Andra Manfelde. LALIGABA publicitātes foto

AUTORS: Andra Manfelde 

DARBA NOSAUKUMS: “Poēma ar mammu”

IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata 

REDAKTORE: Dace Sparāne-Freimane

DIZAINS: Jānis Esītis 

ANOTĀCIJA: Autore par grāmatu saka: "Ja es izmakšķerētu zelta zivtiņu, tad viena no manām vēlēšanām būtu iekāpt laika mašīnā un nonākt Kalniešos, vecvecmāmiņas celtajās mājās pāris desmitu kilometru no Kuldīgas. Jo manā pasaulē vārda "paradīze" vai "svētlaime" ekvivalents ir "mana bērnība laukos" - precīzi piecu kilometru rādiusā ap Rudzīšu dižakmeni un ne kilometru tālāk, jo bērnībai pilsētā bija jau cita, daudz minorīgāka toņkārta. Tomēr rakstīju ne tikai no bērnības, bet arī no šodienas teju piecdesmitgadnieces skata punkta. Mēģināju iekāpt vecvecmāmiņas Augustes, tantes Lidijas un pastarīša Jēkopa kurpēs. Caur dzejas formu centos radīt tādu kā piegrieztni vai kodu, kuru pielāgojot ceļu uz savu "paradīzi", cerams, atpazīs ne tikai septiņdesmitajos dzimušie".

PAR AUTORI: Andra Manfelde (1973) – dzejniece, rakstniece, grāmatu ilustratore. Pirmās publikācijas periodikā 2002. gadā. Raksta dzeju, prozu un grāmatas bērniem. Daudzu literāro apbalvojumu īpašniece, tostarp ieguvusi Latvijas Literatūras gada balvu 2004. gadā par dzejas kopu žurnālā "Luna" un 2018. gadā par grāmatu bērniem "Kurš no mums lidos?"

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Autore, tikpat sparīgi un apņēmīgi, kā daudzās savās grāmatās reiz uzbūrusi mums prozas un dzejas varoņus, sāk atdzīvināt poēmas žanru latviešu literatūrā, nebaidoties no lielu tēmu un arhetipu klātbūtnes, kas personisko tekstu ar un par mammu paceļ monumentālā augstumā. Aizvien redzam un dzirdam autores precīzi tvertās valodas un vārdiskotās vizualitātes nianses, kas turpina iepriekšējos dzejoļu krājumos piedzīvoto tēltelpu. Šoreiz manīgi tverto  kurzemnieku sarunu, zemnieku aprautā frāzējuma un mātes-meitas attiecību daudzbalsību poēmas tvērumā autorei izdevies pārveidot himnā, lūgšanā un šūpuļdziesmā mammai. 

dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode

Andras dzejoļi smaržo pēc zemes, pēc pagraba, pēc suņa spalvas. Tos lasot, esmu iekšā laukos. Ne tādos, kur aizbrauc īsu brīdi pasauļoties, bet gan tādos, kur sāp rokas no zāles pļaušanas, bet tad aiz pleca pamani skaistāko saulrietu. Kur no veikala jāstiepj smaga soma, kur trauki jāmazgā ar šļūteni bļodā, kas iegulst zālē. Un naktī ir bailīgi laukā tīrīt zobus, bet virs galvas toties tāds plašums. Andras Manfeldes teksti šķiet ļoti taktili un dzīvi, caurausti pašas dzimtas asinsvadiem. Pat ja pirmajā lasīšanas reizē kāds dzejolis šķiet par mežonīgu, par neskaidru, par nesavaldītu, to pārlasot viss sakārtojas, šķiet pamatots un atklājas lasītājam īsts un elpojošs. Nozīmes dzejoļos klājas un pārklājas, tajās var doties iekšā dziļumā. Grāmata labi darbojas kā vienots kopums un runā par Manfeldes dzimtu, it īpaši tās sievietēm, par lauku dzīvi, kas var būt gan dažādos veidos brutāla, gan skaista, brīvību nesoša, silta. Dzejoļos kā spilgtas meža zemenes bagātīgi izbārstīti apvidvārdi un sarunvalodas vārdi. Māte, kas ir šī krājuma kodols, ir kaut kas ļoti fundamentāls un veidojošs katra dzīvē, bet Manfeldes poēmā tā, šķiet, ir arī izcelšanās vieta, pasaule, no kurienes esi nācis, kura tevi ir veidojusi. “Poēma ar mammu” aizkustinošā veidā runā par katrā dziļi mītošām, svarīgām lietām, kā sēkliņām ābola serdē. 

dzejniece un ilustratore Lote Vilma Vītiņa

PAR. Tēlojuma līmeni krāšņi apdzīvo fonētikas, ritmu, formu rēbusi un uzskaitījums kā piedziedājums. Kādam varbūt gribētos plašākā atziņu telpā aizšvirkstošas metaforas, kā “ķermenis cīnās ar laiku tā zemnieks ar zemi”, kas paceltos pāri tēlojumam, esmu to skaitā. Citādi ļoti skaisti.

PRET. Ne katrā lasījumā izdodas uztvert pavedienu. Lai novērtētu, atrodiet sevī dzimtas sāgas maģijas garastāvokli un gleznojiet iztēlē. 

dzejnieks un rakstnieks Andris Akmentiņš

Artis Ostups. Foto: Didzis Grodzs

AUTORS: Artis Ostups

DARBA NOSAUKUMS: “Variācijas par mēness tēmu”

IZDEVNIECĪBA: Neputns

REDAKTORS: Kārlis Vērdiņš

DIZAINS: Armands Zelčs 

ANOTĀCIJA: Ceturtais Arta Ostupa dzejoļu krājums. Autors par to saka: "Rakstīdams krājumu "Variācijas par mēness tēmu", es meklēju līdzsvaru starp patiesumu un tēlainību. Pirms dažiem gadiem tas vēl būtu pašsaprotami, bet šodienas latviešu dzejas ainavā, kurā arvien biežāk tēlainība pretnostatīta patiesumam, šādi rakstīt šķiet avantūra. Vienlaikus šis krājums ir manu iepriekšējo poētisko meklējumu sintēze: te ir gan dzejproza, gan vārsmas, gan melanholija, gan sirsnība, gan ikdienišķi vērojumi, gan intertekstuāli eksperimenti. Un tas viss caur plastisko "mēness" tēlu, kas manu dzeju savieno ar plašāku liriskās dzejas tradīciju, to reizē turpinot un izsmeļot."

PAR AUTORU: Dzejnieks un literatūrkritiķis Artis Ostups (1988) patlaban strādā par pētnieku LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kā arī vada laikmetīgās literatūras un filozofijas žurnālu "Punctum". Artis Ostups debitē dzejā ar krājumu "Biedrs Sniegs" (2010), kam drīz seko krājumi "Fotogrāfija un šķēres" (2013) un "Žesti" (2016). 2022. gadā iznācis viņa jaunākais dzejoļu krājums "Variācijas par mēness tēmu". Viņa darbi tulkoti vairākās Eiropas valodās. ASV iznācis dzejoļu krājuma "Žesti" tulkojums (2018). Paralēli dzejas rakstīšanai regulāri publicē recenzijas par jaunākajām grāmatām, raksta filozofiskas esejas par dažādiem ar literatūru un mākslu saistītiem jautājumiem un iesaistās literatūrai veltītu pasākumu rīkošanā.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

PAR. Vēstures atspulgiem grimstot apziņā, daži veidojumi pašķīst zilbēs, citi plunčājas pasaules literatūras jūrā, citi šūpojas kā vēsas mīklas. Labā ziņa? Vēl mazliet, un kapteinis Ostups kļūs emocionāls, pat erotisks.

PRET. Šie teksti patīk dzejniekiem. Taču, lai kā mēs censtos “izsmelt tēlus” izsmalcinātās konstrukcijās, tēli mundri dzīvo tālāk, nedaudz iesmejot par mums, un mēness joprojām “kā lukturis”. 

dzejnieks un rakstnieks Andris Akmentiņš

Ostupa krājums “Variācijas par mēness tēmu” izceļas ar savu spēcīgo tēlainību, ar skaistajām un neparastajām metaforām. Ostupa dzejoļi ir lēni un iekšupvērsti, tie ir rūpīgi noslīpēti, profesionāli uzrakstīti teksti, kuru meklējumi pēc formas dažādības jaušami viscaur grāmatai. Distancēta un atturīga intonācija mijas ar piepešas emocijas vai intimitātes izlaušanos caur metaforas plaisu. Kā jau mēness tēla apspīdētai grāmatai pieklājas, Ostupa dzejoļos valda melanholiska noskaņa. Daudzo tēlu atkārtojums: mēness, muižas, laternas, skursteņi, jumti, vējš, lampas, istabas, terases, dārzi utt. kļūst par izteiksmes līdzekli, par ķieģeļiem, no kuriem būvējas poētiski vienpatīgā tekstu pasaule. Rodas sajūta, ka tie nepieder konkrētam laikam, un pat dzejoļi, kas ir par mūsdienām, pastāv it kā starptelpā. Nozīmīga šo tekstu daļa ir atsauces, atskatīšanās un sarunas ar jau aizgājušiem gadsimtiem un to apdzīvotājiem – dzejniekiem, mākslas darbiem, ģimenes locekļiem u. c. Tie ir inteliģenti teksti, kuri sevi redz plašākā kontekstā, ar vienu kāju tie stāv 21. gadsimtā, bet ar otru ietiecas pagātnē kā melnbaltā, graudainā fotogrāfijā. 

dzejniece un ilustratore Lote Vilma Vītiņa

Autors, kura darbos jau kopš debijas varam sekot vienas balss ceļam daudzu Eiropas dižtekstu starmešu gaismā. Šī autora dzeja ar gaismu nodarbojas jau pasen – bet vēl vairāk tā ir aizņemta ar atmiņu, ar kārtas noņemšanu no ērti apsūbējušā, reizēm pat ar pazīstama grābekļa ielikšanu jaunā tēlainības aspektā. Arī sen banalizētus dzejas tēlus autors tiecas padarīt par ko vairāk – par lietām, par būtnēm, par domas priekšmetu. Tā nav tāda intertekstualitāte, kuras ietērpā pašam ierīkoties plauktā starp cienīgām grāmatu mugurām un nekustīgi turpināt būt. Tā drīzāk ir dzejas būve, struktūra, kas, mainoties apgaismojumam, ļauj lasītājam ieraudzīt pilnīgi atšķirīgus tās aspektus – un reizumis negaidītā saspēlē ieraudzīt arī citēto, piesaukto vai ēnas statusā paturēto autoru (laikam jau jāsaka: grāmatu) muguras, šo dažādu laiku dzejas, mūzikas, atmiņas pētījumu un izmisuma klātbūtni, kas it kā ir pieejama mums visiem, taču uzmirdz tikai tad, ja tiek iedzīvināta lieliskā latviešu valodā.  Mēness tēma – dažas reizes dzejā tā jau atklāta, tas tiesa, un šādi tādi jautājumi par tēmu atbildēti arī ārpus literatūras skatu lauka. Tekstu ainavu pazinējiem Ostupa variāciju būve nu ir pieejama apdzīvošanai, un tās tēlainība ļauj tikt pārsteigtam, mierinātam, izbrīnītam – vai gan tieši to ļaudis negaida no Mēness? Tas ir, no dzejas. 

dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode 

Ivars Šteinbergs. Foto: Didzis Grodzs

AUTORS: Ivars Šteinbergs

DARBA NOSAUKUMS: “Jaunība”

IZDEVNIECĪBA: Neputns 

REDAKTORS: Artis Ostups 

ILUSTRATORS: Reinis Gailītis

DIZAINS: Estere Betija Grāvere

ANOTĀCIJA: Dzejoļu krājums "Jaunība" ir veltījums autora paaudzei, kas uzaugusi 21. gs. sākumā. Katra no trim grāmatas nodaļām atbilst savai jaunības pieredzes šķautnei: pirmā ir par sniegšanos pēc pārspīlētām radošajām ambīcijām, otrā apspēlē draudzības un atvērtās pasaules tēmas, bet trešā veltīta intimitātes meklējumiem. Vienlaikus katra nodaļa atbilst savam rakstības veidam: pirmā - antīkās epikas stilizācija, otrā izmanto konceptuālās rakstības paņēmienus (citēšanu) un avangardisma literāro strāvojumu estētiku, bet trešā veidota kā dzejprozas cikls.

PAR AUTORU: Ivars Šteinbergs (1991) – dzejnieks, atdzejotājs. Latviešu presē publicē dzejoļus, atdzejojums un literatūrkritiskus rakstus kopš 2012. gada. Strādājis kultūras žurnālistikā, vadījis literatūras raidījumu "Bron–Hīts" radio "NABA". 2017. gadā saņēmis Fulbraita stipendiju un 2018. gadā Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā (ASV) ieguvis maģistra grādu salīdzinošajā literatūrzinātnē. Studē doktorantūrā Latvijas Kultūras akadēmijā Kultūras teorijas programmā. 2020. gadā klajā nācis viņa debijas dzejas krājums "Strops" ("Neputns"), kas 2021. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai debijas kategorijā un ieguvis 2021. gada Dzejas dienu balvu un Ojāra Vācieša prēmiju.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI

Lieliska forma un eksperimenti, raiti vārdi, tas ir jaunības neprāts un huligānisms Ivara Juŗa d. Šteinberga izpildījumā “nebeidzamā mēmuma rēcienā”. Jo svarīgākais jau tāpat paliek nepateikts vai ir pateikts jau citur. “Jaunība” orgasmisks izvirdums, šļāciens un kliedziens tāds iraid. 

tulkotājs Dens Dimiņš 

Lasot Ivara Šteinberga grāmatu “Jaunība”, asinis dzīslās sāk ritēt straujāk un alkaināk. Dzejas kopainā Ivara grāmata izceļas gan ar tajā atrodamajām dzejas formām – divtūktošajos notikušas jauneklīgas dēkas asprātīgi un krāšņā valodā tiek pasniegtas poēmas žanrā – gan ar atklāti aplūkoto vīrieša seksualitāti grāmatas trešajā daļā, gan ar autora plašājām spējām dzejas laukā. Nav šaubu, ka Ivars Šteinbergs ir sava amata profesionālis, un viņam cepurē ir paslēpti visādi dzejnieku triki ar kuriem smīdināt, pārsteigt un sajūsmināt lasītāju. Ivara Šteinberga tekstiem piemīt gan intelekts, gan spēja emocionāli ietekmēt, bet vislielāko iespaidu konkrētais “Jaunības” krājums atstāj ar savu draivu, kas, savukārt, lieliski sasaucas ar jaunības tēmu. Ja citreiz pieaugušie mēdz noraudzīties bizenējošos bērnos un klusi nopūsties: “No kurienes viņiem šī degsme?”, tad līdzīgi, lasot “Jaunību”, prātoju, no kurienes Ivaram tāds dzinējspēks, lai radītu šo bliezīgo grāmatu. 

dzejniece un ilustratore Lote Vilma Vītiņa

PAR. Paaudzes poētika jānoslogo ar lielākiem uzdevumiem! Tā rodas odiseja, kurā nejaušība rotaļājas ar aprēķinu, smeldze ir patiesa, brīvība reibinoša, bet neveiklības – konceptuāli piedodamas par godu Jaunībai. Tēlainība šajā grāmatā ne tikai plūst kā no pārpilnības raga, bet arī notur klātbūtnes efektu tādā pakāpē, ka man lasot pieauga partneru skaits.

PRET. Sākumu gandrīz nokauj pārlieku manierīgais priekšvārds. 

dzejnieks un rakstnieks Andris Akmentiņš