Dace Bula. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Dace Bula

DARBA NOSAUKUMS: “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā”

IZDEVNIECĪBA: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts

REDAKTORE: Inta Rozenvalde

DIZAINS: Klāvs Priedītis 

ANOTĀCIJA: 

Izdevums ir pirmais monogrāfijas apjoma pētījums ekokritikā. Tas pievēršas tam, kā Regīna Ezera (1930–2002) īsprozā rada dabkultūras – teksta pasaules, kurās daba nav tikai pasīvs fons vai vide notikumiem, kurās cilvēks un daba pastāv nevis līdzās, bet gan atgriezeniskā mijiedarbē.

PAR AUTORI: 

Dace Bula (1960) ir latviešu LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece. Zinātniskas publikācijas kopš 1985. gada. Pētījusi folkloras izmantojumu nacionālajā ideoloģijā un tautas nacionālās identitātes izpratnes tapšanā un attīstībā, folkloristikas metodiku un teorētiskos virzienus, Mangaļsalas zvejnieku kopienas dzīvi. Vairāku monogrāfiju autore: “Dziedātājtauta: Folklora un nacionālā ideoloģija” (2000), “Mūsdienu folkloristika: Paradigmas maiņa” (2011), “Latviešu folkloristika starpkaru periodā” (2014). Jaunākie pētījumi saistīti ar vides humanitārajām zinātnēm (“Dzīve līdzās ostai” (2022), “Mangaļsala – stāstos, bildēs, radurakstos” (2023)) un ekokritiku.

Par savu pētniecisko darbību saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Inovatīvs, apbrīnojami konsekvents Regīnas Ezeras zooprozas lasījums mūsdienu modernās ekokritikas teorētiski metodoloģiskajā centrējumā, pārliecinošs tā paraugdemonstrējums, pirmais monogrāfijas apjoma pētījums literārajā ekokritikā Latvijā. Būtisks pienesums latviešu literatūrteorētiskās domas un terminoloģiskās jaunrades attīstībā. Ieskicējot arī citu latviešu autoru pienesumu zooprozas tematikā un problemātikā, uzskatāmi atklāti Regīnas Ezeras kā posthumānisma ideju reprezentantes nopelni pretstatā literatūrā ierastajam antropocentriskajam pasaules redzējumam. Postantropocentriskā jeb posthumānistiskā pieeja un literārās dabkultūras princips spilgti manifestējas arī monogrāfiju noslēdzošajā “Rādītājā”, kur alfabētiskā secībā vienotā veselumā apvienots personu, zinātniskās terminoloģijas un grāmatā piesaukto dzīvnieku rādītājs (piemēram, Adamsone Džoni, alegorija, alnis, apokalipse, Ārmstrongs Filips, balodis, Balodis Andrejs, blusa, Baraidori Rosi, cūka, Čākurs Jānis, un tml.).

Literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, Latvijas Universitātes profesore AUSMA CIMDIŅA

Ekokritikas pamatā ir apziņa, ka cilvēka tieksme uzlūkot dabu un dzīvniekus kā patēriņa resursu ir fundamentāli nepareiza, turklāt tai nav nākotnes. Šāda apziņa ir nolasāma arī Regīnas Ezeras daiļradē, un tieši to Dace Bula pēta savā monogrāfijā – Latvijas literatūrzinātnē pirmajā apjomīgajā pētījumā, kurā kā centrālā metode izmantota ekokritikas pieeja. Bula piedāvā jaunu, būtisku Ezeras darbu, jo īpaši zooprozas, interpretāciju, paralēli iepazīstinot lasītāju ar vides zinātnē un ekokritikas attīstībā nozīmīgām balsīm, sākot ar Reičelu Kārsoni līdz Donnai Haravejai, un meklējot jaunus vārdus un terminu atveidi, lai latviešu valodā arī turpmāk varētu reflektēt un diskutēt par ekoloģijas jautājumiem un to atainojumu mākslā. Šī nav sausa literatūrzinātne, kas uzrunās tikai jomas entuziastus, bet starpdisciplinārs, laikmetīgs pētījums lasītājiem ar atvērtu prātu un sirdi.

Dzejniece un publiciste KATRĪNA RUDZĪTE

Daces Bulas pētījums par dabkultūru Regīnas Ezeras darbos ir no tām grāmatām, kas kādam agri vai vēlu ir obligāti jāuzraksta, lai uz papīra fiksētu dažādos aktuālos jautājumus, kas jau kādu laiku virmo gaisā. Ekokritika ir viens no intriģējošākajiem 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma literatūrkritikas virzieniem, kas piedāvā palūkoties uz literatūras vēsturi un tagadni citām acīm – ne vairs antropocentriski, bet iejūtoties dzīvnieka ādā un jutīgi diagnosticējot cilvēka un dabas attiecību dinamiku. “Literārās dabkultūras” noformulē un izdiskutē dažādus būtiskus un aizraujošus ekokritikas jautājumus, piemēram, vai vispār ir iespējams izvairīties no antropomorfisma – cilvēka patības nospieduma pasaules atspoguļojumā, un kā pietuvoties citbūtnes pieredzei un subjektivitātei. Darbs atbilst augstiem akadēmiskiem standartiem, sniedz lielu ieguldījumu terminradē un caur bagātīgo atsauču tīklu parāda bagātīgo ekokritikas tradīciju, tādējādi kalpojot par ceļvedi jauniem pētniekiem. Vienlaikus grāmata ir aizraujoša gremdēšanās Ezeras prozā, piesātināta ar interesantiem piemēriem, kas atgādina par Ezeras apbrīnojamo vērīgumu, spilgto iztēli un nekad nezūdošo humora izjūtu un ironiju.

Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE

Gunārs Bībers. Foto: Ieva Salmane, žurnāls "Ir"

AUTORS: Gunārs Bībers 

DARBA NOSAUKUMS: “Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu”

IZDEVNIECĪBA: Neputns

REDAKTORS: Raimonds Briedis

LITERĀRĀ REDAKTORE: Ligita Bībere

DIZAINS: Klāvs Priedītis

ANOTĀCIJA: 

Gunāra Bībera “Astoņas lekcijas” ir daļa no viņa lasītā kursa “Drāmas teorija” aktieru specialitātes studentiem Latvijas Kultūras akadēmijā 2000. gadā, kad tās tika ierakstītas magnetofona kasetē nenoskārstai vajadzībai. 2020.–2021. gadā lekcijas tika atšifrētas un izveidots manuskripts, kas ietver lekcijas par drāmas kompozīcijas pamatelementiem, traģēdiju, komēdiju, drāmu, to specifiku un žanriem, kā arī divas ievadlekcijas par Henriku Ibsenu un Bertoltu Brehtu – diviem dramatiķiem, kuriem Bībers pievērsis īpašu uzmanību. Lekcijas ir studiju kursa daļa un vienlaikus – ieskats būtiskos jautājumos drāmas teorijā un vēsturē.

PAR AUTORU: 

Gunārs Bībers (1931) – literatūrzinātnieks, kritiķis, profesors, filoloģijas doktors. Beidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu (1956). Strādājis par docētāju Latvijas Valsts universitātes (vēlāk Latvijas Universitātes) Filoloģijas fakultātē (1968–1985), Pedagoģijas fakultātē (1985–1991) un Latvijas Kultūras akadēmijā (1991–2011). Vairāku Latvijas filologu, rakstnieku, dzejnieku un literatūras zinātnieku paaudžu, bet arī latviešu aktieru, teātra un kino režisoru, dramaturgu, horeogrāfu un kultūras producentu skolotājs. Zinātnisko interešu lokā bijusi dramaturģija, tās vēsture, teorija un aktuālais process. Autors grāmatām “Latviešu padomju dramaturģija” (1976), “Gunāra Priedes dramaturģija” (1978), “Drāmas teorijas jautājumi” (1986) un “Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu” (2024).

Par savu pētniecisko darbību saņēmis daudzus nozīmīgus apbalvojumus, tostarp Triju Zvaigžņu ordeni un Latvijas Literatūras gada balvu par Mūža ieguldījumu. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Atzīšos – es nevaru būt līdz galam objektīva, lasot un pārlasot fragmentus no šīs grāmatas, jo man vēl tika tā laime studēt pie Gunāra Bībera, tāpēc Raimonda Brieža apkopotos Bībera lekciju ierakstus es iztēlē burtiski dzirdu izskanam profesora pieklusinātajā, cieņpilnajā un viegli ironiskajā tonī. Šī ir ārkārtīgi vērtīga liecība aizejošā laika augstākās raudzes pedagogu darbam, jo Bībera lekcijas ir ne vien praktiski noderīgas jebkuram drāmas pratējam un interesentam, bet arī kultūrzināšanu blīvs skaidra un asa prāta datējums, kurā, ja vien esi gana uzmanīgs, vienas tēmas ietvaros spēsi izzināt ārkārtīgi daudz paralēlo, korelējošo līniju ar to. Būtu bezgalīgi skaisti, ja šādu grāmatu būtu vairāk.

Dramaturģe un rakstniece RASA BUGAVIČUTE-PĒCE

Šis Gunāra Bībera lekciju pieraksts ir unikāls pienesums Latvijas literatūrpētniecībā un arī lieliska iespēja iepazīties ar viņa pedagoģisko devumu, kas citādi būtu palicis tikai atmiņās un mutvārdu vēsturē. Grāmata nav nogludināta, tajā regulāri izskan garāmejošas piezīmes, atkāpes no materiāla, kā arī studentu un profesora smiekli – un, iespējams, tieši tāpēc šīs lekcijas šķiet īpaši vilinošas. Arī rakstītajā tekstā ir viegli sajūtams Bībera šarms, padarot to interesantu plašākai auditorijai, kas vienkārši vēlas paplašināt zināšanas par teātra mākslu.

Rakstnieks, tulkotājs, redaktors VILIS KASIMS

Unikāls dzīvas akadēmiskās lekcijas humanitārajās un mākslas zinātnēs žanra paraugs, tā dokumentācija ar kultūrvēsturisku nozīmi. Erudīta un izcila pedagoga konkrētai auditorijai (Latvijas Kultūras akadēmijas teātra aktiermākslas studentiem 2000. gada rudens semestrī) domāts vēstījums ar pirms digitalizācijas laikmeta auru. Aptver plašāku par grāmatas apakšvirsrakstā nosaukto estētisko kategoriju un personu loku, ietiecoties arī latviešu drāmas un teātra vēsturē. Veiksmīga akadēmiskas lekcijas kā gaistošas mākslas iemūžināšana, kur katra nodarbība kā nospriegots trīs dimensiju kognitīvs akts – domājot par drāmu, domājot par klausītāju, domājot par sevi un laiku ar spēcīgu cilvēciskās esības dramatisma izjūtu. Smalks un trāpīgs grāmatas redaktora – Gunāra Bībera studenta Latvijas Universitātē un kolēģa Latvijas Kultūras akadēmijā – literatūrzinātnieka Raimonda Brieža priekšvārds.

Literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, Latvijas Universitātes profesore AUSMA CIMDIŅA

Janīna Kursīte. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Janīna Kursīte 

DARBA NOSAUKUMS: “Kamolkoks”

IZDEVNIECĪBA: LU Akadēmiskais apgāds

REDAKTORE: Gita Kļaviņa 

DIZAINS: Baiba Lazdiņa

ANOTĀCIJA: 

Grāmatā autore ir mēģinājusi noskaidrot, kādi esam bijuši, kas mums bijis svarīgs un kuras no vērtībām, kas rodamas folklorā, literatūrā iepriekšējo gadsimtu kultūrā, esam saglabājuši un kāpēc. Nosaucot savu grāmatu kamolkoka vārdā, autore vēlējusies izcelt vairākas lietas. Pirmkārt, kamols latviešiem ir apzīmējis zināšanu uzkrāšanu un dalīšanos ar iegūto. Otrkārt, koks ir viens no senākajiem pasaules attēlojuma veidiem. Gan reāli dzijas kamoli un koki, gan to simboliskie līdzinieki ir ar mums dažādās dzīves situācijās joprojām. Tā arī šajā gadījumā – domājot par grāmatas nosaukumu, saliktenis kamolkoks radies pats no sevis.

PAR AUTORI: 

Janīna Kursīte (1952) ir latviešu literatūrzinātniece, valodniece, publiciste, rakstniece, politiķe. 1970. gadā iestājusies Tartu universitātē, 1975. gadā absolvējusi Filoloģijas fakultātes Krievu valodas un literatūras nodaļu. 1976. gadā absolvējusi Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultāti. No 1978. līdz 1982. gadam bijusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūta aspirantūrā.

1975. gadā sākusi strādāt Latvijas Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūtā kā pētniece, institūtā darbojusies līdz 2006. gadam, līdz kuram bija arī profesore Latvijas Kultūras akadēmijā (no 1992. gada). Kopš 1996. gada ir profesore Latvijas Universitātē, savukārt laikposmā no 1999. līdz 2007. gadam bijusi arī Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāne.

Kursīte ir vairāku grāmatu autore. 20. gadsimta 80. gados viņas interešu lokā bija dzejas formas pētījumi, vēlāk viņa pievērsās mitoloģijai un mītu klātbūtnei literatūrā, folklorā un kultūrā. 21. gadsimtā klajā nāca vairākas Kursītes sastādītas vārdnīcas, tai skaitā “Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb novadu vārdene”. Kursīte kopā ar citiem pētniekiem un studentiem aktīvi piedalās folkloras un etnogrāfijas ekspedīcijās gan Latvijā, gan citās valstīs.

2007. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Janīnas Kursītes “Kamolkoks” vismaz daļēji ir dažādos laikposmos tapušu apceru kopojums, taču tas nebūt nenozīmē, ka tajā būtu haotiski salikts kopā “viss, kas sarakstījies”. Mazliet mīklainā virsraksta atšifrējums lasāms grāmatas ievadā, kur cita starpā formulēta arī autores attieksme pret materiālu: “Kaut arī izpētes temats katrā gadījumā savs, kopsummā visi tie ir par latvieti un latviskuma izpratni atšķirīgos laika posmos.” “Kamolkoks” ir unikāla ekspedīcija latviešu kultūras vēsturē, meklējot ceļu starp daudzām un dažādām interpretācijām un jautājumzīmēm. Autores attieksmi pret bagātīgo faktu materiālu es nodēvētu par “sintētisku” vai varbūt drīzāk “esejistisku” (arī par dažādajām metodēm, kuras viņa izmantojusi, autore stāsta priekšvārdā). Līdzās ir folkloras un literatūras pētniecība, antropoloģija, mītu pētniecība, “augstā” kultūra un “zemā” ikdiena un daudz kas cits. Tieši tāpēc vienā sējumā ir gan jaunlatvieši, gan hernhūtieši, gan Edvarts Virza, gan kvēla komuniste un vienkārši labs cilvēks Mirdza Ķempe (kura turklāt pamatīgi piestrādāja pie socreālisma kanona noārdīšanas), gan kāds Sibīrijā sastapts recidīvists, gan konspektīvi ieskati daudzās un dažādās esamības sfērās. Grāmata ir palikusi “atvērta” – tajā sameklējami milzumdaudzi kamoli, un šos diegu galus, ja ir vēlēšanās, katrs var ritināt tālāk pēc savas gaumes, intereses un erudīcijas.

Rakstnieks un literatūras kritiķis GUNTIS BERELIS

Grāmatā “Kamolkoks” Janīna Kursīte turpina atšifrēt latviskuma kodu. Kamolkoks sastāv no vairākiem kamoliem jeb vairākām izpētes tēmām, kas laika gaitā savstarpēji savijušās – mitoloģija, folklora, kultūras vēsture, daiļliteratūra. Savijas ne vien dažādas tēmas, bet arī dažādas humanitāro zinātņu pieejas un metodes – autore par tām reflektē, novietojot arī pašas profesionālā dzīves gājuma un pieredzes kopsakarā. Kursītes kā pētnieces un autores metode patiešām ir īpaša, to raksturo plaša, gandrīz okeāniska amplitūda – no formālistiskiem dzejas metrikas un poētikas pētījumiem līdz materiālajai kultūrai, ikdienas dzīvei, humoram. Gan populārzinātniskās, gan akadēmiskās publikācijās Kursīte liek lietā savu stāstnieces talantu, pietuvinot akadēmiskās humanitārās zinātnes plašākam interesentu lokam un ļaujot ieraudzīt, kā senatnes folklora un vēsturiskā kultūra caur valodu un simboliem joprojām ievijas arī laikmetīgajā pasaulē kaut citās sakārtās, jaunos kontekstos. Manuprāt, Janīnas Kursītes darbi ir vienlīdz pētījumi, vienlīdz kultūras un simboliskās pasaules bagātības propaganda – “Kamolkoks” šajā ziņā nav izņēmums.

Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE

Lieldarbs 624 lappušu apjomā ar vien Janīnai Kursītei raksturīgo domas vērienu, gara jaudu un radošo temperamentu. Tā ievadā autores refleksija par grāmatas virsrakstu un žanru, par metodēm un zinātnisko valodu, izgaismojot viņas savdabīgo pieeju aplūkotajiem tekstiem un ar tiem saistītajiem vēsturiskajiem un mūsdienu kontekstiem. Grāmata strukturēta trīs daļās, pirmo no tām atvēlot mutvārdu literatūrai – maģiskajam, mītiskajam un sakrālajam latviešu folklorā; otrajā nodaļā folkloras un literatūras savijumā izcelti daži latviskuma tapšanā būtiski pavedieni un kultūrvietas – kuršu ķoniņi, hernhūtieši, Piebalga, Tērbata, jaunlatvieši, Sēlija, Abrene; trešajā daļā vienā kamolā savīti teksta teorijas smalkumi (poētiskie lokālismi un globālismi, ortodoksi un paradoksi) ar atsevišķu latviešu autoru (E. Virzas, F. Bārdas, A. Upīša, J. Dreslera, M. Ķempes, I. Ziedoņa, L. Līvenas u.c.) ar tekstu lasījumu un interpretāciju semiotiski strukturālo metožu gaismā. Izcils pētnieciskā pieredzē bagātas profesores veikums latvistikā, savdabīga autoetnogrāfija, nododoties ne vien citu veikuma izpētei un aktualizācijai, bet arī pašanalīzei.

Literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, Latvijas Universitātes profesore AUSMA CIMDIŅA

Skaidrīte Lasmane. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Skaidrīte Lasmane 

DARBA NOSAUKUMS: “Dabīgais intelekts jeb Literatūras filozofija”

IZDEVNIECĪBA: LU Akadēmiskais apgāds

REDAKTORE: Agita Kazakeviča

VĀKA DIZAINS: Agnese Bule

ANOTĀCIJA: 

Grāmata piedāvā sarunu par diviem radošas domāšanas veidiem – skaidru, vispārinošu, loģiski pamatotu filozofisko domāšanu un daudznozīmīgu nepabeigtību, kas iekļauta tēlainos poētikas tekstos un literāros vēstījumos. Tā skaidro literatūras vērtējumu filozofijā, sākot no antīkās kultūras līdz mūsdienām, meklējot atbildes uz jautājumu, kā vēsturē mainījies priekšstats par literatūru. Izmantotas filozofu atziņas par literāro mākslu un tās lomu cilvēka ekoloģijā. Piedāvāta literatūras filozofiskā aina, aplūkoti atsevišķi literatūrai raksturīgi konteksti un pazīmes, kā arī noslēgumā pievienota dažu latviešu literatūras darbu refleksija.

PAR AUTORI: 

Skaidrīte Lasmane (1939) – filozofijas doktore (1993), Latvijas Universitātes emeritētā profesore (2017), Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece. Pētījumi filozofijā, filozofiskajā kultūrā, literatūrfilozofijā un ētikā. Filozofijas zinātņu kandidātes grāds (1970) par promocijas darbu “Raiņa uzskati par personības attīstības dialektiku”. Docējusi studiju kursus ētikā, komunikācijas ētikā, kultūras teorijā un filozofijā, lasījusi lekcijas par akadēmisko ētiku, pētījumu metodoloģiju un citiem jautājumiem Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē un Sociālo zinātņu fakultātē. Lasmane ir autore daudziem nozīmīgiem pētījumiem ētikā un filozofijā, vairāku kolektīvo monogrāfiju un rakstu krājumu zinātniskā redaktore. Monogrāfiju “Rietumeiropas ētika no Sokrata līdz postmodernismam” (1998), “20. gadsimta ētikas pavērsieni” (2004), “Komunikācijas ētika” (2013), “Dabīgais intelekts jeb Literatūras filozofija” (2024) autore, grāmatas “Ētika” (1993) līdzautore. Literatūrzinātnē nozīmīgi ir Lasmanes raksti ar literatūrfilozofisku ievirzi par Raini, Imantu Ziedoni, Zentu Mauriņu u.c. 2017. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Profesores Skaidrītes Lasmanes jaunā grāmata ir mūža darba kopsavilkums, apkopojot abas nozares, kurām viņa veltījusi savu intelektuālo dzīvi – filozofiju un literatūru. Grāmatas lielākā daļa ir teorētiska, rakstīta laikmetu lūzuma situācijā, kad dzīvē strauji ienāk jaunas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, mākslīgais intelekts. Autore no tā nebaidās, to nenoliedz, taču šī ir “nevis no projektu vai akadēmisku pētījumu atskaišu vajadzības, bet no “nepieciešamības domāt” [Heidegera jēdziens – R.K.] tapusi grāmata par literatūru laikā, kad tās lietojums nepieaug un kad interese par tās nozīmi nešķiet aktuāla. .. Intelektuālai domāšanai nav akadēmisku pētniecības institūtu un projektu raksturs .. Tā, iespējams, būs pēdējā, ko mākslīgais intelekts savā attīstības virzībā spēs aizstāt.” (19.–20.lpp.) Gan literatūru, gan filozofiju Lasmane raksturo kā “dabīgā intelekta pārpraktiskus veidojumus” (7.lpp.), kas mūsdienās, tieši šobrīd, tiek pakļauti lielām pārmaiņām. Izsekots literatūras un filozofijas ciešajam kopsakaram vēsturē, kā arī filozofiski analizēta literatūras identitāte tās ontoloģijā, funkcijās, kā arī tās savdabība lasīšanas mistērijā, kas rada emocijas un empātiju. Lasmane uzsver, ka viņas pētījumu lauks nav gluži literatūras teorija, vismazāk, protams, poētika. Pēdējo nodaļu veido “fragmentāri pieskārieni latviešu literatūrai”, pieticīgs formulējums, kurā apvienoti profesores raksti, kas tapuši uz dažādās literātu konferencēs lasītu referātu pamata un kur viņa analizē latviešu galvenokārt klasisko, taču arī jaunāku literatūru no sava filozofes viedokļa, dodot skatījumu no citas puses uz tekstiem, kas it kā lasīti un zināmi. Grāmata ir vērtīgs pienesums humanitārās kultūras laukam, un tā (arī nelielā metiena dēļ) strauji izpirkta, kas rāda tās aktualitāti un vajadzīgumu.

Tulkotāja RŪTA KARMA

Grāmatas “formālajā priekšvārdā” filozofe Skaidrīte Lasmane raksta, ka darbs ir saruna par diviem domāšanas veidiem – filozofisko un literāro – , un tajā izmantotas filozofu atziņas par šiem jautājumiem. Savukārt “laikmetīgajā priekšvārdā” filozofija un literatūra tiek postulētas kā ontoloģiski nozīmīgi “verbāli apziņas lauki, kuros tiek iedibināta, uzturēta un pārskatīta pasaules kārtība”. Ir nepieciešams arī izprast, kā pasaule pārkārtojas digitālajā laikmetā, kad vērojama lejupejoša daiļliteratūras lasīšanas līkne un cilvēku ar grāmatu aizstāj cilvēks ar mobilo telefonu rokās. Tomēr, lai arī priekšvārds vedina tā domāt, grāmata nebūt nav apcerīgi esejiska. Iezīmējot literatūras filozofijas spēles laukumu, apjomīgajā 1. nodaļā Lasmane sniedz koncentrētu ieskatu pasaules literatūras filozofijas un estētikas vēsturē, 2. un 3. nodaļā jau pievēršoties konkrētiem risinātajiem jautājumiem, piemēram, literatūras funkcijām, autora nāves problēmai, metaforai, literatūras un politikas attiecībām. Tādējādi šis darbs neapšaubāmi kalpos arī kā jauna estētikas un literatūras filozofijas mācību grāmata, kurā kompakti un kompetenti aprakstīti tādi 20. gadsimta teorijas virzieni kā pragmatisms, poststrukturālisms un dekonstrukcija, kas Latvijas literatūras teorijā aprobēti visai bikli. Vienlaikus tā nav tikai mācību grāmata. Pēc kartes – filozofiskās tradīcijas – uzzīmēšanas iespējams pievērsties pašai filozofijai – refleksijai par grāmatas fenomena būtību un literatūras filosofijas atspīdumiem latviešu rakstnieku darbos.

Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE

Skaidrītes Lasmanes līdzšinējā darbība pārsvarā saistīta ar ētikas problemātiku. Taču viņas redzeslokā allaž ir bijusi arī literatūra, turklāt ne tikai tās ētiskie aspekti. Daļa no šīm apcerēm (par Veidenbaumu, Raini, Frici Bārdu u. c.) lasāma monogrāfijā “Dabīgais intelekts jeb literatūras filozofija”, taču ne tikai. Filozofēt var par jebko, tostarp arī par literatūru. Rakstīt arī var par jebko, tostarp par filozofiju. Literatūra ir filozofija, jo, lai kā necenstos autori, no jēgas meklējumiem viņi netiek vaļā, un filozofija ir literatūra, jo, grozi kā gribi, bez teksta, visviens, rakstīta, runāta vai tikai domāta, tā nav iespējama. Tieši šajā robežjoslā iemitusi Skaidrīte Lasmane. Laika aptvērums milzīgs – sākot no antīkās kultūras līdz mūslaikiem, neatstājot bez ievērības arī potenciālo mākslīgā intelekta iespaidu. Literatūra “kā tāda” neeksistē, būtībā literatūra ir mūsu priekšstati par to, kas varētu būt literatūra. Par to arī autore raksta – gan par Aristoteli un Platonu, gan par Šilleru un Šelliju, gan par Sartru un Rolānu Bartu, gan par daudziem citiem. Filozofija klātesoša visur – gluži tāpat kā literatūra.

Rakstnieks un literatūras kritiķis GUNTIS BERELIS