Liepa Rūce. Foto: Ginta Zīverte
AUTORE: Liepa Rūce
DARBA NOSAUKUMS: “Zemākās virsotnes”
IZDEVNIECĪBA: Latvijas Mediji
REDAKTORS: Artis Ostups
MĀKSLINIECE: Rasa Jansone
ANOTĀCIJA:
Liepas Rūces krājums ir rūgtena un pašironiska refleksija par radošā procesa ikdienu. Autore šajā dzejas ceļā pievēršas senču mantojumam, garīgai pieredzei un mātišķībai. Tas viss veido viņas kā mūsdienu jaunās dzejnieces poētisko portretu. Viņas dzejas intonācija bieži sasniedz “zemākās virsotnes” – Rūces “dzejas enciklopēdijā”, kas vēl tikai top, tas nozīmē emocionālu kritumu, kas ne vienmēr signalizē par depresiju, drīzāk tas ir veids, kā noslēgt dzejoļa sakāmo, poētisko frāzi. Svarīgākais autorei: nebūt banālai, izceļot klasisko; negarlaikot, izceļot ikdienišķo; nesniegties līdz melodrāmai, runājot par jūtām; atrast balansu, kas ceļas no haosa un bezizejas.
PAR AUTORI:
Liepa Rūce (1989) – dzejniece. 2020. gadā iznācis debijas dzejas krājums “Atspulga balss”, par kuru viņa saņēmusi žurnāla “Domuzīme” Dzejas balvu. 2024. gadā izdots dzejas krājums “Zemākās virsotnes”.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Krāsaina, karsta, kūsājoša, bet aprauta dzeja. Spilgtu tēlu asociācijas, kolāžas, kas sasaucas ar ilustrācijām, taču Liepas vārdi ir spēcīgāki. Lasītājam pašam ļauts ielaist sevī biežāk līdz griezīgumam asos, retāk – kā pūciņas maigos vārdus un tēlus un veidot no tiem asociāciju ainas. Grāmatas kompozīcija veido tādu kā stāstu, kas sākas ar fragmentāru atkāpšanos pagātnē un krāšņi noslēdzas ar bērna dzimšanu, nevairoties no visa, kas pie tā pieder. Pa vidu – trausli ieskicētas attiecības ar otru. Viss, par ko te rakstīts, ir zemtekstā, vārdi ir tikai norādes, ceļa zīmes.
Tulkotāja RŪTA KARMA
Liepas Rūces dzejas krājums pārsteidz ar stāstu un tēmu bagātību, plašu pasaules tvēruma amplitūdu no saviļņojošām reālistiskām detaļām līdz konceptuālām abstrakcijām. Viņas reālistiskie dzejoļi ir kā galēji koncentrēti īsie stāsti – Rūce raksta par vecvecākiem un vecākiem, bērnību un pieaugšanu, lietām un jūtu nospiedumiem, kas paliek vai neatgriezeniski izplēn. Dzīvi un satraucoši varam ieraudzīt karalisku, milzīgu pelējumsēni brūkošas mājiņas virtuvē, sajust pirkstos saspiestu kolorado vaboli un caurvējainu aizu aiz vārdiem “fāteris krāteris”. Novatoriski, skaudri un reālistiski, pilni ciešanu un mīlestības ir bērniņa piedzimšanas pieredzei veltītie dzejoļi. Rūce reflektē par laikmetīgās pasaules zīmēm, estetizēto sievietes čaulu, kuru vakarā noplēš kā uzlīmi; pati dzejas viela tad sāk irt, sadalīties simbolizējošās frāzēs – krāsu un ziedu valodā, kurā slēpt vai kodēti izkliegt neatļautās dusmas un visu grūti izsakāmo. To obligāti vajag izlasīt.
Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE
Nopietna, pašpietiekama, sevī noslēgta un apvaldīta jaunas sievietes domu un jūtu dzīves inventūra, pasniegta mākslinieciski izsmalcinātā veidā. Krājuma kompozīcijā veiksmīgi izmantoti kāpinājuma un kontrasta principi: lauku dzīves bērnības pasaules sirreālisms (“Svaigi nocirptā taukainā aitas vilna/ uz raupja palaga saulainā pagalma”) un kailas urbānās dzīves scenogrāfija; ar lielo sākuma burtu rakstīts Vecmammas ikoniskais tēls, Mammas un tēta mīlestības pelni un dzejnieces liriskā “es” atturība savas mīlestības domu un jūtu izpausmēs. Vecvecāku sakrālais mantojums, dzīves un dzīvības cikls no Vecmammas laikiem un “cilvēces eksistences pamatakmeņi” naturālisma estētikā veidota dzemdību un pēcdzemdību dzejoļu cikla krājuma liriskā “es” pieredzes vēstījumā.
Valodas poētisko efektu pastiprina dzejas meistarības skolā pārbaudīti valodas fonētiskie izteiksmes līdzekļi (“Zvaigžņu augoņi uz debesu melnās muguras sulo”): epatāža, aliterācija, anafora, epifora un, protams dzejas semantiskās un poētiskās kapacitātes pamatu pamats – personifikācijas un metaforu jaunrades oriģinalitāte.
Literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, Latvijas Universitātes profesore AUSMA CIMDIŅA