Ieva Struka. FOTO: Agita Bērziņa
AUTORS: Ieva Struka
DARBA NOSAUKUMS: “Par skaisto un aplamo dzīvi”
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
REDAKTORE: Gundega Blumberga
DIZAINS: Jānis Esītis
ANOTĀCIJA: Ievas Strukas monogrāfija vēsta par latviešu rakstnieku, dramaturgu un gleznotāju Anšlavu Eglīti (1906–1993). Recenzents Kārlis Vērdiņš saka: "Par galveno monogrāfijas nopelnu uzskatu tās izlasīšanas gaitā rasto pārliecību, ka Eglīša popularitātes iemesli meklējami viņa ciešajā saistībā ar Latvijas 20. gadsimta vēsturi. Nācis no pazīstama, taču odioza rakstnieka ģimenes, sadarbojies ar sava laika pazīstamākajiem Latvijas mākslas un literatūras pārstāvjiem, Eglītis bija viens no retajiem latviešu rakstniekiem, kura pamatdarbs trimdā ASV ilgus gadus bija rakstniecība latviešu valodā".
PAR AUTORI:
Ieva Struka (1974) ir teātra zinātniece un praktiķe. Pēc teātra zinātnes studijām Latvijas Universitātē (1992–1997) strādājusi Valmieras Drāmas teātrī (1996–2001) un Latvijas Nacionālajā teātrī (no 2004) kā literārās daļas vadītāja un padomniece repertuāra jautājumos, rūpējoties par mākslinieciski augstvērtīga un sabiedriski nozīmīga literārā materiāla aktualizēšanu un īpašu uzmanību pievēršot Latvijas un Baltijas autoru darbiem teātra repertuārā. Pētnieciskajā darbībā pievērsusies režisora Pētera Pētersona daiļrades izzināšanai, publicējot monogrāfiju (2000) un sastādot atmiņu krājumu (2003). Veidojusi analītisku interviju grāmatu sadarbībā ar režisori Māru Ķimeli (2007). Uzrakstījusi Latvijas Nacionālā teātra vēsturi, kas balstīta arhīvu un dokumentu studijās (2009). Sakārtojusi un komentējusi dramaturga Gunāra Priedes Rakstus piecos sējumos (2013–2017), kuros ietvertas rakstnieka dienasgrāmatas, vēstules un lugas. Aktīvi iesaistījusies sabiedriskajās norisēs, bijusi Latvijas Radošo Savienību padomes valdes priekšsēdētāja (2011–2013) un Latvijas Kultūras Ministrijas Teātra padomes locekle (no 2014).
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Literatūras un teātra vēstures pētniece Ieva Struka arī iepriekš, grāmatā par Pēteri Pētersonu vai sastādot Gunāra Priedes kopotus rakstus, pierādījusi spēju atrast un izskaidrot aizraujošas laikmeta ainas un īpatnības, bez kurām attiecīgās personības biogrāfijas fakti nav līdz galam izprotami. Anšlava Eglīša dzīvesgājums šādus laikmeta aprakstus piedāvā sevišķi daudzveidīgi: viņa piederība pie vienas no pirmajām izglītoto latviešu dzimtām. Anšlava tēva, dzejnieka Viktora Eglīša modernā cilvēka pašeksperimenti. Tuberkuloze un sanatoriju īpatnais, no realitātes atrautais dzīvesveids. Sērijas “Es esmu…” centieni ir, līdzās romānu sadaļai, arī zinātniskās monogrāfijas atgriezt plaša lasītāju loka apritē. Ieva Struka prasmīgi meklējusi paņēmienus kā sasaistīt pētījuma daļas vienotā, cilvēciski līdzpārdzīvojamā dzīvesstāstā.
kultūras žurnāliste Anda Buševica
Ievas Strukas monogrāfija piedāvā līdz šim visaptverošāko pētījumu par Anšlava Eglīša dzīvi, daiļradi un attieksmi pret dzīvi un literatūru. Sarakstīta akadēmiski korekti, tomēr arī ārpus pētniecības žargona dzīvojošam lasītājam saprotamā valodā, grāmata pievēršas Eglīša daiļrades analīzei un dzīves atspoguļojam, izmantojot iespaidīgu avotu un laikabiedru atmiņu klāstu. Vēl bez iespējas ielūkoties Eglīša sarakstēs ar laikabiedriem, iegūt priekšstatu par viņa raksturu un attieksmēm pret dzīvi ir ļoti būtiski, ka Struka cenšas iedziļināties arī sarežģītajās attiecībās starp latviešu literatūru trimdā un padomju okupētajā Latvijā.
rakstniece un publiciste Ilze Jansone
Ievas Strukas monogrāfija par Anšlavu Eglīti lasās raiti un aizrauj, tekstā ieaustie vēstuļu fragmenti un citas vēstures liecības šķiet kā daļas no nelielas, slepenas atvilktnes satura un sastāv no dažādiem, bieži vien personīgiem un intīmiem priekšmetiem. Lai arī reizēm tas liek justies gandrīz neērti, tomēr novērsties arī ir grūti. Īpaši saistoši šķiet lasīt par mākslinieku un literātu burziņu trīsdesmitajos gados, šī laika kultūras dzīvi un Anšlava Eglīša ģimeni. Grāmatā notiek arī regulāra atgriešanās pie Anšlava literārajiem darbiem un to salāgošana ar viņa dzīves notikumiem, personīgajām attiecībām un vēsturisko kontekstu. Ir patīkami, ka vēstures fons nav aprakstīts sausi, bet minot konkrētas detaļas un atstājot svaigu iespaidu.
dzejniece un ilustratore Lote Vilma Vītiņa