Ieva Lešinska. Foto: Didzis Grodzs

Kārlis Vērdiņš. Foto: Didzis Grodzs

AUTORS: Tomass Stērnss Eliots

ATDZEJOTĀJAI: Ieva Lešinska un Kārlis Vērdiņš

DARBA NOSAUKUMS: “Dzejas izlase”

IZDEVNIECĪBA: Neputns

REDAKTORS: Raimonds Ķirķis

DIZAINS: Armands Zelčs

ANOTĀCIJA: T. S. Eliota dzejas izlases sastādītāji ir dzejnieks Kārlis Vērdiņš un tulkotāja Ieva Lešinska. Lielāko daļu atdzejojumu veikuši paši sastādītāji, taču izlasē iekļauti arī divi Vizmas Belševicas atdzejojumi. Krājumu papildina Ievas Lešinskas ievads “Eliots ceļā uz Absolūtu”, kā arī Kārļa Vērdiņa komentāri un bibliogrāfija.

PAR AUTORU: Tomass Stērns Eliots (Thomas Stearns Eliot, 1888—1965) ir viens no ieverojamākajiem 20. gadsimta dzejniekiem, 1948. gada Nobela prēmijas laureāts, līdz ar Ezru Paundu un Džeimsu Džoisu angļu-amerikāņu modernisma pamatlicējs, esejists, redaktors un dramaturgs. Viņa darbi ietekmējušii un turpina ietekmēt gan literatūru, gan tēlotājmākslu, gan kino un populāro kultūru. Jau pirmajos publicētajos Eliota dzejoļos lasītāji manīja jaunu, spēcīgu un neparastu balsi, kura tomēr, atšķirībā no daudziem citiem modernistiem, tiecās nevis radikāli nošķirties no iepriekšējo paaudžu radītā, bet gan turpināt tradīciju ar svaigiem līdzekļiem — vienā dzejolī sapludinot dažādus valodas slāņus, stilus un laikmetus, bet taja pašā laikā izmantojot arī angļu dzejas tradicionālos elementus. Eliota slavenākais darbs ir 1922. gadā publicētā poēma “Nīkā zeme” (The Waste Land), kuras simtgadei par godu pat radīta īpaša aplikācija.

PAR ATDZEJOTĀJIEM: Ieva Lešinska (1958) – tulkotāja. Latviski atdzejojusi Šeimusu Hīniju (Seamus Heaney), Robertu Frostu (Robert Frost), D. H. Lorensu (D. H. Lawrence), Ezra Paundu (Ezra Pound) un Tomasu Stērnsu Eliotu (T. S. Eliot). Vairāki viņas latviešu autoru darbu tulkojumi publicēti periodikā un antoloģijās gan ASV, gan Lielbritānijā. Lielbritānijas izdevniecība Arc Publications 2011. gadā izdevusi Latvijas dzejnieku antoloģiju Six Latvian poets un 2014. gadā Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu Come to me Ievas Lešinskas atdzejojumā. 2017. gadā Lielbritānijas apgāds Vagabond Voices laida klajā Ievas Lešinskas tulkoto Paula Bankovska romānu "18". Sastādījusi tēva Imanta Lešinska grāmatu "Starp divām pasaulēm: "Kalpības gadi" un citi raksti" (2017). Saņēmusi Kultūras Ministrijas Atzinības rakstu 2018. gadā. 2022. gadā nominēta Latvijas Literatūras gada balvai par Oušena Vonga romāna "Uz zemes īsu brīdi brīnišķi" (On Earth We're Briefly Gorgeous) tulkojumu. 

Kārlis Vērdiņš (1979) – dzejnieks, literatūrzinātnieks. Dzejas krājumu "Ledlauži" (2001), "Biezpiens ar krējumu" (2004), "Es" (2008), "Mēs" (kopotā dzeja, 2012), "Pieaugušie" (2015) autors. Sarakstījis arī trīs dzejas krājumus bērniem. Autors monogrāfijai "Bastarda forma: Latviešu dzejprozas vēsture" (2011), kas balstīta promocijas darbā "Latviešu dzejproza 20. gadsimtā", par ko saņēmis filoloģijas doktora grādu. Vairāku nozīmīgu literāru apbalvojumu laureāts, tostarp – trīskārtējs Latvijas Literatūras gada balvas saņēmējs. Bijis literatūras žurnāla "Latvju Teksti" redaktors, sastādījis un rediģējis vairākus dzejas krājumus un pētījumus. Patlaban – pētnieks LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Dzeja tulkota vairākās pasaules valodās. Sadarbojies ar dažādiem latviešu komponistiem un mūziķiem, rakstot libretus un dziesmu tekstus. Atdzejojis modernisma autoru dzeju, tulkojis arī Latvijas krievu autoru darbus. 

EKSPERTU VĒRTĒJUMS

Lielisks veikums, lai gan gribas teikt, kāpēc tu atnāci, kad man vairs nebija sešpadsmit? Nepamet sajūta, ka jau drusku par vēlu nācis šis izdevums Latvijai, 30+ gadus pēc atsprādzēšanās no sovjetijas, bet “pastāv neiespējamā // esības loku Vienība”. Lai gan bija jau Vizmas atdzejas un publikācijas presē. Un TSE vārds ievibrēja apziņā universitātes velvēs jau dziļajos padomjlaikos (Tamāra Zālīte). Lielisks Ievas Lešinskas ievads un noderīgi Kārļa Vērdiņa komentāri. Darvas pilieniņš: grieķu citātos visas dvesmas nav savā vietā. Bet izsmalcināts Armanda Zelča dizains. Svētki. Lasīt un pārlasīt.

tulkotājs Dens Dimiņš

Viens no notikumiem Latvijas literatūrā, kas ļaus 2022. gadam iesoļot tās vēsturē ar pamatotu lepnumu – Ievas Lešinskas, Kārļa Vērdiņa, Vizmas Belševicas atdzejotais modernās dzejas lielmeistars T. S. Eliots pirmoreiz vienā krājumā. Dažādo (un pagalam atšķirīgos laikposmos un apstākļos strādājušo) atdzejotāju veikumu saauž veiksmīgs sakārtojums, lasītāja prātā lielāku vietu autoram palīdz izbrīvēt biogrāfijai piesaistīts priekšvārds un izsvērti komentāri grāmatas beigās, turpināt ceļu kopā ar Eliotu novēl ērti pārskatāma bibliogrāfija, tostarp latviešu valodā pieejamo materiālu saraksts. Cik sausi vārdi par lielu dzeju! Šo veikumu iztirzāt rindkopā, protams, ir neiespējami; taču latviski lasošiem studentiem, dzejas un atdzejas smalkumu pētītājiem, vienkārši – lasītājiem – kārtējā pasaules bojāejas laikā  T.S. Eliota dzejas izlase ir rūpīgi darināta un nopulēta dāvana īstajā laikā. 

dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode

Nopietns devums modernisma dzejas iedzīvinājumam latviešu kultūras apvārsnī. Izvērsta un izsvērta ir tekstu atlase, dzejnieku ļaujot iepazīt daudzšķautņaini. Tiesa gan, lai arī jau latviešu valodā saknītes ielaidis, tomēr epitets ‘nīks’ nešķiet atbilstošs tam valodas reģistram, ko lietojis pats dzejnieks. 

literatūrzinātnieks Ojārs Lāms

Jana Vērdiņa. Foto: Didzis Grodzs

AUTORS: Pauls Cēlans

ATDZEJOTĀJA: Jana Vērdiņa

DARBA NOSAUKUMS: “melnās pārslas”

IZDEVNIECĪBA: Neputns

REDAKTORS: Edvīns Raups un Dens Dimiņš

DIZAINS: Zane Ernštreite

ILUSTRATORS: Valts Ernštreits

ANOTĀCIJA: "Cēlana dzejas pavediens nedodas viegli rokā. Jāiedziļinās zīmēs un reminiscencēs, līdz izzūd zināmas robežas, skaņa un jēga slāņojas kā vārds un klusums īstā pašvalodā", saka Jana Vērdiņa. Cēlana dzejas mīklas nodarbinājušas pulkiem tulkotāju un literatūrzinātnieku. Šī atdzejas izlase pabeigta laikā, kad Ukrainu jau pusgadu posta Krievijas okupantu karaspēks. Grāmatas kodolu veido dzejoļi no krājumiem "Nevienamroze" un "Pavediensaules".

PAR AUTORU: Pauls Cēlans (Paul Celan, 1920–1970) bija Bukovinā (Rumānijas teritorijā) dzimis ebreju izcelsmes vācu valodā rakstošs dzejnieks. 1938. gadā Cēlans devās uz Parīzi studēt medicīnu, bet pirms Otrā pasaules kara sākuma atgriezās Rumānijā. Kara laikā Cēlans 18 mēnešus strādāja piespiedu darba nometnē. Pēc bēgšanas no darba nometnes Cēlans dzīvoja Bukarestē un Vīnē, bet pēc tam apmetās uz dzīvi Parīzē. Cēlans zināja vismaz sešas valodas, brīvi pārvaldīja krievu, franču un rumāņu. Parīzē viņš pasniedza vācu valodu un literatūru, kā arī ievērojamu daļu ienākumu pelnīja kā tulkotājs. Lai gan dzīvoja Francijā un viņu ietekmēja franču sirreālisti, viņš pats rakstīja dzeju vācu valodā, kas iespaidoja arī Vācijas dzejas ainu. 1958. gadā saņēma Brēmenes balvu vācu literatūrā un 1960. gadā Georga Buknera balvu. Cieta no depresijas un 1970. gadā izdarīja pašnāvību. 

PAR ATDZEJOTĀJU: Jana Vērdiņa (1976) – tulkotāja. No vācu valodas atdzejojusi dadaistu dzejas izlasi "Annai Blūmai" (1997, Klāva Elsberga prēmija). Sastādījusi dzejoļu krājumus "Pedvāles burtnīca" (1–4, 1999–2002). Pētījusi dadaistu daiļradi, rakstījusi par Jāni Steiku un modernismu. 2022. gadā izdots Paula Cēlana dzejas tulkojums krājumā "melnās pārslas".

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Šī grāmata ir viens no lielajiem notikumiem Latvijas atdzejā 2022. gadā. Jana Vērdiņa ar savas valodas līdzekļiem uzbūvē mums Cēlana pasaules daļu, bez kuras atskats uz 20. gadsimta dzeju un gadsimta izpausmēm dzejā būtu nepilnīgs. “Melnās pārslas” ļauj ne tikai gūt priekšstatu par Cēlana veikumu (atdzejas izlasei par pamatu ņemti krājumi “Nevienamroze” un “Pavediensaules”), bet arī piedzīvot patiesu katarsi un augt, domājot gan par dvēseles ceļu caur zemes ellei un zemes debesīm, gan par valodas un poēzijas vēstījuma robežām. Līdz šim neskartos aspektos turpinot Māra Čaklā un Māras Misiņas sastādītajā krājumā “Magone un atmiņa” aizsākto Cēlana pārradīšanu latviski, Jana Vērdiņa savos noslīpētajos atdzejojumos ir atvedusi mums šo traģisko, pārdabiski tīro un patlaban tik vajadzīgo balsi uz palikšanu. Veidojot dialogu ar, iespējams, labāko recenziju par 2022. gada atdzejas krājumiem, gribu Ivaram Šteinbergam oponēt, ka diez vai  starp Latvijā izdotajiem maz ir kas tāds kā “parasts atdzejas krājums” – ar vai bez atdzejotāja/atdzejotājas vārda uz vāka. Toties pilnīgi piekrītu recenzenta domai, ka Janas Vērdiņas vārds varētu uz šīs grāmatas vāka būt – jo šādu atdzejas darbu ar valodu nevar paveikt, paliekot tikai un vienīgi ēnā (kā nereti saka tulkotāji) vai iekļaujoties “tulkojams vs netulkojams” melnbaltumā. Atdzeja ir iespējama, ja Cēlans darīja visu, lai viņa dzeja būtu iespējama. Prieks, ka nu mums tas ir pavisam skaidrs. 

dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode

Paula Cēlana dzeja ir vesela pasaule, pilnīgi cita, no mūsu vertikāli horizontālās, melnbalto patiesību pārņemtās, distancēta domāšana. Var, protams, mēģināt lasīt Cēlanu, šķetinot blīvās intelektuālās atsauces, kurās ne vārds nav nejaušs. Taču taisnība arī tiem, kas teiks, ka viņa māksla ir ārkārtīgi trausla, ar tieksmi pieskarties mūžīgajam, līdz ar to uztverama tikai ar uzmanīgu un nerimtīgu lasīšanu. Bet arī tad uztvertais ne visai ilgi pakavējas racionālajos apziņas priekškambaros un nonāk kaut kur “aiz”, tajā telpā, kur dzīves gaitā uzkrājas par cilvēku būtiskākais. Katrs Cēlana dzejolis ir veselums, atvars, kas tiecas dziļumā un vārdos pamanās ietērpt pašu esamību. “Melno pārslu” kvalitatīvs, patiesi izdzīvots atdzejojums noteikti ir viens no visbūtiskākajiem notikumiem pagājušā gada spilgtajā atdzejas birumā.  

rakstniece un publiciste Ilze Jansone

Mazā Cēlana grāmatiņa ar Māra Čaklā un Māras Misiņas latviskojumiem bibliotēkās krīt no vākiem, tāpēc Janas Vērdiņas veikums ir nepieciešams un būtisks. Uz valodas iespēju robežas vibrējošā dzeja guvusi gan oriģināla cienīgu atveidojumu, gan vērā ņemamu turpinājumu latviešu atdzejas tradīcijā. 

literatūrzinātnieks Ojārs Lāms 

EKSPERTU PRIEKŠSĒDĒTĀJAS PAMATOJUMS PAR BALVAS PIEŠĶIRŠANU ŠIM DARBAM

Par poētisku virtuozitāti, iemiesojot autoru savā prātā un pārradot viņa pasaules sarežģītos fraktāļus mirdzēšanai latviešu valodā. Par tādu drosmes un pazemības mijiedarbes atrašanu, kas paplašina lasītāju apdzīvojamo dzejas pasauli līdz valodas robežām.

dzejniece un atdzejotāja Ingmāra Balode

Māris Salējs. Foto: Didzis Grodzs

AUTORS: Julians Tuvims

ATDZEJOTĀJS: Māris Salējs

DARBA NOSAUKUMS: “Pans Trallalnieks”

IZDEVNIECĪBA: Liels un mazs 

REDAKTORE: Inese Zandere

ILUSTRATORS: Ernests Kļaviņš

ANOTĀCIJA: Poļu dzeja bērniem pasaulē vislielāko slavu guvusi tieši ar Juliana Tuvima meistarīgajiem dzejoļiem, kuros smieklīgas situācijas un notikumi risinās raiti kā multenē. Viņš spēj rakstīt viegli, dziedāt un dejot ar valodu. Mēdz sacīt, ka Tuvims poļu dzejā ievedis pilsētu līdz ar tās iemītniekiem, viņu ikdienu, profesijām un paradumiem, ielās un mājās dzirdamo sarunvalodu un jokiem. Atraktīvā, jautrā Tuvima dzeja paver plašas iespējas radošai rotaļai ar valodu, sižetu vizualizācijai, dzejoļu iestudēšanai, attīsta bērnu valodas izjūtu.

PAR AUTORU: Julians Tuvims (Julian Tuwim, 1894–1953) bija poļu dzejnieks. Izglītību ieguva Lodzā un Varšavā; Varšavas Universitātē studēja jurisprudenci un filozofiju. Pēc Polijas neatkarības atgūšanas 1918. gadā Julians Tuvims kopā ar domubiedriem izveidoja eksperimentālo dzejnieku grupu "Skamander". Viņš bija nozīmīga personība poļu literatūrā, lielu ieguldījumu sniedzis arī bērnu literatūrā. 1935. gadā saņēma prestižo Polijas Literatūras akadēmijas Zelta lauru. 

PAR ATDZEJOTĀJU: Māris Salējs (īstajā vārdā Marians Rižijs, 1971) – dzejnieks, atdzejotājs, literatūrzinātnieks. Piecu dzejoļu krājumu "Māmiņ, es redzēju dziesmu" (1999), "Mana politika" (2001, Annas Dagdas godalga), "Nedaudz vairāk" (2013), "Kā pirms pērkona" (2016, Ojāra Vācieša prēmija), "Tuvošanās" (2018) autors. Sarakstījis monogrāfiju "Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika" (2011, Literatūras gada balva, speciālbalvu kategorija). Saņēmis Polijas Kultūras ministrijas ordeni "Par nopelniem Polijas kultūras labā" (2009). Atdzejo un tulko no ukraiņu, poļu u. c. slāvu valodām. Starp nozīmīgākajiem tulkojumiem – poļu dzejnieka, Nobela prēmijas laureāta Česlava Miloša eseju grāmata "Dzimtā Eiropa" (2011). No ukraiņu valodas atdzejojis Ivana Franko, Igora Rimaruka, Jurija Sadlovska, Romāna Sadlovska, Nazara Gončara, Ivana Lučuka, Ostapa Slivinska u. c. autoru dzeju.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Atdzejotāja izraudzītais poļu autors ir dzejas valodas virtuozs, kura bērnu dzeju Polijā zina praktiski visi. Reiz Tuvims meklēja slāvu pirmvalodu – daļēji spēlēdamies, daļēji modes ietekmē, bet visvairāk – jaunu izteiksmi meklēdams. Tuvims šo izteiksmi atrada – un nu Māra Salēja atdzejojumā tā iezum valodā, iedun, piederas un ieburas! Atdzejotāja uzdevumu nez vai atvieglojis tas, ka Tuvims latviski jau mazliet ir zināms K. Krūzas un J. Osmaņa atdzejojumos – dabūt no teksta ārā mūsdienu bērniem lasāmu tvaika lokomotīvi ar visu tās vilkto vagonu sastāvu, atlētiem un kotletēm, nostādīt uz pareizā viļņa Putnu radio, izspēlēties kā bērnam – Salējam tas ir izdevies aizraujoši, laikmetīgi un tuvimiski. Tuvimiski ir tāds ietilpīgs poļu apzīmējums, ko līdz ar “Pana Trallalnieka” iznākšanu arī mēs varam likt lietā, par tekstiem runādami.

dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode

Skaniski bagāts un ritmiski daudzveidīgs nudien ir poļu dzejnieka Juliana Tuvima (Tuwim) Trallalniekpans atsperīgā un sirsnīgā SalējMāŗa atdzejojumā: ar izjustiem pantiem par smidzeklīti kā lietusbērnu, ar ābeci, kuŗā dažiem burtiem aizbrauc jumtiņš, bet citi gāžas uz sāniem. Ik dzejolī ir kāds klikš, kas ieslēdz vārdu strāvu. Putni tenko, atmiņa zilonim īsa, bet, kad putni (vesels katalogs kā Ķerum) salaižas radio, tad jāsauc milicija, lai ievieš kārtību. Ļoti ekspresīvas Ernesta Kļaviņa ilustrācijas.

tulkotājs Dens Dimiņš

Juliana Tuvima “Pans Trallalnieks” aši apbur ar savu asprātīgo intonāciju, humoru un tēlainību. Daļa dzejoļu godīgi sadalās pa četrrindēm, bet citi dauzās un pat kā kaziņa pārlec no dzejas uz prozu. Dzejoļi lasās kā īsi, rotaļīgi stāsti vai pasauli uzmanīgi un oriģināli aprakstošas ainas. Tuvima teksti bieži spēlējas ar dzejas kvalitātēm un valodu. Ir vērtīgi, ka šis autors caur Māra Salēja atdzejojumu tiek atklāts lieliem un maziem lasītājiem un, lai arī nevaru tekstu salīdzināt ar oriģinālu poļu valodā, ir ļoti priecīgi, ka Māris Salējs ticis galā ar Tuvima jokiem un atskaņām, saglabājot tekstos dzīvīgumu un raksturu, kā arī pielietojot bagātīgu un niansētu vārdu krājumu, vienlaikus nezaudējot tekstu vienkāršību.  

dzejniece un ilustratore Lote Vilma Vītiņa