Andra Manfelde. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Andra Manfelde

DARBA NOSAUKUMS: “Dilstošais medus mēness”

IZDEVNIECĪBA: Aminori

REDAKTORS: Jānis Rokpelnis

DIZAINS: Rute Marta Jansone

 

ANOTĀCIJA: 

Šis ir Andras Manfeldes piektais dzejas krājums, un tajā apkopoti no 2020. līdz 2024. gadam tapušie dzejoļi. Tas ir izolācijas, vientulības un kara laiks, tomēr jaunākajā krājumā Andra Manfelde skan dzīvi apliecinoši un aicina no vientulības tverties dabā un mākslā. Krājumā tverts mūsu katra iekšējais laiks, dzīves iedotais laiks un dabas cikliskums. Mēness fāzes un plūdmaiņu pulss.

 

PAR AUTORI: 

Andra Manfelde (1973) – dzejniece, rakstniece. Raksta dzeju, prozu un prozu bērniem. Kopš 2002. gada publikācijas literatūras mēnešrakstos, tostarp dzejoļu izlase literārajā žurnālā “Luna”, par kuru viņa saņēma Literatūras gada balvu. 2005. gadā publicēts viņas pirmais dzejoļu krājums “Tranšejas dievi rok” (Ojāra Vācieša balva). 2005. gadā tika izdots arī viņas pirmais romāns “Adata”, autobiogrāfisks darbs par jaunas sievietes cīņu ar narkotiku atkarību. Sarakstījusi dzejoļu krājumus “Betona svētnīcas”, “Ziemeļu tirgus”, “Poēma ar mammu”, “Dilstošais medus mēness”, romānus “Dzimtenīte” “Virsnieku sievas”, “Vilcēni”, prozas darbus “Ceļojums uz mēnesi”, “Zemnīcas bērni”, “Mājās pārnāca basa” un darbus bērniem “Sirds pasaka”, “Vēja Vīrs un mēs”, “Ceriņslotas zīmējumi”, “Kaķis mākoņos”, “Pasaka par Sniega Kurmi”, “Uzzīmē baltu lietu”, “Vai mamma mājās?”. Viņas darbi atzinīgi novērtēti, saņemot gan nominācijas, gan apbalvojumus, tai skaitā arī Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu bērniem “Kurš no mums lidos?”. 

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Vienā no krājuma “Dilstošais medus mēness” dzejoļiem citēts Gogēns: “Es aizveru acis, lai redzētu.” Liekas, tas visprecīzāk raksturo visu krājuma kopnoskaņu – tie ir redzējumi, ieskatoties sevī, varbūt dažbrīd vīzijas, citkārt meditācijas, ar to domājot koncentrāciju uz kādu objektu, lai aptvertu “visu”, tas nekas, ka neviens nezina, kas ir šis viss, cik liels tas ir un vai vispār to iespējams apjēgt. No otras puses – Manfeldes teksti ir ārkārtīgi precīzi detaļās. Man mūždien šķituši aizdomīgi mēģinājumi ar tēlotājmākslas jēdzieniem raksturot tekstus (“gleznot ar vārdiem”) – teksts ir teksts, bilde ir bilde, un tās ir divas pilnībā atšķirīgas valodas. Taču šoreiz autores “es ieeju gleznā” un “es palieku gleznā” nudien ir iederīgi – Manfeldes vārdiskās ainavas bezmaz tiecas vizualizēties, visviens, tās uztver kā “ainavas ārpus es” vai “ainavas iekšpus es”. Autore ir vērotāja un vizionāriste vienlaikus.

Rakstnieks un literatūras kritiķis GUNTIS BERELIS

 

Ļoti liriska dzeja. Atsaucoties uz iemīļotiem gleznotājiem, Andra zīmē, glezno noskaņas ar vārdiem, kuros iegrimt lasītājam ir tīrā bauda. Viņas “maigums tērzē ar sāpēm”, pārvēršot tās skumjās, kas vairs nesāp. “Drupačas no saules maizes” lasītāju emocionāli pabaro, mātišķi aijā. Jūra, kuras vārds ir skaistums un mīlestība.

Tulkotāja RŪTA KARMA

 

Formā modernas, bet saturā klasisks meditatīvas mīlas un dabas liriskas krājums, kas pārliecinoši ierakstās latviešu feminīnās dzejas tradīcijā. Tapis laika periodā no 2020.–2024. gadam, tas pierāda dzejas kā suverēnas, no sociālpolitiskās virsbūves satricinājumiem nosacīti neatkarīgas un brīvas pasaules pastāvēšanas iespējamību un dziļāko jēgu. Krājuma nosaukumā likto tēlu – medus, mēness un dilstoša mēness pārnestā nozīme – to mītiski mistiski simboliskā iedaba Andras Manfeldes dzejā parādās kā pasaules kultūrā, sevišķi tēlotājmākslā, tostarp latviešu dainu pasaulē sakņots pārlaicīgs un neiztērējams poētiskais kapitāls.

Krājumu poētiskās struktūras pamatu veido dabas uztveres fenomenoloģija – debesu, zemes un jūras tēlu asociatīvā daudzveidība, dabas norises kā vizuāli tverts pārdzīvojuma tēls, sievišķa liriskā “es” un vīrišķa liriskā “tu” dzīves pasauļu līdzestība un dievišķā harmonija ar Visumu. “Poēmas par mammu” dzīves medus piesātinātībā saspringtās esības, kad sievietes “ķermenis cīnās ar laiku” kā zemnieks ar zemi, pēclaika apskaidrība viegli nostalģiskā, gaišā un dzīvi apliecinošā intonācijā.

Literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, Latvijas Universitātes profesore AUSMA CIMDIŅA





Inese Zandere. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Inese Zandere

DARBA NOSAUKUMS: “Stikla burtnīca”

IZDEVNIECĪBA: Neputns

REDAKTORE: Ieva Lešinska

DIZAINS: Anta Pence 

 

ANOTĀCIJA: 

Šajā krājumā šķiet mazāk lirikas un vairāk racionalitātes, tomēr turpinās raksturīgās elegantās (un brīžam biedējošās) rotaļas ar valodu. Līdzās dzejoļiem krājumā ietverti četri prozas teksti, kas radniecīgi dzejai, tomēr autores ieskatā ir stāsti. Burtnīca ir no stikla – zināms atsvešinājums, tomēr stikls ir trausls un aprasojis no siltas elpas.

 

PAR AUTORI: 

Inese Zandere (1958) – dzejniece, publiciste un redaktore, bērnu grāmatu autore un izdevēja. Dzejniece pazīstama ar bērniem veltītu dzeju un lugām, kas guvušas daudzveidīgu izpausmi un recepciju arī citās mākslas jomās. Ineses Zanderes teksti plaši komponēti, pēc viņas dzejas uzņemtas vairākas animācijas filmas, ar scenāristes un libretistes līdzdalību tapuši muzikāli iestudējumi un uzvedumi, raidījumi bērniem. Vairākkārtēja Autortiesību bezgalības balvas ieguvēja, saņēmusi Literatūras gada balvu par grāmatām “Iekšiņa un āriņa” (labākais literatūras autordarbs bērniem), “Melnās čūskas maiznīca” un “Mantojumi” (labākais dzejas autordarbs). Krājums “Putna miegā” ieguvis žurnāla “Latvju Teksti” balvu. Par devumu literatūrā saņēmusi augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni (2008). 2018. gada 17. oktobrī saņēmusi LR Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par spilgtu ieguldījumu Latvijas literatūrā, bērnu literatūras un ilustrācijas attīstībā Latvijā.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

“Stikla burtnīca” man šķiet skarbs un personisks Zanderes krājums, tam it kā nolobījusies mākoņa sidraba maliņa, mazliet vairāk satumsis pie kultūras mantojuma piederīgās porcelāna krūzītes zelta krāsojums, vedot vēl dziļāk krēslainu pirmssaprotamu atmiņu dzīlēs. Mēs esam ieaicināti Zanderes sapņos, kur satiekam Mirdzas tanti, Tīronu vai dakteri Tirānu – mums netiek skaidrots, kas kurš ir, esam tikai vērotāji. Mēs tiekam atalgoti ar tīra skaistuma pieredzi (“straumē vijas garas ūdenszāles, akmenim varētu sapīt bizes”); mēs nejauši ienākam paši savā sapnī, kad nokļūsim uz skatuves, kur mums tūlīt būs jādzied un jāspēlē klavieres. Mēs esam ieaicināti pavadīt piesnigušu pirmdienu ar pirmo Latvijas Nacionālās operas diriģentu Teodoru Reiteru, caur viņa acīm izkliedēti ieraugot situāciju Rīgas mūzikas dzīvē un starptautiskajā politikā. Mēs pieņemam kā savējo trauksmi, kas rodas, kad izjūk, izzūd simboliskās kārtības pamats zem kājām – kā slēgtā sērkociņu fabrika “Komēta”, kas izbirusi visumā, kā balts un tukšs heraldiskais lauks. Lasot Zanderes dzeju, ir neiespējami būt postmodernistam vai nihilistam. Zandere rāda, cik daudz kopienas vai nācijas simboliskā kapitāla iespējams zaudēt, taču reizē atgādina – tas pastāv un ir.

Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE

 

“Stikla burtnīca” ir sajūtās piesātināts un reizē ļoti smalks dzejoļu krājums, kas turpina un paplašina jau iepriekšējā krājumā “Mantojumi” aizsāktās tēmas, attiecības ar laiku, vēsturi un nenovēršamību. Dzejoļi kā krāsaini stikliņi kalpo par izejas punktu bezgalīgiem atmiņas un asociāciju pavedieniem. 

Dzejniece un publiciste KATRĪNA RUDZĪTE

 

Draudzīgs izaicinājums dzejas teksta uztveres savādošanai, sākot jau ar krājuma virsrakstu – stikla burtnīca – proti, kas neparasts, nepraktisks, neredzēts, ja nu vienīgi kādā mūsdienu modernās mākslas galerijā eksponēts, tomēr ne visai dzejisks artefakts. Spēcīga, intelektuāli nospriegota, bet emocionāli distancēta, lai neteiktu atsvešināta dzejas pasaule. Ineses Zanderes dzejai savulaik piedēvētā jaunās vienkāršības estētika ir pārtapusi jaunās materialitātes estētikā. Žanriski hibrīda, eklektiska dzejas teksta arhitektūra: dzejproza, naratīvā dzeja, dramatiski uzlādēts monologs vai dialoga poētiskās stratēģijas; reizē autentisks, tomēr attieksmē pret lasītāju un savu iekšējo lirisko es distancēts, lai neteiktu atsvešināts vēstījums.

Krājumu ievada dzejolis “GRAMATIKA”, un tā vēstījums atklājas sarunā ar bērnu, proti, konceptuāli nozīmīgu bērna tēlu – bērns kā pieredze, bērns kā dzīves nopietnība, bērns kā jautājums un lielais nezināmais, kas caurvij visu krājuma poētisko struktūru kādas par ikdienišķo lielākas pārpatiesības izzināšanā. Pasaules izziņa kā saziņa un valodas izziņa kā pasaules izziņa, tostarp Rīgas valoda un Latvijas novadu multikulturālisms un intertekstualitāte “etimoloģiski tik atšķirīgās valodās: krievu, vācu, latviešu”. Grafiskās dzejas

elementi: lielo un mazo burtu simboliskais kapitāls un bez interpunkcijas izteikuma ekspresija:

“ir tāda bērnu spēle

kur grozi kā gribi

naidam

tie paši burti kā dainām

maidan”

Ar viscaur lielajiem burtiem izceltie dzejoļu virsraksti “GRAMATIKA”, “RECENZIJAS”, “VĀRDI”, “HERALDIKA”, “BURTI” un tml. vēsta par dzīvi tā sauktās literārās dzīves perspektīvā, dzīvi tekstā kā savas esības daudzpusīgo identitāšu nemitīgu testēšanu un reprezentāciju dzejas prožektora griezīgajā gaismā, kur patvēruma nav. Dzejoļi nav datēti, nav norādītas arī krājuma visā tā kopumā tapšanas hronoloģiskās aprises, taču reminiscences no “Avota”, “Dienas”, “Rīgas Laika” un vēl senākiem laikiem ļauj domāt par teksta briedumu ilgtermiņā.

Literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, Latvijas Universitātes profesore AUSMA CIMDIŅA

 



Elvīra Bloma. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Elvīra Bloma

DARBA NOSAUKUMS: “Viņam patīk šie dzejoļi”

IZDEVNIECĪBA: Žurnāla “Punctum” atbalsta biedrība

REDAKTORS: Arvis Viguls

DIZAINS: Anete Krūmiņa 

 

ANOTĀCIJA: 

Dzejnieces Elvīras Blomas otrais dzejoļu krājums piedāvā dzeju, kas aptver salīdzinoši plašu laika posmu (2015–2024) un plašu tematu loku. Grāmatas dizainā izmantota naglu spēle – spēlētāja uzdevums ir atraisīt noteiktā veidā savītās naglas. Naglas ir ciešanu simbols, taču šeit tās savītas koķetā rotaļā, gluži kā autores dzejoļi – tajos sāpes savijas ar ākstīšanos, nopietnais ar ironiju, veidojot sakausējumu, ko nav jāuztver nopietni, taču vienlaikus ir jāuztver ļoti nopietni.

 

PAR AUTORI: 

Elvīra Bloma (1986) – dzejniece un atdzejotāja, projektu vadītāja, muzeja speciāliste. Strādājusi Raiņa un Aspazijas muzejā, “Punctum” festivāla projektā, dibinājusi literatūras žurnālu “Strāva”, izdevniecības “Strāva” projektu vadītāja un redaktore. Sakārtojusi dzejas krājumus “Aspazija. Rainis. Reloaded” (2018), “Monta Kroma. Re:” (2019), “Regīna Ezera. Re:” (2020), sadarbībā ar somu izdevniecību “Palladium Kirjat” izdevusi latviešu eksperimentālās dzejas izlasi somu un latviešu valodā “Ja esi aizmirsis savu vārdu” (2020). Viena no dzejas grupas “Preiļu konceptuālisti” dalībniecēm. Rīkojusi literatūras pasākumus kultūrvietā “Hāgenskalna komūna”, bijusi viena no komūnas avīzes “Aspirīns” veidotājām. Dzejas publikācijas kopš 2014. gada žurnālā “Latvju Teksti”, interneta žurnālos “Satori”, “Punctum” u. c. Atdzejo no angļu, krievu un norvēģu valodām. Dzeja tulkota angļu, somu, krievu, lietuviešu, igauņu un čehu valodās. 2020. gada janvārī iznācis Elvīras Blomas debijas krājums “Izdzēstie attēli”, kas bijis nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kā spilgtākā debija; 2024. gadā izdots dzejoļu krājums “Viņam patīk šie dzejoļi”.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Otrajā krājumā Elvīras Blomas dzeja ir kļuvusi niansētāka un daudzpusīgāka, vienlaikus nezaudējot teju pancisko enerģiju, ar kuru viņa debitēja literatūrā. Līdzās smeldzīgiem, teju sentimentāliem tekstiem, šeit ir eksperimenti un šķietami nepastarpināti emociju izvirdumi, kas apliecina autores vērienu un bagātīgo talantu. Tā ir pilsētas vidē sakņota dzeja, kas uzrunā ne tikai lasītājus, bet arī garāmgājējus un logā manītas sejas, mēģinot tās iesaistīt dialogā, atklāt savu stāstu – jo šis krājums nav tikai pārdomas vai atklāšanās, bet aicinājums ikvienam kļūt par daļu no pasaules, kura ir jāpārvērš dzejā, lai tā kļūtu pieņemamāka un cilvēkiem piemērotāka. 

Rakstnieks, tulkotājs, redaktors VILIS KASIMS

 

“Viņam patīk šie dzejoļi” ir demokrātiskākais no LALIGABAs finālistu krājumiem. Tas ir konceptuāls tajā brīnišķīgajā veidā, kas padara to lasāmu arī cilvēkiem, kuri nelasa dzeju – te ir asprātīgi saraksti ar daudziem retoriskiem jautājumiem, atbilžu variantiem un filozofiskām minimām, kuru vidū dažkārt iekrīt pa necenzētam vārdam. Gribētu sacīt, ka šis ir arī bezbēdīgākais no krājumiem, bet sarakstu brašums ir mānīgs, jo beigu beigās runa ir par grūtām un pat traģiskām lietām. Šo grāmatu ļoti labi raksturo iezīmes, kas raksturīgas jaunās atklātības virzienam – vaļsirdīga emociju atklāšana un niansēta analīze, trauslums, sirsnība, empātija, vienkāršība, izvairīšanās no skaistas pozēšanas, epatāža kā pašironijas instruments. Ja 20. gadsimta dzeja sniedza cilvēkiem izsmeļošu iemīlēšanās un mīlestības zaudējuma anatomiju, tad 21. gadsimta dzejnieki pievēršas arī tādām emocijām un jūtām kā kauns, kautrība, šaubas, tiek pētīta traumas pārvarēšana, pašapziņas deficīts, pieaugšanas grūtības. Visu šo jūtu spektru atrodam arī Blomas dzejā.

Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE

 

Manuprāt, šī ir dzeja, kas spēj atbruņot pat tos, kam liekas, ka viņiem ar dzeju nav pa ceļam. Krājums kā atklātības paraugstunda, kurā neviens neizliekas esam labāks vai viedāks, bet atļaujas būt īsts un ievainojams. Šādai dzejai gribas sekot, tai gribas pievienoties, aizstāties aiz krājuma un stāvēt par to, vienojoties ar pārējiem monolītā klusumā, jo dzejoļu rindās jau ir pateikts viss, par ko mēs domājam, ko jūtam, kā esam. Tā negadās bieži, tāpēc jo īpašs prieks.

Dramaturģe un rakstniece RASA BUGAVIČUTE-PĒCE






Ivars Šteinbergs. Foto: Ginta Zīverte

AUTORS: Ivars Šteinbergs

DARBA NOSAUKUMS: “Ābece”

IZDEVNIECĪBA: Valters Dakša 

REDAKTORS: Henriks Eliass Zēgners

ILUSTRĀCIJAS: Justīne Seile-Urtāne

DIZAINS: Estere Betija Grāvere

 

ANOTĀCIJA: 

Ivara Šteinberga trešā grāmata “Ābece” ir konceptuāls dzejprozas krājums, ko veido mikroesejas par burtiem un kombinatorās dzejas vingrinājumi. Lai arī ieturēta ābeces žanrā, grāmata paredzēta cilvēkiem, kas jau māk lasīt. Renē Pūce savā pēcvārdā skaidro: “Autors ir paņēmis aptuveno latvju meles elementārdaļiņu – burtu – un katram veltījis rindkopu, šādi mēģinādams to vienlaikus saprast un “at-mācīties”. Citiem burtiem sakot, atcerēties. Atcerēties, cik patiesībā savādi ir mūsu sazināšanās pieraksta pamatelementi”.

 

PAR AUTORU: 

Ivars Šteinbergs (1991) – dzejnieks, atdzejotājs, literatūrzinātnieks. Latviešu presē publicē dzejoļus, atdzejojums un literatūrkritiskus rakstus kopš 2012. gada. Strādājis kultūras žurnālistikā, vadījis literatūras raidījumu “Bron–Hīts” radio “NABA”. 2017. gadā saņēmis Fulbraita stipendiju un 2018. gadā Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā (ASV) ieguvis maģistra grādu salīdzinošajā literatūrzinātnē. Studējis doktorantūrā Latvijas Kultūras akadēmijā Kultūras teorijas programmā. 2020. gadā klajā nācis viņa debijas dzejas krājums “Strops” (“Neputns”), kas 2021. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai debijas kategorijā un ieguvis 2021. gada Dzejas dienu balvu un Ojāra Vācieša prēmiju. Par dzejas krājumu “Jaunība” (2022) ieguvis Latvijas literatūras gada balvu. 2024. gadā iznākusi Ivara Šteinberga trešā grāmata “Ābece”.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Dzeja, kas nav dzeja? Nedzeja, kas ir dzeja? Teksti, kas nav ne dzeja, ne nedzeja? Varbūt kontekstuāli konceptuāls kombinatorisks konstruktīvisms, tas nekas, ka neviens nezina, kas tas varētu būt, toties labi skan? Vispār kaut kas, ko prātīgāk bez liekas smadzeņu mežģīšanas nokrustīt par šteinbergiem jeb šteinbergismiem un pēc tam mierīgi uzpīpēt? Prastas māžeklības, kurām nekāda sakara ar augsto dzejas mākslu? Apmēram uz šādām refleksijām vedina Ivara Šteinberga krājums “Ābece”. Bet, iespējams, viss ir daudz vienkāršāk – autors kārtējo reizi uzdod klasisko jautājumus: “Klau, kas tad īsti ir/nav vai vismaz varētu būt/nebūt dzeja?” Jautā – un pats arī atbild, sarakstot grāmatu, kurā lasāmie teksti gan ir dzeja, gan nav dzeja. Lasot šo ābečnieka atbildi, gan prātā jāpatur vēl viena lieta – šepat fonā ir arī neganti ironisks autora smīns gan par potenciālajām interpretācijām, gan par paša “Ābeci”.

Rakstnieks un literatūras kritiķis GUNTIS BERELIS

 

Dzīvais latviešu dzejas klasiķis un konceptuālists Ivars Šteinbergs jaunajā grāmatā pievērsies nišas žanram – “dzejai ar ierobežojumiem”, kas paredz, ka dzejolis tiek veidots, ievērojot konkrētus formālus nosacījumus. Vienlaikus Šteinbergs iesaistās latviešu rakstniecībā vēl senākajā ābeču rakstīšanas tradīcijā, kurā pirmā latviešu valodā rakstītā dzeja ar ierobežojumiem, tas ir, panti, kuros vārdi sākas ar noteiktu burtu, atrodama jau Vecā Stendera “Bildu ābicē”. Ideoloģiski Šteinberga “Ābece” sasaucas arī ar Imanta Ziedoņa “Sākamgrāmatu”, uz kuras vāka dīžājas ābecīgs gailis, bet saturs soli pa solim māca bērnus saredzēt, saklausīt, sajust un apjēgt apkārtni. Šteinberga grāmata gan domāta pieaugušajiem – tā dekonstruē ābeces un filozofiski pedagoģisko sākamgrāmatu tradīciju un apgalvo, ka ir atsvabināta no utilitārisma konveijera lentes, jo ir nepielietojama. Mikroesejas un dzejoļi ir asprātīgi, bezkaunīgi, ķermeniski, tie ļauj sajust burtu kā pirmo reizi ieraudzītu, kā mutē ieliktu vaboli. Tomēr diez vai Šteinbergam izdevies sasniegt nenoderīguma mērķi – beigu beigās mikroesejas dekonstruētas antropozofijas garā izglīto mūs – lielos un neveiklos metamodernisma bērnus, kas labi prot lasīt, bet saredzēt, saklausīt, sajust un apjēgt apkārtni joprojām vēl tikai mācās.

Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE

 

Vistiešākais līdzinieks “Ābeces” rotaļām ar dzejas formu, valodu un saturu šķiet Oulipo grupas eksperimenti. Par laimi, ceļā līdz Ivara Šteinberga grāmatai tie nav iemantojuši pārmēru nopietnību, bet ir tieši tik šķelmīgi asprātīgi, lai iekarotu pat pārmēru daudz pieredzējušu lasītāju sirdi. Vienlaikus ir viegli iztēloties krājumam vietu studiju programmās un maģistra darbos, kas autoram pašam droši vien sagādās ne vien prieku, bet arī iespēju no sirds izsmieties.

Rakstnieks, tulkotājs, redaktors VILIS KASIMS





Liepa Rūce. Foto: Ginta Zīverte

AUTORE: Liepa Rūce 

DARBA NOSAUKUMS: “Zemākās virsotnes”

IZDEVNIECĪBA: Latvijas Mediji

REDAKTORS: Artis Ostups

MĀKSLINIECE: Rasa Jansone

 

ANOTĀCIJA: 

Liepas Rūces krājums ir rūgtena un pašironiska refleksija par radošā procesa ikdienu. Autore šajā dzejas ceļā pievēršas senču mantojumam, garīgai pieredzei un mātišķībai. Tas viss veido viņas kā mūsdienu jaunās dzejnieces poētisko portretu. Viņas dzejas intonācija bieži sasniedz “zemākās virsotnes” – Rūces “dzejas enciklopēdijā”, kas vēl tikai top, tas nozīmē emocionālu kritumu, kas ne vienmēr signalizē par depresiju, drīzāk tas ir veids, kā noslēgt dzejoļa sakāmo, poētisko frāzi. Svarīgākais autorei: nebūt banālai, izceļot klasisko; negarlaikot, izceļot ikdienišķo; nesniegties līdz melodrāmai, runājot par jūtām; atrast balansu, kas ceļas no haosa un bezizejas.

 

PAR AUTORI: 

Liepa Rūce (1989) – dzejniece. 2020. gadā iznācis debijas dzejas krājums “Atspulga balss”, par kuru viņa saņēmusi žurnāla “Domuzīme” Dzejas balvu. 2024. gadā izdots dzejas krājums “Zemākās virsotnes”.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Krāsaina, karsta, kūsājoša, bet aprauta dzeja. Spilgtu tēlu asociācijas, kolāžas, kas sasaucas ar ilustrācijām, taču Liepas vārdi ir spēcīgāki. Lasītājam pašam ļauts ielaist sevī biežāk līdz griezīgumam asos, retāk – kā pūciņas maigos vārdus un tēlus un veidot no tiem asociāciju ainas. Grāmatas kompozīcija veido tādu kā stāstu, kas sākas ar fragmentāru atkāpšanos pagātnē un krāšņi noslēdzas ar bērna dzimšanu, nevairoties no visa, kas pie tā pieder. Pa vidu – trausli ieskicētas attiecības ar otru. Viss, par ko te rakstīts, ir zemtekstā, vārdi ir tikai norādes, ceļa zīmes.

Tulkotāja RŪTA KARMA

 

Liepas Rūces dzejas krājums pārsteidz ar stāstu un tēmu bagātību, plašu pasaules tvēruma amplitūdu no saviļņojošām reālistiskām detaļām līdz konceptuālām abstrakcijām. Viņas reālistiskie dzejoļi ir kā galēji koncentrēti īsie stāsti –  Rūce raksta par vecvecākiem un vecākiem, bērnību un pieaugšanu, lietām un jūtu nospiedumiem, kas paliek vai neatgriezeniski izplēn. Dzīvi un satraucoši varam ieraudzīt karalisku, milzīgu pelējumsēni brūkošas mājiņas virtuvē, sajust pirkstos saspiestu kolorado vaboli un caurvējainu aizu aiz vārdiem “fāteris krāteris”. Novatoriski, skaudri un reālistiski, pilni ciešanu un mīlestības ir bērniņa piedzimšanas pieredzei veltītie dzejoļi. Rūce reflektē par laikmetīgās pasaules zīmēm, estetizēto sievietes čaulu, kuru vakarā noplēš kā uzlīmi; pati dzejas viela tad sāk irt, sadalīties simbolizējošās frāzēs – krāsu un ziedu valodā, kurā slēpt vai kodēti izkliegt neatļautās dusmas un visu grūti izsakāmo. To obligāti vajag izlasīt.

Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE

 

Nopietna, pašpietiekama, sevī noslēgta un apvaldīta jaunas sievietes domu un jūtu dzīves inventūra, pasniegta mākslinieciski izsmalcinātā veidā. Krājuma kompozīcijā veiksmīgi izmantoti kāpinājuma un kontrasta principi: lauku dzīves bērnības pasaules sirreālisms (“Svaigi nocirptā taukainā aitas vilna/ uz raupja palaga saulainā pagalma”) un kailas urbānās dzīves scenogrāfija; ar lielo sākuma burtu rakstīts Vecmammas ikoniskais tēls, Mammas un tēta mīlestības pelni un dzejnieces liriskā “es” atturība savas mīlestības domu un jūtu izpausmēs. Vecvecāku sakrālais mantojums, dzīves un dzīvības cikls no Vecmammas laikiem un “cilvēces eksistences pamatakmeņi” naturālisma estētikā veidota dzemdību un pēcdzemdību dzejoļu cikla krājuma liriskā “es” pieredzes vēstījumā.

Valodas poētisko efektu pastiprina dzejas meistarības skolā pārbaudīti valodas fonētiskie izteiksmes līdzekļi (“Zvaigžņu augoņi uz debesu melnās muguras sulo”): epatāža, aliterācija, anafora, epifora un, protams dzejas semantiskās un poētiskās kapacitātes pamatu pamats – personifikācijas un metaforu jaunrades oriģinalitāte.

Literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, Latvijas Universitātes profesore AUSMA CIMDIŅA

 




Copyright © 2025 STARPTAUTISKĀ RAKSTNIEKU UN TULKOTĀJU MĀJA

Please publish modules in offcanvas position.