Jana Vērdiņa. Foto: Didzis Grodzs
AUTORS: Pauls Cēlans
ATDZEJOTĀJA: Jana Vērdiņa
DARBA NOSAUKUMS: “melnās pārslas”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
REDAKTORS: Edvīns Raups un Dens Dimiņš
DIZAINS: Zane Ernštreite
ILUSTRATORS: Valts Ernštreits
ANOTĀCIJA: "Cēlana dzejas pavediens nedodas viegli rokā. Jāiedziļinās zīmēs un reminiscencēs, līdz izzūd zināmas robežas, skaņa un jēga slāņojas kā vārds un klusums īstā pašvalodā", saka Jana Vērdiņa. Cēlana dzejas mīklas nodarbinājušas pulkiem tulkotāju un literatūrzinātnieku. Šī atdzejas izlase pabeigta laikā, kad Ukrainu jau pusgadu posta Krievijas okupantu karaspēks. Grāmatas kodolu veido dzejoļi no krājumiem "Nevienamroze" un "Pavediensaules".
PAR AUTORU: Pauls Cēlans (Paul Celan, 1920–1970) bija Bukovinā (Rumānijas teritorijā) dzimis ebreju izcelsmes vācu valodā rakstošs dzejnieks. 1938. gadā Cēlans devās uz Parīzi studēt medicīnu, bet pirms Otrā pasaules kara sākuma atgriezās Rumānijā. Kara laikā Cēlans 18 mēnešus strādāja piespiedu darba nometnē. Pēc bēgšanas no darba nometnes Cēlans dzīvoja Bukarestē un Vīnē, bet pēc tam apmetās uz dzīvi Parīzē. Cēlans zināja vismaz sešas valodas, brīvi pārvaldīja krievu, franču un rumāņu. Parīzē viņš pasniedza vācu valodu un literatūru, kā arī ievērojamu daļu ienākumu pelnīja kā tulkotājs. Lai gan dzīvoja Francijā un viņu ietekmēja franču sirreālisti, viņš pats rakstīja dzeju vācu valodā, kas iespaidoja arī Vācijas dzejas ainu. 1958. gadā saņēma Brēmenes balvu vācu literatūrā un 1960. gadā Georga Buknera balvu. Cieta no depresijas un 1970. gadā izdarīja pašnāvību.
PAR ATDZEJOTĀJU: Jana Vērdiņa (1976) – tulkotāja. No vācu valodas atdzejojusi dadaistu dzejas izlasi "Annai Blūmai" (1997, Klāva Elsberga prēmija). Sastādījusi dzejoļu krājumus "Pedvāles burtnīca" (1–4, 1999–2002). Pētījusi dadaistu daiļradi, rakstījusi par Jāni Steiku un modernismu. 2022. gadā izdots Paula Cēlana dzejas tulkojums krājumā "melnās pārslas".
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Šī grāmata ir viens no lielajiem notikumiem Latvijas atdzejā 2022. gadā. Jana Vērdiņa ar savas valodas līdzekļiem uzbūvē mums Cēlana pasaules daļu, bez kuras atskats uz 20. gadsimta dzeju un gadsimta izpausmēm dzejā būtu nepilnīgs. “Melnās pārslas” ļauj ne tikai gūt priekšstatu par Cēlana veikumu (atdzejas izlasei par pamatu ņemti krājumi “Nevienamroze” un “Pavediensaules”), bet arī piedzīvot patiesu katarsi un augt, domājot gan par dvēseles ceļu caur zemes ellei un zemes debesīm, gan par valodas un poēzijas vēstījuma robežām. Līdz šim neskartos aspektos turpinot Māra Čaklā un Māras Misiņas sastādītajā krājumā “Magone un atmiņa” aizsākto Cēlana pārradīšanu latviski, Jana Vērdiņa savos noslīpētajos atdzejojumos ir atvedusi mums šo traģisko, pārdabiski tīro un patlaban tik vajadzīgo balsi uz palikšanu. Veidojot dialogu ar, iespējams, labāko recenziju par 2022. gada atdzejas krājumiem, gribu Ivaram Šteinbergam oponēt, ka diez vai starp Latvijā izdotajiem maz ir kas tāds kā “parasts atdzejas krājums” – ar vai bez atdzejotāja/atdzejotājas vārda uz vāka. Toties pilnīgi piekrītu recenzenta domai, ka Janas Vērdiņas vārds varētu uz šīs grāmatas vāka būt – jo šādu atdzejas darbu ar valodu nevar paveikt, paliekot tikai un vienīgi ēnā (kā nereti saka tulkotāji) vai iekļaujoties “tulkojams vs netulkojams” melnbaltumā. Atdzeja ir iespējama, ja Cēlans darīja visu, lai viņa dzeja būtu iespējama. Prieks, ka nu mums tas ir pavisam skaidrs.
dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode
Paula Cēlana dzeja ir vesela pasaule, pilnīgi cita, no mūsu vertikāli horizontālās, melnbalto patiesību pārņemtās, distancēta domāšana. Var, protams, mēģināt lasīt Cēlanu, šķetinot blīvās intelektuālās atsauces, kurās ne vārds nav nejaušs. Taču taisnība arī tiem, kas teiks, ka viņa māksla ir ārkārtīgi trausla, ar tieksmi pieskarties mūžīgajam, līdz ar to uztverama tikai ar uzmanīgu un nerimtīgu lasīšanu. Bet arī tad uztvertais ne visai ilgi pakavējas racionālajos apziņas priekškambaros un nonāk kaut kur “aiz”, tajā telpā, kur dzīves gaitā uzkrājas par cilvēku būtiskākais. Katrs Cēlana dzejolis ir veselums, atvars, kas tiecas dziļumā un vārdos pamanās ietērpt pašu esamību. “Melno pārslu” kvalitatīvs, patiesi izdzīvots atdzejojums noteikti ir viens no visbūtiskākajiem notikumiem pagājušā gada spilgtajā atdzejas birumā.
rakstniece un publiciste Ilze Jansone
Mazā Cēlana grāmatiņa ar Māra Čaklā un Māras Misiņas latviskojumiem bibliotēkās krīt no vākiem, tāpēc Janas Vērdiņas veikums ir nepieciešams un būtisks. Uz valodas iespēju robežas vibrējošā dzeja guvusi gan oriģināla cienīgu atveidojumu, gan vērā ņemamu turpinājumu latviešu atdzejas tradīcijā.
literatūrzinātnieks Ojārs Lāms
EKSPERTU PRIEKŠSĒDĒTĀJAS PAMATOJUMS PAR BALVAS PIEŠĶIRŠANU ŠIM DARBAM
Par poētisku virtuozitāti, iemiesojot autoru savā prātā un pārradot viņa pasaules sarežģītos fraktāļus mirdzēšanai latviešu valodā. Par tādu drosmes un pazemības mijiedarbes atrašanu, kas paplašina lasītāju apdzīvojamo dzejas pasauli līdz valodas robežām.
dzejniece un atdzejotāja Ingmāra Balode