Māris Bērziņš. Foto: Ģirts Raģelis
AUTORS: Māris Bērziņš
REDAKTORE: Gundega Blumberga
DIZAINS: Jānis Esītis
DARBA NOSAUKUMS: “Nākotnes kalējs”
IZDEVNIECĪBA: Dienas grāmata
ANOTĀCIJA: Romāns par latviešu rakstnieku, daudzu romānu, stāstu un lugu autoru, Latvijas PSR Tautas komisāru padomes, Latvijas PSR Ministru Padomes, PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētāju Vili Lāci (1904–1966). Inese Zandere: ““Pamostos ar riebīgu, bezcerīgu sajūtu, kas jau velk uz depresiju,” padomju literatūras izkārtne un politikas marionete Vilis Lācis raksta dienasgrāmatā. Un viņš tiecas pēc rakstīšanas terapijas, kurai pats īsti netic, cerot, ka sirds un sirdsapziņa taps vieglāka, ja arī fiziskās kaites un neapturamo alkohola degradāciju atvairīt neizdosies. Šķiet, ka Māris Bērziņš šo terapiju pāradresējis latviešu tautai. Ar to brašo literatūru, kurā Lācis veikli tiek galā ar raitiem sižetiem, efektīgiem varoņiem, vienkāršu valodu un piemērotiem, viegli maināmiem politiskiem akcentiem, ne Lācim pašam, ne mums nav pieticis, lai kaut ko par sevi saprastu. Šis ir cits žanrs, tas pedantiskās detaļās zīmē aprobežotību un nomāktību. Bērziņš ieskatās tur, kur cilvēks ir iekūlies un grimst purvā, no kura ārā vairs netiks nekad.”
PAR AUTORU: Māris Bērziņš (1962) – rakstnieks, dramaturgs. Pirmais romāns “Ērika Trauma Sapnis” (2003), 2007. gadā klajā nāk īsprozas krājums “Gūtenmorgens”. 2009. gadā “Gūtenmorgens” piedzīvo atkārtotu izdevumu, papildinātu ar Māra Bišofa ilustrācijām un trīs jauniem stāstiem. Izmantojot stāstu “Gūtenmorgens un laika mašīna”, 2009. gadā uzņemta īsfilma ar tādu pašu nosaukumu (režisore Elīna Ļihačeva). 2008. gadā iznākusi grāmata bērniem “Resnais svešinieks”, 2009. gadā bilingvāls skulptūrstāstu albums sadarbībā ar tēlnieku Aigaru Bikši “Laika pavēlnieki/ Māris Bērziņš, stāsti; Aigars Bikše, tēlniecība. Повелители времени/ Māris Bērziņš, расказы; Aigars Bikše, скульптура”, izdoti romāni “Titāna skrūves” (2011), “Sveiks, Dzintar Mihail!” (2013), “Svina garša” (2015), “Aizliegtais pianīns” (2019), “Nākotnes kalējs” (2021). 2009. gadā saņēma Latvijas literatūras gada balvu kategorijā labākais dramaturģijas darbs par lugu krājumu “Iztēlojies: trīs lugas”.Par romānu “Svina garša” saņēmis 2015. gadā Dzintara Soduma balvu literatūrā un Baltijas Asamblejas balvu, savukārt 2016. gadā Latvijas literatūras gada balvu.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Raimonds Jaks
Tulkotājs
Mārim Bērziņam sērijā “Es esmu…” ticis viens no nepateicīgākajiem un mazāk simpātiskajiem personāžiem (runā, ka viņš to iemainījis no Ingas Žoludes pēc viņas lūguma). Tomēr rezultāts ir izcila žanra un stila tīrība. Viņa tēlotais Vilis Lācis ir tik ticams, un viņa raksturs tik labi atainots, ka romāns lasās gluži kā biogrāfija, un dokumentālie dienasgrāmatas izvilkumi saistās ar autora stāstījumu kā cimds ar roku. Turklāt reālisma stilizējums un valoda pavisam viegli ļauj aizmirst, ka stāstītājs nav pats Vilis Lācis. Autoram arī izdevies atainot šī latviešu tautai neviennozīmīgā rakstnieka un pavisam ne varoņa pretrunīgās rakstura šķautnes, liekot izjust niansētas emocijas, un labāk saprast tā laikmeta kolorītu. Simpātiski ir arī tas, ka Māris Bērziņš to paveic bez moralizēšanas un lieka patētiskuma. Šis noteikti ir viens no meistarīgākajiem veikumiem “Es esmu…” sērijā.
Zanda Gūtmane
Literatūrkritiķe
Vai ļaudis, kuru rokās iegūlusi vara, spēj paraudzīties pāri savam laikam un savai vietai tajā? Vai varas spēļu virpulī visi orientieri zūd tik strauji, ka tikai epizodiski apziņā uzpeld jautājumi – par ko esmu kļuvis, uz kurieni dodos un, galvenais, kurp virzu tos, par kuriem esmu atbildīgs? Kādi paņēmieni cilvēkam lietojami, lai šie apziņā uzpeldošie jautājumi tiktu apklusināti? Latviešu peltais un mīlētais rakstnieks un valstsvīrs Vilis Lācis Māra Bērziņa romānā “Nākotnes kalējs” ir vīrs brieduma gados, kura dzīves moto – ātri vien atvairīt nevajadzīgus jautājumus un darīt to, kas jādara. Lai arī šķiet, ka mūsu priekšā ir cilvēks, kas nosaka, patiesībā arī viņš ir kopējās ideoloģijas spēkam pakļauta varas marionete, viena no sistēmas skrūvītēm, kuras funkcija – balstīt režīmu un beigu galā – tapt režīma samaltam. Bērziņa uzdevums – sērijas “Es esmu…” darbu rakstīt no mūsdienās negatīvi interpretētas personības skatpunkta – bijis patiesi sarežģīts, bet veikts godprātīgi un pārdomāti. Tajā niansēs sajūtam gan laikmeta garu, gan Lāča robustās, konformistiskās un mērķtiecīgās personības šķautnes. Romāns liek domāt ne tikai par varas īstenotāju lomu daudzkārt iztirzātajā padomju vēstures periodā, bet arī paraudzīties uz tagadni, vēlreiz apliecinot – vara aizmiglo acis uz realitāti, cilvēciskais tās priekšā kapitulē.
Andra Manfelde
Rakstniece
Pieminekli nodevējam uzcelt nevar, tomēr uzmest plecos „tautas rakstnieka” dzīvi kā betona šineli ar armatūras vīlēm, izdevies gan. Neskatoties uz ievelkošajiem tuvplāniem, empātiju rosinošo jaunības jūsmu un vecūkšņa grūtumu, lasot ne mirkli nepazūd orientieris, ka šis „es”, caur kura dvēseles lēcu lasītājs redz pasauli te Barnaulā, te lopu vagonā, te varas gaiteņos un slimības soļu uzskaitījumā, ir neizlēmīgs, gļēvs, vilšanās un sirdsapziņas moku saēsta antivaroņa portrets. Meistarīgs balanss starp divām ziņu frontēm, starp dzeju un dokumentiem. Nepaplašināto teikumu daiļrunība iepretim papīru kaudzēm. Manuskripti nedeg, bet „Mani dzīves mirkļi” nolemti ugunij. Tai saulainai nākotnei taču pasaku „čika” struktūra, lai kā kalējs censtos. Tikai jautājums lasītāja sirdsapziņai paliek. Kā pareizi saskaitīt soļus, lai bailēs zaudēt statusu, talantu un dzīvošanu, netiktu iznīcināts kaut kas daudz varenāks.