Laura Vinogradova. Foto: Ginta Zīverte
AUTORE: Laura Vinogradova
DARBA NOSAUKUMS: “Pauls spēlē”
IZDEVNIECĪBA: Zvaigzne ABC
REDAKTORE: Guna Pitkevica
MĀKSLINIECE: Ieva Maurīte
ANOTĀCIJA:
“Kur mana konsole?” – viņš pēkšņi attopas, kad abi jau pusceļā. “Neraudi. Es paņēmu”, – mamma mierina. “Par spēlēm vispār nevajadzētu raudāt. Mammai viegli teikt. Pauls gribētu redzēt, kā viņa neraudātu, ja atstātu mājās savu instagramu. Pareizi, neraudātu, jo grieztu mašīnu otrādi un brauktu pakaļ, par to Pauls ir pārliecināts.” Maigi pamācošs stāsts bez pamācībām. Par dzīvi un spēli. Par to, ka gribas abas (un kāpēc gan ne?), bet tomēr dzīves vajag nedaudz vairāk.
PAR AUTORI:
Laura Vinogradova (1984) – rakstniece. Studējusi Rīgas Tehniskajā universitātē, vairākus gadus strādājusi Rakstniecības un mūzikas muzejā. Šobrīd pašnodarbināta satura veidotāja, izstrādā un vada nodarbības bērniem. Divu stāstu krājumu, garstāsta, romāna, kā arī vairāku bērnu grāmatu autore. Garstāsts “Upe” (2020) apbalvots ar Eiropas Savienības Literatūras balvu, savukārt romāns “Vārnas” 2024. gadā saņēmis Egona Līva piemiņas balvu “Krasta ļaudis”. Par darbiem “Upe” un “Tētis un suns” bijusi nominēta arī Latvijas Literatūras gada balvai.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Grāmatas veiksme ir, runājot pēc asociācijas ar Skaidrītes Lasmanes vārdiem, dabīgā intelekta iesaiste spēlē ar mākslīgo – tas, kā Laura veido aizraujošu stāstu par Paula nejauši atrasto videospēli, kur nevis dzenas pakaļ, šauj un spridzina, bet tiek piedāvātas dažādas “īstās dzīves” situācijas, par ko ir nobažījusies zēna mamma, kas, viņu audzinot viena, nogurst, bet cenšas. Spēle mijas ar ikdienas dzīvi un arī nebijušiem piedzīvojumiem dabā, kopā ar mammu, vecmāmiņu un draugiem. Spēle kļūst par pakāpienu uz šo “īsto dzīvi”, māca ievērot to, kas agrāk paslīdējis garām nepamanīts, līdz beigās šīs abas pasaules pilnīgi brīnumaini un pārsteidzoši savienojas. Tāpat redzams, ka Pauls arī jau pirms skolas gaitu sākšanas iemācījies lasīt un ir lasījis grāmatas, taču krāsainā un kustīgā video pasaule ir pievilcīgāka. Rosinoša grāmata gan bērniem, gan vecākiem.
Tulkotāja RŪTA KARMA
Mūsdienām ikdienišķa aina: sīks puišelis, ielīdis telefonā, pasaule viņam neeksistē, realitāti pilnībā izspiedusi kārtējā mošķu kaujamā spēlīte. Ko nu? Sērīgi nopūsties un piesaukt laikus, kad ne tikai zāle bija zaļāka, bet arī telefoni bija dumjāki par zvanītāju? Atņemt puišelim virtuālo pasauli un piespiest nomazgāt traukus? Vienaldzīgi novērsties? Tak nē, tas ir labs iemesls, lai sarakstītu grāmatu – par puišeli, spēlītes pasauli un reālo pasauli, kas, iespējams, nemaz tik ļoti nekonfliktē ar virtuālo realitāti. Tieši to ir izdarījusi Laura Vinogradova garstāstā “Pauls spēlē”. Būtībā tā ir prozistes virtuozitātes paraugstunda: morāle nāk bez moralizēšanas, pieaugušo bērnu iedomātās pārgudrības vietā – sirsnīga ironija un apbrīnojama spēja iejusties septiņgadīga bērna prātā, skarbi brīdinoši paceltais rādītājpirksts aizstāts ar sižetiski aizraujošu vēstījumu, lai arī bez tradicionālās mošķu kaušanas. Galu galā – arī visas sarežģītās psiholoģiskās un sociālo lomu koncepcijas ir tikai par esamību sauktās spēles modeļi. Kur beidzas spēle un kur sākas realitāte (un otrādi)? Bet “var jau būt, ka visu nemaz nevajag saprast,” jo arī spēle ietilpst visreālākās realitātes sastāvā.
Rakstnieks un literatūras kritiķis GUNTIS BERELIS
Lai gan “Pauls spēlē” ir bērnu grāmata, mātes tēls tajā noteikti piesaistīs arī pieaugušos lasītājus – Laura Vinogradova sev raksturīgi tiešajā (bet vienlaikus mīlestības pilnajā) tēlojumā neslēpj, ka arī vecāki ir tikai cilvēki, ne obligāti labāki vai zinošāki par bērniem. Vienlaikus stāsts par elektronisko ierīču vilinājumu kā Paula, tā mātes pasaulē ir laikmetīgs un būs labi saprotams arī jaunajiem lasītājiem. Šī spēja vienlaikus uzrunāt vairākas paaudzes, dažādus lasītājus ir Vinogradovas prozas lielais spēks, kas skaidri izpaužas arī “Pauls spēlē”.
Rakstnieks, tulkotājs, redaktors VILIS KASIMS