Ivars Šteinbergs. Foto: Ginta Zīverte
AUTORS: Ivars Šteinbergs
DARBA NOSAUKUMS: “Ābece”
IZDEVNIECĪBA: Valters Dakša
REDAKTORS: Henriks Eliass Zēgners
ILUSTRĀCIJAS: Justīne Seile-Urtāne
DIZAINS: Estere Betija Grāvere
ANOTĀCIJA:
Ivara Šteinberga trešā grāmata “Ābece” ir konceptuāls dzejprozas krājums, ko veido mikroesejas par burtiem un kombinatorās dzejas vingrinājumi. Lai arī ieturēta ābeces žanrā, grāmata paredzēta cilvēkiem, kas jau māk lasīt. Renē Pūce savā pēcvārdā skaidro: “Autors ir paņēmis aptuveno latvju meles elementārdaļiņu – burtu – un katram veltījis rindkopu, šādi mēģinādams to vienlaikus saprast un “at-mācīties”. Citiem burtiem sakot, atcerēties. Atcerēties, cik patiesībā savādi ir mūsu sazināšanās pieraksta pamatelementi”.
PAR AUTORU:
Ivars Šteinbergs (1991) – dzejnieks, atdzejotājs, literatūrzinātnieks. Latviešu presē publicē dzejoļus, atdzejojums un literatūrkritiskus rakstus kopš 2012. gada. Strādājis kultūras žurnālistikā, vadījis literatūras raidījumu “Bron–Hīts” radio “NABA”. 2017. gadā saņēmis Fulbraita stipendiju un 2018. gadā Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā (ASV) ieguvis maģistra grādu salīdzinošajā literatūrzinātnē. Studējis doktorantūrā Latvijas Kultūras akadēmijā Kultūras teorijas programmā. 2020. gadā klajā nācis viņa debijas dzejas krājums “Strops” (“Neputns”), kas 2021. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai debijas kategorijā un ieguvis 2021. gada Dzejas dienu balvu un Ojāra Vācieša prēmiju. Par dzejas krājumu “Jaunība” (2022) ieguvis Latvijas literatūras gada balvu. 2024. gadā iznākusi Ivara Šteinberga trešā grāmata “Ābece”.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Dzeja, kas nav dzeja? Nedzeja, kas ir dzeja? Teksti, kas nav ne dzeja, ne nedzeja? Varbūt kontekstuāli konceptuāls kombinatorisks konstruktīvisms, tas nekas, ka neviens nezina, kas tas varētu būt, toties labi skan? Vispār kaut kas, ko prātīgāk bez liekas smadzeņu mežģīšanas nokrustīt par šteinbergiem jeb šteinbergismiem un pēc tam mierīgi uzpīpēt? Prastas māžeklības, kurām nekāda sakara ar augsto dzejas mākslu? Apmēram uz šādām refleksijām vedina Ivara Šteinberga krājums “Ābece”. Bet, iespējams, viss ir daudz vienkāršāk – autors kārtējo reizi uzdod klasisko jautājumus: “Klau, kas tad īsti ir/nav vai vismaz varētu būt/nebūt dzeja?” Jautā – un pats arī atbild, sarakstot grāmatu, kurā lasāmie teksti gan ir dzeja, gan nav dzeja. Lasot šo ābečnieka atbildi, gan prātā jāpatur vēl viena lieta – šepat fonā ir arī neganti ironisks autora smīns gan par potenciālajām interpretācijām, gan par paša “Ābeci”.
Rakstnieks un literatūras kritiķis GUNTIS BERELIS
Dzīvais latviešu dzejas klasiķis un konceptuālists Ivars Šteinbergs jaunajā grāmatā pievērsies nišas žanram – “dzejai ar ierobežojumiem”, kas paredz, ka dzejolis tiek veidots, ievērojot konkrētus formālus nosacījumus. Vienlaikus Šteinbergs iesaistās latviešu rakstniecībā vēl senākajā ābeču rakstīšanas tradīcijā, kurā pirmā latviešu valodā rakstītā dzeja ar ierobežojumiem, tas ir, panti, kuros vārdi sākas ar noteiktu burtu, atrodama jau Vecā Stendera “Bildu ābicē”. Ideoloģiski Šteinberga “Ābece” sasaucas arī ar Imanta Ziedoņa “Sākamgrāmatu”, uz kuras vāka dīžājas ābecīgs gailis, bet saturs soli pa solim māca bērnus saredzēt, saklausīt, sajust un apjēgt apkārtni. Šteinberga grāmata gan domāta pieaugušajiem – tā dekonstruē ābeces un filozofiski pedagoģisko sākamgrāmatu tradīciju un apgalvo, ka ir atsvabināta no utilitārisma konveijera lentes, jo ir nepielietojama. Mikroesejas un dzejoļi ir asprātīgi, bezkaunīgi, ķermeniski, tie ļauj sajust burtu kā pirmo reizi ieraudzītu, kā mutē ieliktu vaboli. Tomēr diez vai Šteinbergam izdevies sasniegt nenoderīguma mērķi – beigu beigās mikroesejas dekonstruētas antropozofijas garā izglīto mūs – lielos un neveiklos metamodernisma bērnus, kas labi prot lasīt, bet saredzēt, saklausīt, sajust un apjēgt apkārtni joprojām vēl tikai mācās.
Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE
Vistiešākais līdzinieks “Ābeces” rotaļām ar dzejas formu, valodu un saturu šķiet Oulipo grupas eksperimenti. Par laimi, ceļā līdz Ivara Šteinberga grāmatai tie nav iemantojuši pārmēru nopietnību, bet ir tieši tik šķelmīgi asprātīgi, lai iekarotu pat pārmēru daudz pieredzējušu lasītāju sirdi. Vienlaikus ir viegli iztēloties krājumam vietu studiju programmās un maģistra darbos, kas autoram pašam droši vien sagādās ne vien prieku, bet arī iespēju no sirds izsmieties.
Rakstnieks, tulkotājs, redaktors VILIS KASIMS