Inese Zandere. Foto: Ginta Zīverte
AUTORE: Inese Zandere
DARBA NOSAUKUMS: “Stikla burtnīca”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
REDAKTORE: Ieva Lešinska
DIZAINS: Anta Pence
ANOTĀCIJA:
Šajā krājumā šķiet mazāk lirikas un vairāk racionalitātes, tomēr turpinās raksturīgās elegantās (un brīžam biedējošās) rotaļas ar valodu. Līdzās dzejoļiem krājumā ietverti četri prozas teksti, kas radniecīgi dzejai, tomēr autores ieskatā ir stāsti. Burtnīca ir no stikla – zināms atsvešinājums, tomēr stikls ir trausls un aprasojis no siltas elpas.
PAR AUTORI:
Inese Zandere (1958) – dzejniece, publiciste un redaktore, bērnu grāmatu autore un izdevēja. Dzejniece pazīstama ar bērniem veltītu dzeju un lugām, kas guvušas daudzveidīgu izpausmi un recepciju arī citās mākslas jomās. Ineses Zanderes teksti plaši komponēti, pēc viņas dzejas uzņemtas vairākas animācijas filmas, ar scenāristes un libretistes līdzdalību tapuši muzikāli iestudējumi un uzvedumi, raidījumi bērniem. Vairākkārtēja Autortiesību bezgalības balvas ieguvēja, saņēmusi Literatūras gada balvu par grāmatām “Iekšiņa un āriņa” (labākais literatūras autordarbs bērniem), “Melnās čūskas maiznīca” un “Mantojumi” (labākais dzejas autordarbs). Krājums “Putna miegā” ieguvis žurnāla “Latvju Teksti” balvu. Par devumu literatūrā saņēmusi augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni (2008). 2018. gada 17. oktobrī saņēmusi LR Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par spilgtu ieguldījumu Latvijas literatūrā, bērnu literatūras un ilustrācijas attīstībā Latvijā.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
“Stikla burtnīca” man šķiet skarbs un personisks Zanderes krājums, tam it kā nolobījusies mākoņa sidraba maliņa, mazliet vairāk satumsis pie kultūras mantojuma piederīgās porcelāna krūzītes zelta krāsojums, vedot vēl dziļāk krēslainu pirmssaprotamu atmiņu dzīlēs. Mēs esam ieaicināti Zanderes sapņos, kur satiekam Mirdzas tanti, Tīronu vai dakteri Tirānu – mums netiek skaidrots, kas kurš ir, esam tikai vērotāji. Mēs tiekam atalgoti ar tīra skaistuma pieredzi (“straumē vijas garas ūdenszāles, akmenim varētu sapīt bizes”); mēs nejauši ienākam paši savā sapnī, kad nokļūsim uz skatuves, kur mums tūlīt būs jādzied un jāspēlē klavieres. Mēs esam ieaicināti pavadīt piesnigušu pirmdienu ar pirmo Latvijas Nacionālās operas diriģentu Teodoru Reiteru, caur viņa acīm izkliedēti ieraugot situāciju Rīgas mūzikas dzīvē un starptautiskajā politikā. Mēs pieņemam kā savējo trauksmi, kas rodas, kad izjūk, izzūd simboliskās kārtības pamats zem kājām – kā slēgtā sērkociņu fabrika “Komēta”, kas izbirusi visumā, kā balts un tukšs heraldiskais lauks. Lasot Zanderes dzeju, ir neiespējami būt postmodernistam vai nihilistam. Zandere rāda, cik daudz kopienas vai nācijas simboliskā kapitāla iespējams zaudēt, taču reizē atgādina – tas pastāv un ir.
Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE
“Stikla burtnīca” ir sajūtās piesātināts un reizē ļoti smalks dzejoļu krājums, kas turpina un paplašina jau iepriekšējā krājumā “Mantojumi” aizsāktās tēmas, attiecības ar laiku, vēsturi un nenovēršamību. Dzejoļi kā krāsaini stikliņi kalpo par izejas punktu bezgalīgiem atmiņas un asociāciju pavedieniem.
Dzejniece un publiciste KATRĪNA RUDZĪTE
Draudzīgs izaicinājums dzejas teksta uztveres savādošanai, sākot jau ar krājuma virsrakstu – stikla burtnīca – proti, kas neparasts, nepraktisks, neredzēts, ja nu vienīgi kādā mūsdienu modernās mākslas galerijā eksponēts, tomēr ne visai dzejisks artefakts. Spēcīga, intelektuāli nospriegota, bet emocionāli distancēta, lai neteiktu atsvešināta dzejas pasaule. Ineses Zanderes dzejai savulaik piedēvētā jaunās vienkāršības estētika ir pārtapusi jaunās materialitātes estētikā. Žanriski hibrīda, eklektiska dzejas teksta arhitektūra: dzejproza, naratīvā dzeja, dramatiski uzlādēts monologs vai dialoga poētiskās stratēģijas; reizē autentisks, tomēr attieksmē pret lasītāju un savu iekšējo lirisko es distancēts, lai neteiktu atsvešināts vēstījums.
Krājumu ievada dzejolis “GRAMATIKA”, un tā vēstījums atklājas sarunā ar bērnu, proti, konceptuāli nozīmīgu bērna tēlu – bērns kā pieredze, bērns kā dzīves nopietnība, bērns kā jautājums un lielais nezināmais, kas caurvij visu krājuma poētisko struktūru kādas par ikdienišķo lielākas pārpatiesības izzināšanā. Pasaules izziņa kā saziņa un valodas izziņa kā pasaules izziņa, tostarp Rīgas valoda un Latvijas novadu multikulturālisms un intertekstualitāte “etimoloģiski tik atšķirīgās valodās: krievu, vācu, latviešu”. Grafiskās dzejas
elementi: lielo un mazo burtu simboliskais kapitāls un bez interpunkcijas izteikuma ekspresija:
“ir tāda bērnu spēle
kur grozi kā gribi
naidam
tie paši burti kā dainām
maidan”
Ar viscaur lielajiem burtiem izceltie dzejoļu virsraksti “GRAMATIKA”, “RECENZIJAS”, “VĀRDI”, “HERALDIKA”, “BURTI” un tml. vēsta par dzīvi tā sauktās literārās dzīves perspektīvā, dzīvi tekstā kā savas esības daudzpusīgo identitāšu nemitīgu testēšanu un reprezentāciju dzejas prožektora griezīgajā gaismā, kur patvēruma nav. Dzejoļi nav datēti, nav norādītas arī krājuma visā tā kopumā tapšanas hronoloģiskās aprises, taču reminiscences no “Avota”, “Dienas”, “Rīgas Laika” un vēl senākiem laikiem ļauj domāt par teksta briedumu ilgtermiņā.
Literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, Latvijas Universitātes profesore AUSMA CIMDIŅA