Arvis Viguls. Foto: Ģirts Raģelis
AUTORS: Arvis Viguls
REDAKTORS: Kārlis Vērdiņš
DIZAINS: Armands Zelčs
DARBA NOSAUKUMS: “Blusu cirks”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: “Blusu cirks” ir ceturtais Arvja Vigula dzejoļu krājums, tajā iekļautie dzejoļi tapuši pēdējos četros gados. Arvis Viguls: “Man šī ir pretstatu grāmata – absurdais un fantastiskais, kas, kā rādās, par visām varītēm cenšas iespraukties īstenībā, mijas ar autobiogrāfiskiem motīviem un reāliem faktiem, kas beigu beigās atriebjas iztēlei, izrādīdamies ne mazāk ērmīgi par manas izdomas augļiem. Treknu punktu šim krājumam, kas lielākoties sarakstīts pirms 2020. gada pavasara, ir pielikusi pandēmija – brīžam liekas, ka visa pasaule ir pārcēlusies dzīvot uz kādu no “Blusu cirka” dzejoļiem.”
PAR AUTORU: Arvis Viguls (1987) – dzejnieks, atdzejotājs, tulkotājs. Latviešu dzejā viens no nozīmīgākajiem 21. gadsimta pirmās desmitgades beigās debitējušiem autoriem. Spilgti ienācis literatūrā ar krājumu “Istaba” (2009), saņemot gan kritiķu, gan lasītāju atzinību, ko izsauc arī 2012. gadā iznākusī dzejoļu grāmata “5:00”. 2018. gadā klajā nāk trešais oriģinālkrājums “Grāmata”, savukārt 2021. gadā – ceturtais dzejoļu krājums “Blusu cirks”. Vigula dzejai raksturīga skumja intonācija, pārdomāta struktūra un intertekstualitāte, svārstīšanās starp metaforisko un reālo. Regulāri tulko un atdzejo no serbu, horvātu, angļu, spāņu un krievu valodas. 2017. gadā iekļauts literāro organizāciju tīkla “Literature Across Frontiers” veidotajā “New Voices from Europe“ izlasē kā viens no 10 ievērojamiem jaunajiem Eiropas autoriem.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Ērika Bērziņa
Dzejniece
Fascinējošs ir tas Vigula cirks, nu gluži kā “Cirque du Soleil”. Viguls ir asprātīgs un izcili prot iestiklot iztēles ainas dzejoļu rāmī. Viņš ir pētnieks, kas gluži vai ar zinātnieka (un, protams, dzejnieka) ķērienu un vēlmi izprast būtisko, apraksta, atspoguļo dažādu dīvaiņu dzīves, dokumentē subjektu īpatnības, novirzes, jo cilvēks ir tāds “aizdomīgs dzīvnieks”. Zāģa kungs, puisēns ar telefona ciparu ripu, vīrs, kuram tek ārā smadzenes, sieviete trim krūtīm, kas zīda vilku kucēnus… “Slepenībā ikviens mīl pats sevi.” Vigula konstruētajā pasaulē notiek briesmu lietas, ak, cik skaistas briesmu lietas. Meistarīgi un izcili!
Ivars Šteinbergs
Dzejnieks un literatūrkritiķis
Arvja Vigula “Blusu cirks” ir pavērsiens līdzšinējā autora jaunradē – ja iepriekš dominēja augstajam modernismam raksturīgās piesātinātās metaforas, respektīvi, tēlaina, bagāta, pat barokāla valoda, tad jaunākajā krājumā priekšplānā drīzāk izvirzās sižets, eksperiments un absurda estētika. Manā ieskatā grāmata nopelna nomināciju kā viens no pērnā gada “tīrākajiem” dzejas izdevumiem, proti, šis darbs ir līdz perfekcijai noslīpēts teju visos aspektos, tas ir ieturēts un konceptuāli viengabalains kā poētisks veselums. Forma – saķemmēta kā dendija frizūra, viscaur tās ir četrrindes, kas savā stūrainībā kontrastē ar reizumis brutālo un grotesko stāstu. Atturība veidolā saspēlējas arī ar šķietami sauso humoru, kas pavada “Blusu cirka” vārsmas. Tāpat – šis ir ieceres un tematiskā ziņā mērķtiecīgs un skaidrs veikums: Viguls ir mākulīgs kompozīcijā un nodaļu dramaturģijā, kas nodrošina teksta baudu no tā, ka krājums kā kopums ir kas vairāk par vienkāršu dzejoļu summu. Tas ir pabeigts, bet ne noslēgts, komisks, bet ne izsmējīgs, arī traģisks, bet ne pārspīlēts mākslas darbs. Mans vienīgais iebildums ir tāds, ka teorētiski nomināciju būtu pelnījis arī grāmatas līdzautors – kaķis Žižeks.
Liāna Langa
Dzejniece un publiciste
Lai arī forma šajā dzejoļu krājumā, manuprāt, varēja būt noslīpētāka, jo Arvja Vigula ievērojamajam talantam tas ir pa spēkam, šie dzejoļi mani piesaistīja ar dzejnieka godīgo, nedaudz arī izmisīgo cīņu ar saturu, pareizāk sakot, – jaunu, nebijušu un neparastu tēmu ieviešanu un apstrādi latviešu poēzijā. Šajā apstāklī arī slēpjas krājuma patiesais novatorisms un nonākšana nominēto grāmatu sarakstā. Visai nesaudzīga homo sapiens nonešana no radības kroņa troņa, to ievietojot kaut kādās jaunās poetic justice koordinātās, ironija, kuru caurauž ekspresionistiskas esības sāpes un autora distancēšanās no notiekošā blusu cirkā, kuru viņš pats rada ar saviem vārdiem, padara to par izaicinošas eksistenciālas spriedzes un ironijas piesātinātu mākslas darbu. Tajā nolasu arī priekšnojautas par pašreizējo karu un cilvēka nolemtību.