Ieva Viese. Foto: Andrejs Brīvulis

AUTORE: Ieva Viese

DARBA NOSAUKUMS: “laikam”

IZDEVNIECĪBA: Neputns

REDAKTORE: Anna Auziņa

DIZAINS: Armands Zelčs 

ANOTĀCIJA: 

“Ieva Viese pēc pases datiem pieder pie 20. gs. 80. gadu beigās dzimušās paaudzes, kurā pietrūcis spēcīgu dzejnieču sieviešu, savukārt viņas laikmeta izjūta labāk iederas starp nākamās paaudzes... Vienlaikus tā dzejas balss ir savdabīga un patstāvīga, daudzi dzejoļi šķiet kinematogrāfiski: sirreālu animāciju virknēs tajos dinamiskā mainībā pārvietojas ar ūdens pasauli saistīti tēli, laika plūduma un psihes dzīļu motīvi; universāli arhetipi parādās konkrētā kultūrvēsturiskā un ģeogrāfiskā kontekstā, turklāt autore nesamierinās ar vizualitāti un rūpīgi strādā ar valodu un formas meklējumiem. Nosaukums “laikam” ietver gan vispārējo, gan laikmetīgo, gan arī neviennozīmīgo,” vēsta krājuma redaktore Anna Auziņa.

PAR AUTORI: 

Ieva Viese (1987) – dzejniece, māksliniece un pētniece. Nesenākās dzejas publikācijas bijušas žurnālā “Strāva”, interneta žurnālā “Satori” un literatūras un filozofijas žurnālā “Punctum”. 2024. gadā izdots debijas dzejoļu krājums “laikam”. Publicējusi recenzijas un pētījumus, ir viena no laikmetīgās un eksperimentālās mākslas galerijas DOM uzturētājām. FIPRESCI un Latvijas Animācijas asociācijas biedre.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Dažkārt dzeja ir skaista, bet no atmiņas zūdoša kā garām plūstošs upes ūdens – tā tas nav Ievas Vieses pirmajā grāmatā. Daudzi Vieses dzejoļi paliek atmiņā kā sapņi vai mirkļu stāsti ar reālistiskiem un fantastiskiem vai simboliski un mūžam dzīviem personāžiem. Tie atved lasītāju uz pamesto viesnīcu “Rīdzene”, lai kopā skumtu par izžuvušo Rīdzenes upīti, par dzīvi bez izejas un visu, kas neatgriezeniski beidzies. Krājums ir veltījums skaudrām skumjām, sērām un to pārvarēšanai – to iemieso pat grāmatas fiziskais ietvars ar lapām, kas ir lielas, baltas un vietumis mokoši tukšas kā slimnīcas sienas; dzejoļus papildina pašas autores ilustrācijas, kas attēlo sausas un sāpīgas brūces, atsegtus kaulus. Tomēr grāmata nav drūma, tā ir stipra, pilna ar radošām idejām par dzejoļu formu un valodiski filosofiskiem paradoksiem. Tā ir grāmata, kas, cīnoties ar bezizeju, paplašinājusi savas pasaules robežas, kā dzejoļa rindiņas, kas ar gribas spēku paplašinājušas lappuses platumu, jo nevēlas, lai tās lauztu, pārnesot jaunā rindā.

Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE

Krājumā “laikam” izejas punkts, karte un mērķis ir valoda. Valoda ir tā sfēra, kurā dzīvo, elpo, uzņem apgriezienus un brīžiem kā maigā miglā iegrimst Ievas Vieses tēli un metaforas. Te ir plašums, daudzdimensionalitāte un sirreāli pavērsieni. Krājumam piemīt klusināts, dažbrīd ironijā sakņots spēks un apziņas dzīļu perspektīva, kas ļauj ieraudzīt krietni vairāk par virspusē mītošo.

Dzejniece un publiciste KATRĪNA RUDZĪTE

Lai arī varētu šķist, ka runājam par plūstošu un netveramu varbūtību, “laikam” pavisam noteikti un nebūt ne laikam ir smalks un vērīgs ikdienas mirkļu, laika plūduma un cilvēcisko attiecību tēlojuma kopums. Lakoniski, precīzi, reizēm ar maigu ironiju, fiksējot šķietami nenozīmīgas detaļas, kas atklāj dziļākas pārdomas par esību, atmiņām un pilsētvidi, kas ap mums, Ievas Vieses dzejoļi veido vienotu ciklu, kurā laiks ir gan tēma, gan struktūras elements. “laikam” ir veltījums konkrētam laikam, mūsu laikam, kuru pavadām uz šīs zemes, pamanot un novērtējot visas tā dīvainības. Krājums ir nobriedis un pārdomāts darbs, kas apliecina autores jūtīgo skatījumu uz laiku un pasauli ap mums.

Dramaturģe un rakstniece RASA BUGAVIČUTE-PĒCE

Līva Marta Roze. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Līva Marta Roze 

DARBA NOSAUKUMS: “Struktūra”

IZDEVNIECĪBA: Žurnāla “Punctum” atbalsta biedrība

REDAKTORE: Inga Gaile 

DIZAINS: Anete Krūmiņa 

ANOTĀCIJA: 

Dzejnieces Līvas Martas Rozes debijas krājumā “Struktūra” lasāmi dzejoļi, kas tapuši pēdējo septiņu gadu laikā. Dzejoļu rakstīšana viņai kļuvusi par nopietnāku nodarbi laikā, kad no meža vidus, kur rakstniece uzaugusi, viņa pārcēlās uz studijām Rīgā.

PAR AUTORI: 

Līva Marta Roze (1998) – dzejniece. 2024. gadā izdots debijas krājums “Struktūra”, kas novērtēts ar Ojāra Vācieša prēmiju. Autores darbi publicēti tādos izdevumos kā “Strāva”, “Satori”, “Punctum”, “Žoklis”. Absolvējusi “Literārās Akadēmijas” dzejas meistardarbnīcas. Piedalās dažādos ar literatūru saistītos pasākumos, piemēram, “Dzejas dienās”, “Satori” radošajā nometnē.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

“Struktūra” ir patiesi laikmetīgs dzejas krājums, ko raksturo spēcīga valoda un trāpīgi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Jaunas sievietes pieredze te netiek vispārināta vai pielāgota ierastiem vai paredzamiem dzejas rakstīšanas standartiem. Ķermeniskais, sadzīviskais un visa veida ikdienišķais atrodas teksta un apziņas priekšplānā, organiski saplūstot ar autores pārdomām, filozofiskām refleksijām un Rozei būtiskām literārām atsaucēm. Arī dabas tēlu klātesamība nav vis gaisīga fona dekorācija, bet gan norāda uz patiesu interesi veidot saiknes ar tās būtnēm un parādībām. 

Dzejniece un publiciste KATRĪNA RUDZĪTE

“Struktūra” ir brīnišķīgs ikdienas dzīves novērojumu un nepraktiskas filozofijas savienojums. Tā noteikti ir jauna cilvēka grāmata – ne vien tāpēc, ka pieminēti studenti, kojas un kolkas prakse, bet arī tādēļ, ka tajā iemūžināti spējie visietverošie pasaules mīlestības uzplūdi, kas rada vēlēšanos autobusā uzlikt galvu tantiņai uz pleca vai apskaut apmaiņas studentu ar viļņainiem matiem. Arī tāpēc, ka tajā iemūžināti šķietami neatgriezenisku skumju un attīroši destruktīvu lēmumu uzplūdi. Šis ir gandrīz etnogrāfisks jauna cilvēka dzīves pētījums, kurā izstudēta saldējuma pirkšana un kebaba ēšana, smēķēšanas, kultūras patēriņa paradumi un citi aspekti. Lai gan daudzi “Struktūras” dzejoļi vēsta par ikdienas dzīvi, krājuma valoda nav vienkāršā, minimālistiskā un kailā, prozaiskā ikdienas valoda. Līvas Martas Rozes poētika ir oriģināla, enerģiski eksplozīva; tās savpatībā sava loma ir gan bioloģijas, ķīmijas, matemātikas un filozofijas terminiem, gan taupīgi, bet stratēģiski lietotiem vienkāršrunas vārdiem. Dzejoļos gandrīz nav pieturzīmju – tie plūst strauji un nepārtraukti, tā, it kā nekad nebūtu grūti atrast īstos vārdus.

Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE

Nudien nesaprotu, kāpēc Līva Marta Roze savu debijas krājumu nodēvējusi par “Struktūru” (tas nekas, ka kādā mikrointervijā viņa puslīdz apstāstīja, kāpēc tieši šāds nosaukums), jo nekā īpaši strukturēta tur neizdevās samanīt. Gluži pretēji – autore bliež, mauc uz vella paraušanu, besī ārā (tas ir gandrīz citāts, nevis mans žargons) un reizēm pat difundē kohēzijas adhēziju (arī gandrīz citāts). Un uz visām pusēm vienlaikus. Vispār jau pareizi dara – gan lasītājam, gan pasaulei nāk tikai par svētību, ja šiem radījumiem kārtīgi uzbliež pa galvu. Ja par jaunu dzejnieci ir drusku banālais priekšstats, ka viņa ir vējīga būtne, kuras klātbūtnē apdziest sveces, gaudo suņi un veči saiet sviestā, bet pati dzejniece slāj pa ūdens virsmu vismaz līdz āliņģim, tad “Struktūras” iedomājamā autore pilnībā atbilst šim priekšstatam. Tak ticēt tam nevar, jo dzeja ir meli, un arī “Struktūrā” pa vidu labdabīgas agresijas lēkmēm un enerģijas izvirdumiem pieticīgi spraucas arī pagalam elēģiskas intonācijas. Bet vispār labdabīga agresija ir jebkuram dzejniekam obligāti nepieciešama īpašība – lai tā būda rūc, vēlāk varēs uzcelt nākamo.

Rakstnieks un literatūras kritiķis GUNTIS BERELIS

Sintija Sudmale. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Sintija Sudmale

DARBA NOSAUKUMS: “Uz manas mēles”

IZDEVNIECĪBA: Valters Dakša 

REDAKTORE: Anna Auziņa

ILUSTRĀCIJAS: Kristians Brekte

DIZAINS: Anna Priede 

ANOTĀCIJA: 

Izdevējs Valters Dakša par dzejnieces debijas grāmatu: “Sintijas dzeja man uzreiz radīja uzticību. Tā ir īsta, autentiska, dziļa, tajā ienāk reālijas no autores un mūsu sabiedrības dzīves, bet tās nav izoperētas vai iekļautas dzejā kā dekoratīvi elementi. Izdzīvotas, līdzjustas, pārdzīvotas. Grāmatas ilustrācijas, kuras radījis latviešu mākslas meistars – enfant terrible Kristians Brekte, lieliski saskan ar šo dzejas pasauli, kas ir latviešu literatūru būtiski papildinoša. Grāmata piemērota plašam lasītāju lokam, autores femīnā balss uzrunās daudzus lasītājus.”

PAR AUTORI: 

Sintija Sudmale (1973) – dzejniece. Mūsdienās publicējusies literatūras žurnālos “Satori”, “Strāva”, “Punctum”, “Domuzīme”, “Konteksts”, “Avīzes Nosaukums”. Literāro karjeru uzsākusi 20. gadsimta 80. gados: kā pusaugu meitene publicējusies žurnālā “Karogs”, “Literatūra un Māksla”, Liepājas rajona laikrakstos. Atmodas laikā kopā ar citiem pusaudžiem rīkojusi pretpadomju sanāksmes un mītiņus, 15 gadu vecumā tika izslēgta no skolas. Uz laiku kļuvusi par ielas bērnu, pēc tam vairākus gadus kā konferansjē iesaistījusies ceļojošajā cirkā. Vēlāk pabeidza vidusskolu, ieguva bakalaura, maģistra grādus, pabeidza doktora studijas. Strādājusi par korespondentu, psihologu, lektoru augstskolā. Darbojusies arī kā rēgu rakstnieks.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Sintijas Sudmales krāšņā, intensīvā un patiesi pārsteidzošā poētika ir līdz malām pieblīvēta ar pagātnes laiku; taču pagātne Sudmales tekstos ir nevis kā vecas un apnikušas mēbeles, nevis tīksmināšanās vai attaisnošanās, bet gan ambivalentā apziņa, ka pagājības pieredze dzīvo un elpo ikvienā no mums, un par portālu uz pagātni var kļūt jebkura teritorija. Taču vienlaikus mums ir pieejama izvēle, kurā virzienā spert soļus tālāk –, lai pagātne no nastas varētu kļūt par ceļu uz atbrīvošanos. Turklāt nevis tikai individuālu, bet potenciāli arī kolektīvu. Saviļņojoša un savpatīga debija. 

Dzejniece un publiciste KATRĪNA RUDZĪTE

Sintijai Sudmalei debitē ar apbrīnojami jaudīgu dzejkrājumu, kas regulāri sagrābj lasītāju aiz krekla krāgas un sapurina tā, ka gribas nolikt grāmatu malā un mazliet atgūties. Tomēr bieži klātesošā tumsa šeit ir tikai vēl viens posms dzīves ceļā, kam jāiziet cauri, pārradot to mākslā. Šķiet, ka šos dzejoļus autore nav varējusi nerakstīt – tie ir enerģijas pārpilni un bieži nikni par pieredzēto, vienlaikus nevairoties no smeldzes par šīs “vecās vājprātīgās pasaules” aiziešanu. Tāpēc “Uz manas mēles” liekas nevis vienkāršs debijas krājums, bet gan drīzāk autores līdzšinējā mūža dzejas destilāts, kam ir visas izredzes kļūt par kulta grāmatu līdzīgi domājošajiem. 

Rakstnieks, tulkotājs, redaktors VILIS KASIMS

Lai arī krājums ir Sintijas Sudmales pirmā dzejas grāmata, tas nekādi neatgādina iesācēja dzeju. Tas ir gan formas, gan domāšanas ziņā pieaudzis krājums – vienlaikus gan ļoti raksturīgs laikmetīgās latviešu dzejas paraugs, gan spilgts un neparasts. Ievērības cienīgs ir fakts, ka vēstījuma priekšmets primāri ir nevis liriskā varoņa iekšējās pasaules labirinti, bet citi cilvēki – dzimtas un cilvēces kopīgā pagātne un tagadne, ārējā pasaule un tās notikumi. Dzejoļi ir reālistiski, mazāk vērsti uz iespaidīgu tēlainu konstrukciju veidošanu kā pašmērķi. Sudmale meistarīgi tēlo cilvēka personisko un cilvēces kopējo atmiņu pieredzi – vairāku paaudžu komunikācijā bloķētas, maskētas, smagas emocijas, kas ir klātesošas kā neizrunāts vārds, kura klātbūtne nojaušama, ieskatoties tumšā tunelī. Dzejniece nevairās no tēmām, kas saistītas ar tuvinieku nāvi, slimību, alkoholismu, prombūtni, kara traumu, kuru glabā vairākas paaudzes. Šis ir atklāts un mums vajadzīgs krājums, kas ļauj ne vien kopā izsāpēt traumu, bet ļauj arī ievingrināties domāt par nāvi bez nepanesama žēluma.

Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE

Valts Kalniņš. Foto: Ginta Zīverte

AUTORS: Valts Kalniņš

DARBA NOSAUKUMS: “Arnolda bailes un mīlestība”

IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata

REDAKTORE: Gundega Blumberga

MĀKSLINIEKS: Jānis Esītis

ANOTĀCIJA: 

21. gadsimta sākums. Autoritāra valsts kara priekšnojautās. Eksistenciālu baiļu un depresijas mākts, Arnolds galīgi nejūtas kā dzīves saimnieks, kaut gan ir apveltīts ar gaišu galvu un centīgu dabu. Tikmēr sabiedrība jūk prātā. Vara tiek klāt visiem, un ierēdņi grib reģistrēt iesaukumam katru. Katastrofa kļūst nenovēršama, kad sauklis “Katram būs savs karš” un propagandas opija pīpes aizdzen masas uz slaktiņu. Romāns ir realitātes absurda izspēle, kurā pa solim atklājas, ka visbīstamākais birokrāts un tā vilkatīgais iemiesojums korumpants patiesībā smeļ spēku pašā indivīdā, kurš no tā visa tik ļoti baidās. Autora pirmais daiļdarbs tapis, ļaujoties kārdinājumam izkļūt ārpus akadēmiskās rakstības rāmjiem, veidot vidi un situācijas, kurām robežas ir tikai paša fantāzija.

PAR AUTORU: 

Valts Kalniņš (1974) – politoloģijas doktors, Latvijas Universitātes docents, ilggadējs pētnieks un konsultants korupcijas novēršanas jautājumos. Darbs bieži ved uz Balkāniem, Kaukāzu un citiem reģioniem, bet mājas allaž bijušas Latvijā. Pirmais daiļdarbs tapis, ļaujoties kārdinājumam izkļūt ārpus akadēmiskās un tehniskās rakstības rāmjiem, veidot vides un situācijas, kurām robežas ir tikai autora fantāzija.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Saistībā ar Valta Kalniņa debijas romānu “Arnolda bailes un mīlestība” jau dzirdēti tādi apzīmējumi kā absurds, distopija (jeb antiutopija), hiperbolizācija un tamlīdzīgi. Ja absurds, tad bezjēdzība. Ja distopija, tad noteikti kaut kas baiss un iznīcinošs. Bet kāpēc Valta Kalniņa radītā pasaule liekas tik aizdomīgi pazīstama – ne tikai autora aprakstītās reālijas, bet arī vēsture (redz, tajā pasaulē arī bijuši mazliet mitoloģizējušies “padomju laiki”)? Turklāt varas mehāniskie žokļi ļaužus nemaz tik nikni nemaļ, kā tam pienāktos būt kārtīgā antiutopijā, drīzāk tas ir tāds maigs autoritārisms, kuram cilvēks pakļaujas no laba prāta. Tiesa, ir gan īsti hiperbolizēts kaķis, kurš kaķiskā egoismā runā, ko domā un grib, bet kaķi vispār mēdz būt diezgan īpatnēji radījumi. Vēl ir arī naglu skaitītāju kantora absurds, tomēr arī birokrātijas absurdu mēs visi esam iepazinuši reālajā pasaulē. Un – karš un mīklaini miglainais apokaliptiskais beigu gals kā absurda triumfs. Kāda personāža piesauktais “agresivitātes fons” izrādās pārtapis par agresivitātes dēmonu. Un te nu nenovēršami rodas pārdomas, ka reālā pasaule tā pati absurdā vien ir, atšķirība tikai tā, ka pie esošās realitātes absurda mēs esam pieraduši un uzskatām to par visparastāko ikdienu, turpretī Valta Kalniņa romānā reālais absurds ir tikai drusku sašķiebies un tāpēc tapis redzamāks.

Rakstnieks un literatūras kritiķis GUNTIS BERELIS

Nebūt ne viegli lasāms romāns, kurā ik pa brīdim nākas cīnīties ar nojautu, ka Arnolda bailes pēkšņi kļuvušas par manām – par lasītāja bailēm, jo īpaši aktuālo pasaules notikumu fonā. Grāmata pēta cilvēka duālo dabu, kurā bailes no nesapratnes, no nākotnes, no sevis paša, no bīstamības, kas ap mums, cīnās ar mīlestības meklējumiem un ilgām pēc tuvības. Un tas viss vieglā maģisma un fantāzijas mērcē. “Arnolda bailes un mīlestība” lasītājam introspektīvi liek no jauna apjēgt, ka “mazais cilvēks” sākas un beidzas eksistenciālas nedrošības priekšā, par kuras nodrošināšanu rūpējas kāds cits.

Dramaturģe un rakstniece RASA BUGAVIČUTE-PĒCE

Vēstījuma veida ziņā tipisks vienvaroņa romāns, mūsdienu dzīves realitātē sakņota jauna cilvēka apziņas dzīve, eksistence utopijas un distopijas sajūtu vienlaicīgumā un ar to saistīta “intelektuāla uzbudināšanās”. Arnolds ir latviešu jauneklis, students, kurš dzīvo divdesmit pirmā gadsimta sākuma autoritārā valstī, “šos pasaules uzskatus neatzina, bet šaurā akadēmiskā vidē pagaidām piecieta”. Virsraksta līmenī piesakot tā sauktos lielos jautājumus, taču, tos risinot nepanesamā esības viegluma vēstījuma manierē, autora attieksmē pret aplūkojamo vielu mūsdienu latviešu rakstniecībā neierasts pieteikums. Erotika un intelekts kā literatūrā izsenis zināma un pārbaudīta saistviela. Darbs var tikt traktēts kā sociālkritisks audzināšanas romāns, kurš ved uz nekurieni. Piepildās Arnolda bailes no militārisma un iesaukšanas armijā, sākas karš – humāna katastrofa, kur no zaldāta gribas un saprašanas atkarīgs nav nekas. Romānu caurvij literāras alūzijas: to ievada Eduarda Veidenbauma dzejas moto “Skaidrību mirstīgam prātam ir slēpusi augstāka vara. Cerēt un minēt var daudz, saprast un zināt neko”, vidus daļu piesaka Aleksandra Čaka erotiskās dzejas vadmotīvi, bet noslēgumu Džozefa Hellera satīriskā romāna par Otro pasaules karu “Catch-22” citāts “Anyone who wants to get out of combat duty isn’t really crazy.”

Literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, Latvijas Universitātes profesore AUSMA CIMDIŅA

Zintis Sils. Foto: Ginta Zīverte

AUTORS: Zintis Sils

DARBA NOSAUKUMS: “Apvārsnis”

IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata

REDAKTORE: Ieva Kolmane 

MĀKSLINIEKS: Jānis Esītis

ANOTĀCIJA: 

Iespiests starp formu un bezgalību, jūras krastā stāv Družciems. Tikai padsmit kilometru tālāk, sajaucot kopā imperiālo arhitektūru un hruščovku paģīšus, atrodas klusa postpadomju kūrortpilsēta Pauguri. “Apvārsnis” ietver astoņus stāstus; katrs no tiem pievēršas citam piejūras eksistences aspektam, sākot no pipariņu dzerošām zivju vecenēm un beidzot ar reformācijas perioda hermētiķu atstāto mantojumu Ziemeļaustrumeiropas krastos. Grāmatā kopā savijas vairāku desmitu personāžu piedzīvotais, pastāvīgi papildinot citam citu. Tajā sava vieta ir gan sešpadsmitgadniekam, kurš vasarā mazgā traukus grilbārā “Haizivs” un interesējas par vēdisko kultūru, gan policijas izmeklētājam Rittem, kurš Družciemā ierodas atrisināt noslīkušā Briķa mistēriju. Kā meditācija uz bezgalību grāmatā atklājas saskarsme ar nāvi, jūru, mīlestību, sapņiem un halucinācijām, nojaucot robežu starp iztēli un realitāti.

PAR AUTORU: 

Zintis Sils (2002) ir Rīgas Stradiņa universitātes students, literatūras žurnāla “Stroika” līdzdibinātājs un prozas redaktors. Par lugu “Pēdējais kursenieks” apbalvots Latvijas jauniešu teātru festivālā. Zinta Sila darbi publicēti arī žurnālā “Punctum”. 2024. gadā izdots debijas stāstu krājums “Apvārsnis”.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

“Apvārsnī” ir prasmīgi apvienota mūsdienu jauniešu dzīves ikdiena un pasaules redzējums ar gotiskiem, drīzāk fantastikai piederīgiem sižeta pavērsieniem. Sils raksta pārliecināti, demonstrējot vērā ņemamas dotības stāstu kompozīcijas veidošanā, prasmīgi veidojot intrigu un izmantojot žanru literatūras paņēmienus, lai ievilktu lasītājus grāmatas realitātē. Krājums arī apliecina autora ambīcijas, savijot atsevišķos, bieži atšķirīgā stilistikā veidotos stāstus vienotā pasaulē, kurai nav īsta analoga Latvijas literatūrā. Ļoti intriģējošs pieteikums prozas žanrā, kur esam pieraduši redzēt pieredzējušākus debitantus.

Rakstnieks, tulkotājs, redaktors VILIS KASIMS

Patiešām jauna autora pirmā prozas grāmata atklāj spilgtu talantu. To veido vairāki stāsti, kurus vieno darbības vieta: piejūras ciems. “Apvārsnis” ir labs nosaukums stāstiem, kas, lūkojoties no krasta, neatlaidīgi tiecas uz to, kas vilina aiz apvāršņa. Zintis Sils ar valodu prot izteiksmīgi tēlot un raksturot, asumam piemetot neparastākus, arī paša radītus vārdus. Savdabīga un pārliecinoša debija. 

Tulkotāja RŪTA KARMA

Robeža starp realitāti un fantāziju tiek meistarīgi sapludināta, un lasītājs tiek iesviests samērā skarbas piegaršas pasaulē, kas nenoliedzami precīzi raksturo mūsdienu Latvijas ikdienu. Autors ar nesaudzīgu tiešumu, bet ne bez empātijas parāda, kā grāmatas varoņi saskaras ar sociālām problēmām, bezcerību un izvēlēm – palikt šeit vai meklēt laimi citur, “apvārsnim” iegūstot metaforisku nozīmi, jo aiz tā, iespējams, par reālām varētu kļūt cerības un sapņi… ja vien mums visiem kolektīvi nebūtu bail par to, kas notiek ar “dullajiem Daukām”, kas atļaujas ne tikai sapņot, bet arī darīt. Autors grāmatā iekļautajos stāstos koncentrējas uz “mazo cilvēku” pārdzīvojumiem, viņu savstarpējām attiecībām un mēģinājumiem saglabāt cilvēcību apstākļos, kur, kā varētu domāt, tā nebūt nav pirmā prioritāte.

Dramaturģe un rakstniece RASA BUGAVIČUTE-PĒCE