Andra Manfelde. LALIGABA publicitātes foto
AUTORS: Andra Manfelde
DARBA NOSAUKUMS: “Poēma ar mammu”
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
REDAKTORE: Dace Sparāne-Freimane
DIZAINS: Jānis Esītis
ANOTĀCIJA: Autore par grāmatu saka: "Ja es izmakšķerētu zelta zivtiņu, tad viena no manām vēlēšanām būtu iekāpt laika mašīnā un nonākt Kalniešos, vecvecmāmiņas celtajās mājās pāris desmitu kilometru no Kuldīgas. Jo manā pasaulē vārda "paradīze" vai "svētlaime" ekvivalents ir "mana bērnība laukos" - precīzi piecu kilometru rādiusā ap Rudzīšu dižakmeni un ne kilometru tālāk, jo bērnībai pilsētā bija jau cita, daudz minorīgāka toņkārta. Tomēr rakstīju ne tikai no bērnības, bet arī no šodienas teju piecdesmitgadnieces skata punkta. Mēģināju iekāpt vecvecmāmiņas Augustes, tantes Lidijas un pastarīša Jēkopa kurpēs. Caur dzejas formu centos radīt tādu kā piegrieztni vai kodu, kuru pielāgojot ceļu uz savu "paradīzi", cerams, atpazīs ne tikai septiņdesmitajos dzimušie".
PAR AUTORI: Andra Manfelde (1973) – dzejniece, rakstniece, grāmatu ilustratore. Pirmās publikācijas periodikā 2002. gadā. Raksta dzeju, prozu un grāmatas bērniem. Daudzu literāro apbalvojumu īpašniece, tostarp ieguvusi Latvijas Literatūras gada balvu 2004. gadā par dzejas kopu žurnālā "Luna" un 2018. gadā par grāmatu bērniem "Kurš no mums lidos?"
EKSPERTU VĒRTĒJUMI
Autore, tikpat sparīgi un apņēmīgi, kā daudzās savās grāmatās reiz uzbūrusi mums prozas un dzejas varoņus, sāk atdzīvināt poēmas žanru latviešu literatūrā, nebaidoties no lielu tēmu un arhetipu klātbūtnes, kas personisko tekstu ar un par mammu paceļ monumentālā augstumā. Aizvien redzam un dzirdam autores precīzi tvertās valodas un vārdiskotās vizualitātes nianses, kas turpina iepriekšējos dzejoļu krājumos piedzīvoto tēltelpu. Šoreiz manīgi tverto kurzemnieku sarunu, zemnieku aprautā frāzējuma un mātes-meitas attiecību daudzbalsību poēmas tvērumā autorei izdevies pārveidot himnā, lūgšanā un šūpuļdziesmā mammai.
dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode
Andras dzejoļi smaržo pēc zemes, pēc pagraba, pēc suņa spalvas. Tos lasot, esmu iekšā laukos. Ne tādos, kur aizbrauc īsu brīdi pasauļoties, bet gan tādos, kur sāp rokas no zāles pļaušanas, bet tad aiz pleca pamani skaistāko saulrietu. Kur no veikala jāstiepj smaga soma, kur trauki jāmazgā ar šļūteni bļodā, kas iegulst zālē. Un naktī ir bailīgi laukā tīrīt zobus, bet virs galvas toties tāds plašums. Andras Manfeldes teksti šķiet ļoti taktili un dzīvi, caurausti pašas dzimtas asinsvadiem. Pat ja pirmajā lasīšanas reizē kāds dzejolis šķiet par mežonīgu, par neskaidru, par nesavaldītu, to pārlasot viss sakārtojas, šķiet pamatots un atklājas lasītājam īsts un elpojošs. Nozīmes dzejoļos klājas un pārklājas, tajās var doties iekšā dziļumā. Grāmata labi darbojas kā vienots kopums un runā par Manfeldes dzimtu, it īpaši tās sievietēm, par lauku dzīvi, kas var būt gan dažādos veidos brutāla, gan skaista, brīvību nesoša, silta. Dzejoļos kā spilgtas meža zemenes bagātīgi izbārstīti apvidvārdi un sarunvalodas vārdi. Māte, kas ir šī krājuma kodols, ir kaut kas ļoti fundamentāls un veidojošs katra dzīvē, bet Manfeldes poēmā tā, šķiet, ir arī izcelšanās vieta, pasaule, no kurienes esi nācis, kura tevi ir veidojusi. “Poēma ar mammu” aizkustinošā veidā runā par katrā dziļi mītošām, svarīgām lietām, kā sēkliņām ābola serdē.
dzejniece un ilustratore Lote Vilma Vītiņa
PAR. Tēlojuma līmeni krāšņi apdzīvo fonētikas, ritmu, formu rēbusi un uzskaitījums kā piedziedājums. Kādam varbūt gribētos plašākā atziņu telpā aizšvirkstošas metaforas, kā “ķermenis cīnās ar laiku tā zemnieks ar zemi”, kas paceltos pāri tēlojumam, esmu to skaitā. Citādi ļoti skaisti.
PRET. Ne katrā lasījumā izdodas uztvert pavedienu. Lai novērtētu, atrodiet sevī dzimtas sāgas maģijas garastāvokli un gleznojiet iztēlē.
dzejnieks un rakstnieks Andris Akmentiņš