Artis Ostups. Foto: Didzis Grodzs
AUTORS: Artis Ostups
DARBA NOSAUKUMS: “Variācijas par mēness tēmu”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
REDAKTORS: Kārlis Vērdiņš
DIZAINS: Armands Zelčs
ANOTĀCIJA: Ceturtais Arta Ostupa dzejoļu krājums. Autors par to saka: "Rakstīdams krājumu "Variācijas par mēness tēmu", es meklēju līdzsvaru starp patiesumu un tēlainību. Pirms dažiem gadiem tas vēl būtu pašsaprotami, bet šodienas latviešu dzejas ainavā, kurā arvien biežāk tēlainība pretnostatīta patiesumam, šādi rakstīt šķiet avantūra. Vienlaikus šis krājums ir manu iepriekšējo poētisko meklējumu sintēze: te ir gan dzejproza, gan vārsmas, gan melanholija, gan sirsnība, gan ikdienišķi vērojumi, gan intertekstuāli eksperimenti. Un tas viss caur plastisko "mēness" tēlu, kas manu dzeju savieno ar plašāku liriskās dzejas tradīciju, to reizē turpinot un izsmeļot."
PAR AUTORU: Dzejnieks un literatūrkritiķis Artis Ostups (1988) patlaban strādā par pētnieku LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kā arī vada laikmetīgās literatūras un filozofijas žurnālu "Punctum". Artis Ostups debitē dzejā ar krājumu "Biedrs Sniegs" (2010), kam drīz seko krājumi "Fotogrāfija un šķēres" (2013) un "Žesti" (2016). 2022. gadā iznācis viņa jaunākais dzejoļu krājums "Variācijas par mēness tēmu". Viņa darbi tulkoti vairākās Eiropas valodās. ASV iznācis dzejoļu krājuma "Žesti" tulkojums (2018). Paralēli dzejas rakstīšanai regulāri publicē recenzijas par jaunākajām grāmatām, raksta filozofiskas esejas par dažādiem ar literatūru un mākslu saistītiem jautājumiem un iesaistās literatūrai veltītu pasākumu rīkošanā.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
PAR. Vēstures atspulgiem grimstot apziņā, daži veidojumi pašķīst zilbēs, citi plunčājas pasaules literatūras jūrā, citi šūpojas kā vēsas mīklas. Labā ziņa? Vēl mazliet, un kapteinis Ostups kļūs emocionāls, pat erotisks.
PRET. Šie teksti patīk dzejniekiem. Taču, lai kā mēs censtos “izsmelt tēlus” izsmalcinātās konstrukcijās, tēli mundri dzīvo tālāk, nedaudz iesmejot par mums, un mēness joprojām “kā lukturis”.
dzejnieks un rakstnieks Andris Akmentiņš
Ostupa krājums “Variācijas par mēness tēmu” izceļas ar savu spēcīgo tēlainību, ar skaistajām un neparastajām metaforām. Ostupa dzejoļi ir lēni un iekšupvērsti, tie ir rūpīgi noslīpēti, profesionāli uzrakstīti teksti, kuru meklējumi pēc formas dažādības jaušami viscaur grāmatai. Distancēta un atturīga intonācija mijas ar piepešas emocijas vai intimitātes izlaušanos caur metaforas plaisu. Kā jau mēness tēla apspīdētai grāmatai pieklājas, Ostupa dzejoļos valda melanholiska noskaņa. Daudzo tēlu atkārtojums: mēness, muižas, laternas, skursteņi, jumti, vējš, lampas, istabas, terases, dārzi utt. kļūst par izteiksmes līdzekli, par ķieģeļiem, no kuriem būvējas poētiski vienpatīgā tekstu pasaule. Rodas sajūta, ka tie nepieder konkrētam laikam, un pat dzejoļi, kas ir par mūsdienām, pastāv it kā starptelpā. Nozīmīga šo tekstu daļa ir atsauces, atskatīšanās un sarunas ar jau aizgājušiem gadsimtiem un to apdzīvotājiem – dzejniekiem, mākslas darbiem, ģimenes locekļiem u. c. Tie ir inteliģenti teksti, kuri sevi redz plašākā kontekstā, ar vienu kāju tie stāv 21. gadsimtā, bet ar otru ietiecas pagātnē kā melnbaltā, graudainā fotogrāfijā.
dzejniece un ilustratore Lote Vilma Vītiņa
Autors, kura darbos jau kopš debijas varam sekot vienas balss ceļam daudzu Eiropas dižtekstu starmešu gaismā. Šī autora dzeja ar gaismu nodarbojas jau pasen – bet vēl vairāk tā ir aizņemta ar atmiņu, ar kārtas noņemšanu no ērti apsūbējušā, reizēm pat ar pazīstama grābekļa ielikšanu jaunā tēlainības aspektā. Arī sen banalizētus dzejas tēlus autors tiecas padarīt par ko vairāk – par lietām, par būtnēm, par domas priekšmetu. Tā nav tāda intertekstualitāte, kuras ietērpā pašam ierīkoties plauktā starp cienīgām grāmatu mugurām un nekustīgi turpināt būt. Tā drīzāk ir dzejas būve, struktūra, kas, mainoties apgaismojumam, ļauj lasītājam ieraudzīt pilnīgi atšķirīgus tās aspektus – un reizumis negaidītā saspēlē ieraudzīt arī citēto, piesaukto vai ēnas statusā paturēto autoru (laikam jau jāsaka: grāmatu) muguras, šo dažādu laiku dzejas, mūzikas, atmiņas pētījumu un izmisuma klātbūtni, kas it kā ir pieejama mums visiem, taču uzmirdz tikai tad, ja tiek iedzīvināta lieliskā latviešu valodā. Mēness tēma – dažas reizes dzejā tā jau atklāta, tas tiesa, un šādi tādi jautājumi par tēmu atbildēti arī ārpus literatūras skatu lauka. Tekstu ainavu pazinējiem Ostupa variāciju būve nu ir pieejama apdzīvošanai, un tās tēlainība ļauj tikt pārsteigtam, mierinātam, izbrīnītam – vai gan tieši to ļaudis negaida no Mēness? Tas ir, no dzejas.
dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode