Arvis Viguls. Foto: Ģirts Raģelis
AUTORS: Arkādijs Dragomoščenko
TULKOTĀJS: Arvis Viguls
REDAKTORS: Andrejs Ļevkins
DIZAINS: Tom Mazrauskas
DARBA NOSAUKUMS: “Elēģijas”
IZDEVNIECĪBA: Orbīta
ANOTĀCIJA: Arkādijs Dragomoščenko (1946–2012) ir viens no nozīmīgākajiem un ietekmīgākajiem krievu 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta sākuma dzejniekiem, kurš ievērību guvis ar to, ka dzejā un savdabīgā prozā savienojis krievu padomju neoficiālo intelektuālo tradīciju un Rietumu, jo īpaši amerikāņu, laikmetīgās literatūras strāvojumus. .
Dragomoščenko izvērsis verlibra iespējas krievu dzejā. Viņa izlase “Elēģijas” atklāj to latviešu valodā joprojām maz tulkoto krievu literatūras daļu, kas atrodas starp klasiku un aktīvajiem mūsdienu autoriem.
PAR AUTORU: Arkādijs Dragomoščenko (Аркадий Драгомощенко, 1946–2012) studējis Vinicas Pedagoģiskā institūta Filoloģijas fakultātē, pēc tam Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūta Teātra studiju fakultātē. Viņš bija Sanktpēterburgas Jaunatnes teātra Игуана literārās nodaļas vadītājs, strādāja par publicistu žurnālā Петербург на Невском un bija žurnāla Комментарии redakcijas loceklis. Andreja Belija prozas balvas pirmais laureāts (1978. gadā par romānu Расположение среди домов и деревьев). 1995. gadā ieguva PostModernCulture elektroniskā žurnāla balvu. Deviņas grāmatas izdotas Krievijā, trīs – ASV. Dragomoščenko dzeja ir tuva metareālismam, jo tā vēlas redzēt pasauli kā sarežģītu, neuzkrītošu modeļu un savstarpējo saikņu kopumu. Dragomoščenko piesaista garie stāstījumi: gari teksti, gari teikumi ar sarežģītu sintaksi, garas, smalki instrumentētas verlibra rindas. Viņa dzejas kultūru galvenokārt ietekmēja 20. gadsimta otrās puses amerikāņu dzejnieki, kurus viņš daudz arī tulkojis – Čārlzs Olsons (Charles Olson, 1910–1970), Maikls Palmers (Michael Palmer, 1943), Džons Ešberijs (John Ashbery, 1927–2017) un citi. Arī Dragomoščenko dzeja tika atzīta amerikāņu literārajā vidē, un ASV tika izdotas trīs viņa dzejoļu grāmatas angļu valodā.
PAR TULKOTĀJU: Arvis Viguls (1987) – dzejnieks, atdzejotājs, tulkotājs. Latviešu dzejā viens no nozīmīgākajiem 21. gadsimta pirmās desmitgades beigās debitējušiem autoriem. Spilgti ienācis literatūrā ar krājumu “Istaba” (2009), saņemot gan kritiķu, gan lasītāju atzinību, ko izsauc arī 2012. gadā iznākusī dzejoļu grāmata “5:00”. 2018. gadā klajā nāk trešais oriģinālkrājums “Grāmata”, savukārt 2021. gadā – ceturtais dzejoļu krājums “Blusu cirks”. Vigula dzejai raksturīga skumja intonācija, pārdomāta struktūra un intertekstualitāte, svārstīšanās starp metaforisko un reālo. Regulāri tulko un atdzejo no serbu, horvātu, angļu, spāņu un krievu valodas. 2017. gadā iekļauts literāro organizāciju tīkla Literature Across Frontiers veidotajā New Voices from Europe izlasē kā viens no 10 ievērojamiem jaunajiem Eiropas autoriem.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Ivars Šteinbergs
Dzejnieks un literatūrkritiķis
Par Arvja Vigula atdzejoto Arkādija Dragomoščenko krājumu “Elēģijas” ir grūti rakstīt īsas recenzijas formā, jo šķiet, ka tas būtu pelnījis daudz plašāku apceri – vismaz maģistra darbu. Šī ir dārga dāvana, ko Viguls sniedzis latviešu literatūrai, turklāt tāda, kas izceļas uz pārējo fona, it kā mēs uz dzimšanas dienu līdzās atlaižu kartēm, traukiem vai ziepju komplektiem pēkšņi no viena no viesiem saņemtu arī ceļojumu apkārt pasaulei. Droši vien galvenais, kas šeit jāpasaka, ir tas, ka šis ir ļoti kvalitatīvs atdzejojums – Vigula latviskotā Dragomoščenko valoda ir bagāta kā detaļām piesātināts griestu gleznojums, tā ir skaidra, skanīga kā orķestris un vienlaikus saglabā unikālo krievvalodīgā autora radīto atmosfēru. Visiem tiem lasītājiem (kā man), kas ķer kaifu no trāpīgām metaforām, šī grāmata, maigi izsakoties, ir medusmaize, jo Dragomoščenko dziļā iztēle, kas nu, pateicoties Vigulam, ieguvusi skaistu izpausmi latviešu valodā, spēj plest plašumā mūsu apziņas karti pārsteidzošos virzienos – te uz sakarībām taustāmos dabas tēlos, te uz smeldzīgiem un metatekstuāliem salīdzinājumiem, te uz intelektuālu procesu sinekdohām. Sarežģīta, bet ne pašmērķīga, tīra, bet ne sterila, daudzveidīga, bet ne pārpoetizēta dzeja.
Liāna Langa
Dzejniece un publiciste
Lai arī esmu sekojusi krievu laikmetīgajai dzejai, Arkādija Dragomoščenko daiļarade pie manis nonākusi pateicoties tieši šim “Orbītas” izdevumam un Arvja Vigula atdzejojumam. Patiesībā īsta dzeja ir patiešām reti sastopama parādība un mēdz sist kā metafiziska elektrība pa dvēseli un maņām, mūs neatgriezeniski izmainot. “Elēģijas” ir tieši šāds gadījums – es, lasītāja, pirms un pēc izlasīšanas ir jau nedaudz atšķirīgi cilvēki. Savas paaudzes talantīgākais dzejnieks Arvis Viguls paveicis apbrīnojamu darbu, pietuvinot mums Arkādija Dragomoščenko dzeju maksimāli iespējamā tuvinājumā, turklāt ikviens zinātājs novērtēs sarežģītības pakāpi, ar kuru atdzejotājs spoži ticis galā. Tas patiešām izdarāms vien tad, ja pieejami profesionāli noslīpēti instrumenti, bet divu dzejnieku pasauļu saplūsmes fenomens jēgā un valodā ir noticis fakts.
Agija Ābiķe-Kondrāte
Literatūrzinātniece un literatūrkritiķe
Grāmatas redaktors Andrejs Ļevkins krājumā Latvijas lasītāju iepazīstina ar Arkādija Dragomoščenko, 20. gadsimta 70.-90. gadu Sanktpēterburgas alternatīvā dzejnieka, dzejas būtību, piesakot tās ārpussistēmisko raksturu. Un patiesi – lasot Dragomoščenko Arvja Vigula atdzejā, top skaidrs, kādēļ sakot, ka autors ir neparasts vai avangarda dzejnieks, mēs patiesībā izsakām tukšu skaņu. Sastopamies ar dzeju, kas ir tik specifiski pievilcīga, ka tās skaistumu iedzīvinot latviskajā atdzejā, ir pieliktas smalkas un reizē milzīgas pūles un tas ir bijis pa spēkam līdzvērtīgi talantīgam atdzejotājam. Tas nav tehnisks valodas darbs, kas ieguldīts šajā krājumā, bet spēja uztaustīt poētikas esenciālo tvērumu. Dragomoščenko ir dzejnieks, kura dzejoļos nav konkrētas tēlainības, motīvu, noteiktu sajūtu, noskaņu, stāvokļu, vien gaistošu esamības atspīdumu reģistrs. Kā fiksēts kādā dzejolī: “dzeja nav atzīšanās mīlestībā “valodai un mīļotajai”, bet gan izziņa”. Poētiski spodri, skaidri un notverta nenotveramā dzejoļi šajā izlasē ir ne autora, bet tieši sastādītāja un atdzejotāja Arvja Vigula augstākā māksla – neizdarāmais te ir paveikts.