Dace Rukšāne. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Dace Rukšāne

DARBA NOSAUKUMS: “Lu-Lū un Eņģelis”

IZDEVNIECĪBA: Zvaigzne ABC 

REDAKTORS: Vilis Kasims

VĀKA DIZAINS: Vita Lēnerte; izmantota Līgas Ķempes glezna

ANOTĀCIJA: 

Anda Burve-Rozīte pa romānu raksta:

“Daces Rukšānes smaržu triloģijas jaunākā grāmata “Lu-Lū un Eņģelis” stāsta par deviņdesmitajiem gadiem un tūkstošgades iesākumu Latvijā, kad tik daudz no brīvās rietumu pasaules mums bija kas jauns un iemīlēšanās cienīgs. Cilvēki, lietas, atmosfēra, vērtības. Sev raksturīgajā kairinošajā dramatismā Rukšāne jaunajā darbā turpina dzimtas stāstu, kas kļuva par vienu no lasītākajiem Latvijā jau iepriekšējās divās grāmatās: “Krieva āda” un “Džikī”. 

Šoreiz Rukšāne romānu veido ap divu jaunu dzimtas sieviešu – māsu Annas un Leas – dzīvesstāstiem brīvību atguvušajā valstī. Absurdi bagātās baņķiera un politiķa kundzes Annas drāma iepretim jaunās karjeristes Leas drāmai. Autore līdz elkoņiem iebrauc deviņdesmito gadu matērijās – smaržās, garšās, krāsās, skaņās. Šajā elektrizētajā mīklā var līdzi kā apburts mīcīties arī lasītājs – gan tas, kuram tolaik jau bija pašam savs “sekss un rokenrols” un ir, ko atcerēties, gan tas, kurš īsti nezina vārdu “peidžeris” vai “auģiks” nozīmi.

Cita starpā Rukšānes jaunajā grāmatā interesanti vērot ļoti dzīvās un ļoti īstās tā laika sievietes – kādas bija viņu sociālās lomas un identitātes apziņa un kā tā mainījusies vien divdesmit, trīsdesmit gadu laikā. “Arhaiski! Bet tā patiešām bija!” gribējās iesaukties vairākkārt.

Rukšānes spēks romānos ir “dzīvnieciskais instinkts” uzost cilvēkos īstumu un tādus viņus arī attēlot.”

PAR AUTORI: 

Dace Rukšāne (1969) – rakstniece, publiciste. Kļuvusi pazīstama 2002. gadā kā darba “Romāniņš” autore, kurā atklāti runā par sievietes seksualitātes jautājumiem. Romānu “Beatrises gultas stāsti” (2002), “Kāpēc tu raudāji?” (2003), “Krieva āda” (2020), “Džikī” (2023), “Lu-lū un Eņģelis” (2024) un stāstu krājumu “Ķīpsalas putni” (2009) un “Mīlasstāsti” (2015) autore. Raksta arī publicistiku.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Jaunajā grāmatā Dacei Rukšānei vēlreiz izdevies savienot stāstu par cilvēku attiecībām un likteņiem un kaleidoskopisku vēstījumu par laikmetu: romāns seko māsu Annas un Leas gaitām no 90. gadiem līdz mūsdienām, prasmīgi ieaužot stāstījumā dažādus faktus un laikmeta zīmes – no 90. gados populārām televīzijas pārraidēm līdz prāmja “Estonia” bojāejai. Rukšānes rakstības stilu raksturo dinamisks temps, kas mudina viņas grāmatas lasīt teju vienā paņēmienā, neatraujoties. Arī romānā “Lu–Lū un Eņģelis” autorei izdevies savienot izklaides literatūrai raksturīgo vieglumu ar varoņu un sižeta daudzdimensionalitāti. Rukšānes specializācijas joma ir ikdienišķas attiecības ģimenē un īpaši – starp sievieti un viņas vīriešiem. Lai arī Rukšāne reti velta ilgāku laiku kāda emocionālā stāvokļa ilustrēšanai (gan satikšanās, gan šķiršanās notiek strauji, un emocionālas grūtības var tikt operatīvi risinātas ar piedzeršanās vai sarunas palīdzību) – šie attiecību zīmējumi ir ticami, precīzi, asredzīgi, niansēti. Un vienmēr – stāsts ir arī par sievietes pieaugšanu un savas identitātes un spēka atrašanu.

Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE

Daces Rukšānes “Lu-lū un eņģelis” ir trešais romāns viņas “smaržu romānu” tetraloģijā. Iespējams, man kā vīriešu kārtas radījumam paslīdēja garām Angel un Lou lou smaržu metaforika (kas, manuprāt, romānā gan nav īsti akcentēta), tomēr citādi romāns nudien aizrāva. Būtībā tam ir divi “smaguma centri”. Pirmkārt, “Lu-lū un eņģelis” vēsta par iepriekšējā grāmatā “Džikī” galvenās varones Meldras meitu – Annas un Leas – dzīvi; abu māsu stāsti mijas, veidojot romāna ritmu, turklāt viņu pieredzējumi ir tik atšķirīgi, ka lāgiem rodas iespaids, ka māsas dzīvo dažādās pasaulēs.

Otrkārt, romāns ir stāsts par deviņdesmitajiem gadiem (šādā aspektā romāns sasaucas ar autores pirmo romānu “Romāniņš” (2002)), beigu galā mazliet ieslīdot arī divtūkstošo sākumā. Laika zīmes ir precīzas, ieskaitot gan “Donu Beižu”, gan “Bankas Baltija” krahu, gan kafejnīcu “Ozīriss”, gan daudzas citas reizumis gluži kuriozas reālijas, sižets brāžas uz priekšu lēkšiem, taču nebūt nerodas iespaids, ka autore noslīdētu pa virsu. Drīzāk rodas iespaids par tādu kā “pārejas laiku” – personāži nododas brīžiem gluži karnevāliskai esamībai, citkārt ainava kļūst dramatiska, bet neviens nenojauš, ka aizraujošais haoss pavisam drīz beigsies. Lai arī romānā atrodami šādi tādi autobiogrāfiski elementi, tā ir fikcija, kas tomēr neliekas viltojums vai vismaz butaforija. Tas arī ir Daces Rukšānes lielais trumpis, kas vedina “Lu-lū un eņģelis” uzticēties.

Rakstnieks un literatūras kritiķis GUNTIS BERELIS

Ievelkošs, veiklā un precīzā valodā izstāstīts stāsts, kura centrā ir divas sievietes un viņu izdarīto izvēļu un apstākļu sarežģītā saspēle. Šī grāmata būs īpaši interesanta tiem, kuri paši dzimuši deviņdesmitajos vai vēlāk, un tādējādi par haotisko laika periodu pēc neatkarības atjaunošanas glabā tikai bērnības atmiņu fragmentus vai zina par to vien no līdzcilvēku nostāstiem. Romāns negremdējas filozofiskās refleksijās vai garos prātojumos, bet ataino konkrētas ikdienas dzīves.

Dzejniece un publiciste KATRĪNA RUDZĪTE

Gundega Šmite. Foto: Kristaps Kalns

AUTORE: Gundega Šmite

DARBA NOSAUKUMS: “Koncerts stāstos”

IZDEVNIECĪBA: Jāņa Rozes apgāds 

REDAKTORE: Dace Vīgante

MĀKSLINIECE: Gita Treice 

SPEKTROGRAMMAS: Dimitris Maronidis

ANOTĀCIJA: 

Vārdi un teikumi uzbur skaniskas ainavas, skaņas un melodijas savijas vārdos, autores dzīvā balss pārvēršas attēlos. Komponējot mūziku, Gundega Šmite nemēdz izmantot klasiskās mūzikas formas, bet ļauj muzikālajām idejām brīvi plūst, savukārt viņas literārās ierosmes iedzīvojas klasiskās mūzikas formās. Līdzīgi kā stāsti ar katru rindkopu izgaismo jaunas šķautnes vēstījumā, ieklausīšanās skaņā ļauj pamanīt arvien dziļākas dimensijas. Grāmatas vizuālā noformējuma pamatā ir spektrogrammas – autores balsī ierunātu stāstu nosaukumu vizuāls atveids, kas ļauj ieskatīties skaņas iekšienē un ieraudzīt smalko virsskaņas tīklojumu. Tā ir vārdu noslēpumainā karte un reizē arī skanējuma precīzs, fizikāls atveidojums.

PAR AUTORI: 

Gundega Šmite (1977) ir klasiskās laikmetīgās mūzikas komponiste, muzikoloģe un pedagoģe, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijas docētāja, vairāku kompozīcijas meistarklašu vadītāja. Vairākus gadus bijusi Latvijas Komponistu savienības valdes priekšēdētāja un jaunās mūzikas festivāla “Arēna” mākslinieciskā vadītāja. Viņas mūzika tiek regulāri atskaņota gan Latvijā, gan ārvalstīs. Viņa ir sadarbojusies ar Latvijas, Berlīnes, Zviedrijas radio kori, BBC Singers, Stokholmas saksofonu kvartetu, Ensemble Lucilin (Beļģija), BIT20 (Norvēģija), Dissonart ensemble (Grieķija) u. c. Ieguvusi Lielo Mūzikas balvu (2020) kategorijā “Gada jaundarbs”. 2013. gadā aizstāvējusi doktora disertāciju par dzejas un mūzikas mijiedarbi latviešu laikmetīgajā kormūzikā. Kopš 2012. gada līdzās Latvijai par savām mājām sauc arī Grieķiju. Jau kopš bērnības viņa ir meklējusi radošu izpausmi literatūrā un savas literārās iemaņas slīpējusi Literārajā akadēmijā un “Satori” autoru nometnēs. Literatūrā Gundega debitēja 2022. gada nogalē ar miniatūru krājumu “Grieķu svīta”, kas tika nominēts arī Latvijas Literatūras Gada balvas debitantu garajā sarakstā. 2023. gadā nāca klajā arī viņas otra grāmata “Brīnišķā operas pasaule” ar Artas Ozolas-Jaunarājas ilustrācijām, savukārt 2024. stāstu krājums “Koncerts stāstos”. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Brīnišķīgi ir tie gadījumi, kad jūti – autors darbā apvieno vairākas savas kaislības. Šajā gadījumā – komponistes un rakstnieces pieredzes savijas cieši, ļaujot literatūras pasaulei saplūst ar mūzikas pasauli, kurā, gluži kā koncertā, katrs stāsts veido atsevišķu daļu vai skaņdarbu, kopā radot vienotu emocionālu un tematisku veselumu. Stāstos jūtama autores muzikālā domāšana, kas izpaužas niansētā valodā ar liriskām un poētiskām iezīmēm.

“Koncerts stāstos” ir neparasts un atsvaidzinošs krājums, kas piedāvā lasītājam gan baudīt literāri kvalitatīvus stāstus, gan aizdomāties par mūzikas un mākslas vietu mūsu dzīvē, īpaši uzrunājot tos, kuri novērtē starpdisciplināru pieeju mākslai un meklē literatūrā ko jaunu un atšķirīgu.

Dramaturģe un rakstniece RASA BUGAVIČUTE-PĒCE

Gundega Šmite debijas krājums “Grieķu svīta” pieteica viņu kā savdabīgu balsi mūsdienu Latvijas prozā – tādu, kas no mūzikas smeļas ne mazāk kā no literatūras un personiskās dzīves pieredzes. Jaunā grāmata vēl vairāk pastiprina šo saikni, autorei jau nosaukumā to piesakot kā koncertu. Un viņas ambiciozā iecere patiešām paceļ darbu pāri vienkāršam krājumam. Atsevišķie stāsti uzpeld un noplok, bet kopējā kompozīcija prasmīgi notur uzņemto ceļu, atstājot viegli smeldzīgu pēcgaršu pat pēc traģiskākajiem vēstījumiem. Īpaši jāizceļ “Sonāte diviem Nr. 1”, kas divdesmit lappusēs pamanās ietvert vesela romāna cienīgu stāstu.

Rakstnieks, tulkotājs, redaktors VILIS KASIMS

Komponiste Gundega Šmite, sajutusi aicinājumu izteikties arī vārdos, ienes mūzikas formas literatūrā, nekļūstot prozaiķe jēdziena tradicionālā izpratnē. Vislabāk par jauno grāmatu pasaka viņa pati nelielajā pēcvārdā, taču, jādomā, der arī lasītāja/klausītāja iespaidi. Sākuma variācijas ir skices, miniatūras, kas rada sievišķīgi maigas, smalkas noskaņu nianses, kurās jāprot ieklausīties un iejusties. Redzams, jūtams, ka tiek akcentētas skaņas un krāsas. Teksti tālāk izvēršas plašākās un sarežģītākās formās, tēlojot cilvēku jūtas un attiecības mūzikas izteiksmē, līdz kļūst par īstu div- un pat daudzbalsību, sacensību, cīņu starp tajā iesaistītajiem. Interesanta un novatoriska, manuprāt, izdevusies mākslu sintēze.

Tulkotāja RŪTA KARMA

Svens Kuzmins. Foto: Ginta Zīverte

AUTORS: Svens Kuzmins

DARBA NOSAUKUMS: “Brīvībene”

IZDEVNIECĪBA: Orbīta

REDAKTORE: Gundega Blumberga

DIZAINS: Toms Mazrauskas

ANOTĀCIJA: 

Īsumā grāmatas sižets ir šāds: ir divtūkstošo gadu sākums, un Svens no Rēzeknes ierodas Rīgā, lai mācītos Rīgas Mākslas vidusskolā. Omamma Lūcija izkārto viņam dzīvošanu Brīvības ielas namā, ko savulaik cēlis viņa vecvectēvs Bernards Vanags, ļoti bagāts vīrs, krāsu un ķimikāliju tirdzniecības uzņēmuma vadītājs. Viņš ir tāda kā dzimtas leģenda, un šis divstāvu nams – viena no viņa kulta svētvietām. Svenam gan pret šo kultu ir pretestība, viņam tas šķiet tracinoši, ka Bernardu pat vēl tagad viņam mēdz stādīt par paraugu. Bet ar Brīvības ielas namu jeb Brīvībeni (kā viņš to sauc) viņam izveidojas ļoti īpašas attiecības – viņš vairākas reizes no tās iet prom ar domu – uz neatgriešanos, bet tik un tā atgriežas.

PAR AUTORU: 

Svens Kuzmins (1985) – rakstnieks, aktieris, mākslinieks. Stāstu krājuma “Pilsētas šamaņi” (2016), kā arī romānu “Hohma” (2019), “Dizažio” (2021), “Skaistums un nemiers” (2023), kā arī garstāsta “Brīvībene” (2024) autors. Etīžu teātra “Nerten” režisors un aktieris, radio raidījuma “Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” veidotājs. 

Par debijas stāstu krājumu ticis nominēts Latvijas Literatūras gada balvai debijas kategorijā, savukārt par romāniem “Dizažio” un “Skaistums un nemiers” saņēmis balvas kategorijā “Labākais prozas darbs”. 2023. gadā par romānu “Skaistums un nemiers” ieguvis arī Egona Līva piemiņas balvu “Krasta ļaudis”. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Šķietami vienā elpas vilcienā izlasāms aizraujošs, jautrs, spriedzes pilns, bet arī smeldzīgi sāpīgs vēstījums par pagātnes neviennozīmību un noslēpumiem, kas atklājas uz divtūkstošo sākuma juceklīgā un brīžiem biedējošā fona. Autors nevienkāršo, nemoralizē un nevairās no neērtiem jautājumiem, tādējādi aicinot ikvienu paraudzīties savā privātajā un mūsu kopīgajā vēsturiskajā pagātnē bez izvairības, sargājošām ilūzijām vai attaisnošanās.

Dzejniece un publiciste KATRĪNA RUDZĪTE

Atzīšos – šī ir grāmata, no kuras lapām vairākas asprātības es, klusi ķiķinādama, citēju draugu whatsapp čatos. Precīzs vides un laika attēlojums, kas lasītājiem palīdz viegli iejusties stāstījuma norisēs, vietām ļaujot sajust pat gaisā vēdošo smaržu / smaku un sajust drebuļus skrienam pār muguru, kad grāmatas galvenais varonis ar pārsalušiem pirkstiem cenšas iekurināt istabā krāsniņu. Negaidītu notikumu pavērsieni un tā labā atmosfēra, ko sevī nes vērtīga literatūra, kad tu zini – te runa ir par kaut ko citu, par kaut ko lielāku, par kaut ko, ko es vēl nezinu, bet tūliņ, tūliņ pēc pāris lapām gan jau uzzināšu… Un tad, jā, Svens Kuzmins ņem un visus stāstu pavedienus skaisti saliek pa vietām, izskaidrodams, ko tu tikko juti, bet vēl nesaprati. Raiti, humorīgi, dziļi, piņķerīgi, atpazīstami un neticami vienlaicīgi. Ļoti izbaudīju.

Dramaturģe un rakstniece RASA BUGAVIČUTE-PĒCE

Esam jau pieraduši, ka Svens Kuzmins prot arvien labāk rakstīt. Pēc ekskursa Latvijas kultūras vēsturē rakstnieks ir atgriezies pie stāsta, kuru iedvesmojis paša jaunībā pieredzētais. Mēs atkal sastopam raibu un aizraujošu ikdienišķā, jokainā un mazliet baisā sajaukumu, taču vēl ticamāku un īstāku, nekā senāk – gan tāpēc, ka kopā ar varoni pārdzīvojam par viņa mammu, gan tāpēc, ka tekstā ir neskaitāms daudzums sīku detaļu, kas ļauj sajust 21. gadsimta sākuma Rīgu, romantizētu blandīšanos un dzerstīšanos, kāda tā var būt tikai jaunībā, un dažādus kolorītus tipāžus. Pat tad, ja pilnīgi viss romānā ir sadomāts, viss ir arī vairāk nekā ticams un nostājas priekšā kā dzīvs – no virtuves kā no Brēgela gleznas izkāpj sieviete ar vīnogsarkanu seju, puiši dzer plūmju vīnu no peļķes, un filmas beigās galvenais varonis, steidzoties uz eksāmenu, skriešus pievārē visu bezgalīgi garo Brīvības ielu; pār pilsētu gāžas lietus, viņš beidzot atskrien, dokumentu iesniegšana ir nokavēta, un dzīve tikai sākas.

Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE