Līva Marta Roze. Foto: Ginta Zīverte
AUTORE: Līva Marta Roze
DARBA NOSAUKUMS: “Struktūra”
IZDEVNIECĪBA: Žurnāla “Punctum” atbalsta biedrība
REDAKTORE: Inga Gaile
DIZAINS: Anete Krūmiņa
ANOTĀCIJA:
Dzejnieces Līvas Martas Rozes debijas krājumā “Struktūra” lasāmi dzejoļi, kas tapuši pēdējo septiņu gadu laikā. Dzejoļu rakstīšana viņai kļuvusi par nopietnāku nodarbi laikā, kad no meža vidus, kur rakstniece uzaugusi, viņa pārcēlās uz studijām Rīgā.
PAR AUTORI:
Līva Marta Roze (1998) – dzejniece. 2024. gadā izdots debijas krājums “Struktūra”, kas novērtēts ar Ojāra Vācieša prēmiju. Autores darbi publicēti tādos izdevumos kā “Strāva”, “Satori”, “Punctum”, “Žoklis”. Absolvējusi “Literārās Akadēmijas” dzejas meistardarbnīcas. Piedalās dažādos ar literatūru saistītos pasākumos, piemēram, “Dzejas dienās”, “Satori” radošajā nometnē.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
“Struktūra” ir patiesi laikmetīgs dzejas krājums, ko raksturo spēcīga valoda un trāpīgi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Jaunas sievietes pieredze te netiek vispārināta vai pielāgota ierastiem vai paredzamiem dzejas rakstīšanas standartiem. Ķermeniskais, sadzīviskais un visa veida ikdienišķais atrodas teksta un apziņas priekšplānā, organiski saplūstot ar autores pārdomām, filozofiskām refleksijām un Rozei būtiskām literārām atsaucēm. Arī dabas tēlu klātesamība nav vis gaisīga fona dekorācija, bet gan norāda uz patiesu interesi veidot saiknes ar tās būtnēm un parādībām.
Dzejniece un publiciste KATRĪNA RUDZĪTE
“Struktūra” ir brīnišķīgs ikdienas dzīves novērojumu un nepraktiskas filozofijas savienojums. Tā noteikti ir jauna cilvēka grāmata – ne vien tāpēc, ka pieminēti studenti, kojas un kolkas prakse, bet arī tādēļ, ka tajā iemūžināti spējie visietverošie pasaules mīlestības uzplūdi, kas rada vēlēšanos autobusā uzlikt galvu tantiņai uz pleca vai apskaut apmaiņas studentu ar viļņainiem matiem. Arī tāpēc, ka tajā iemūžināti šķietami neatgriezenisku skumju un attīroši destruktīvu lēmumu uzplūdi. Šis ir gandrīz etnogrāfisks jauna cilvēka dzīves pētījums, kurā izstudēta saldējuma pirkšana un kebaba ēšana, smēķēšanas, kultūras patēriņa paradumi un citi aspekti. Lai gan daudzi “Struktūras” dzejoļi vēsta par ikdienas dzīvi, krājuma valoda nav vienkāršā, minimālistiskā un kailā, prozaiskā ikdienas valoda. Līvas Martas Rozes poētika ir oriģināla, enerģiski eksplozīva; tās savpatībā sava loma ir gan bioloģijas, ķīmijas, matemātikas un filozofijas terminiem, gan taupīgi, bet stratēģiski lietotiem vienkāršrunas vārdiem. Dzejoļos gandrīz nav pieturzīmju – tie plūst strauji un nepārtraukti, tā, it kā nekad nebūtu grūti atrast īstos vārdus.
Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE
Nudien nesaprotu, kāpēc Līva Marta Roze savu debijas krājumu nodēvējusi par “Struktūru” (tas nekas, ka kādā mikrointervijā viņa puslīdz apstāstīja, kāpēc tieši šāds nosaukums), jo nekā īpaši strukturēta tur neizdevās samanīt. Gluži pretēji – autore bliež, mauc uz vella paraušanu, besī ārā (tas ir gandrīz citāts, nevis mans žargons) un reizēm pat difundē kohēzijas adhēziju (arī gandrīz citāts). Un uz visām pusēm vienlaikus. Vispār jau pareizi dara – gan lasītājam, gan pasaulei nāk tikai par svētību, ja šiem radījumiem kārtīgi uzbliež pa galvu. Ja par jaunu dzejnieci ir drusku banālais priekšstats, ka viņa ir vējīga būtne, kuras klātbūtnē apdziest sveces, gaudo suņi un veči saiet sviestā, bet pati dzejniece slāj pa ūdens virsmu vismaz līdz āliņģim, tad “Struktūras” iedomājamā autore pilnībā atbilst šim priekšstatam. Tak ticēt tam nevar, jo dzeja ir meli, un arī “Struktūrā” pa vidu labdabīgas agresijas lēkmēm un enerģijas izvirdumiem pieticīgi spraucas arī pagalam elēģiskas intonācijas. Bet vispār labdabīga agresija ir jebkuram dzejniekam obligāti nepieciešama īpašība – lai tā būda rūc, vēlāk varēs uzcelt nākamo.
Rakstnieks un literatūras kritiķis GUNTIS BERELIS