Lauris Gundars. Foto: Ģirts Raģelis
AUTORS: Lauris Gundars
REDAKTORE: Gundega Blumberga
DIZAINS: Jānis Esītis
DARBA NOSAUKUMS: “Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A.”
IZDEVNIECĪBA: Dienas grāmata
ANOTĀCIJA: Grāmata ir uzrakstīta kā aizraujoša multimediāla izrāde, kurā satiekas dokumentāls pētījums un autobiogrāfiski motīvi, kinoscenāriji un tiesas drāma, Laura Gundara asās pārdomas par mūsdienām un laiku, kurā dzīvoja gan viņš pats, gan disidents Gunārs A. Ik lapaspuse pārsteidz ar izmantoto paņēmienu un literāro formu bagātību, bet sirdī trāpa godīgums, ar kādu darbs ir uzrakstīts. Aizraujoša, asprātīga, asa un ļoti personīga grāmata.
PAR AUTORU: Lauris Gundars (1958) – dramaturgs, režisors un scenārists. Vairāk nekā četrdesmit lugu un scenāriju autors, iestudējis izrādes Latvijas un Igaunijas teātros. Dramaturģijas pasniedzējs. Sarakstījis romānus – “Pēdas stikla kalnā” (1994), “Cukura nams” (1997), “Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A.” (2021), kriminālromānu “Apglabāt uz valsts rēķina” (2019), grāmatas bērniem – “Ķipars Pipars” (2008), “Sveiks, Vali!” (2017), “Vaļa balss” (2018), “Valis ir atpakaļ” (2020), grāmatu par dramaturģiju “Dramatika jeb Racionālā poētika” (2009).Par grāmatu “Sveiks, Vali!” 2018. gadā saņēmis Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Liāna Langa
Dzejniece un publiciste
Laikmetīgajā latviešu prozā padomju konformisma, kolaborācijas un nodevības analīze ilgi bijusi apieta un neskarta tēma. Mans kādreizējais skolasbiedrs 50. vidusskolā nesaudzīgi un paškritiski pakļauj vivisekcijai savu sirdsapziņu, skatot savu dzīvi Gunāra Astras mūža un Latvijas mīlestības gaismā. Lūkojoties caur savu individuālo dzīves ceļu, karjeras ambīciju un mērķu prizmu, Lauris Gundars vienlaicīgi runā arī par simtiem tūkstošu līdzīgu okupācijas režīma pakļautu dzīvju, tomēr ne bez pašu pakļauto pasīvas vai aktīvas līdzdalības, kurā kolektīvi meli, izlikšanās un nodevība pret Latvijas valsts ideju bijusi sabiedrības akceptēta ikdienas prakse. Autors vairākkārt uzsver, ka daudzi zinājuši par Gunāru Astru, bet izlikušies, tāpat kā viņš pats, ka neko par tādu personu nezina, jo zināt padomju varas noliegto un nosodīto vairākumam bija neizdevīgi un arī bīstami. Rets analītiskās prozas darbs, kurš pelnījis augstu novērtējumu.
Raimonds Jaks
Tulkotājs
Laura Gundara “Svešam kļūt” tapšanā ir ieguldīts liels pētniecisks darbs, un nav šaubu, ka autoram personīgi tas bijis svarīgi. Grūti spriest, cik lielu vēsturniecisku pienesumu šī grāmata dod par Gunāru Astru jau sarakstītajiem darbiem, bet varbūt pat svarīgāka par to ir autora sevis vētīšana uz Astras varonības fona. Attiecības ar okupācijas režīmu ir arvien sāpīga tēma, kamēr vien dzīvi būs padomju laika paaudzes cilvēki, jo īpaši tie, kuri sasniedza – vai kuriem režīms ļāva sasniegt – zināmus panākumus. Pie ērtībām pieradušam lasītājam var kņudēt tas, ka daudzi personāži nav nosaukti īstajos vārdos (piemēram, Gunārs A.), un tā droši vien ir drīzāk stila iezīme, nevis vajadzība slēpt identitāti, jo, veicot pat virspusējus meklējumus tīmeklī, var atrast gan prokurora vārdu, gan paša autora dzimto uzvārdu, kas darbā pieminēts bieži, bet nosaukts netiek.Laura Gundara kā režisora stils ir ļoti vizuāls. Darbs ir ne tikai sakārtots pa ainām, bet gluži kā lugā vai scenārijā tām pat sniegti tehniski (nevis poētiski kā daiļdarbā) vides apraksti. Cerams, ka “Svešam kļūt” tiešām ir daļa no plašākām radošām iecerēm, un mēs varēsim baudīt šīs tēmas izvērsumu arī teātrī vai kino.
Andra Manfelde
Rakstniece
Pārsteidzošs darbs. Šī nav nedz izdaiļota Gunāra biogrāfija, nedz Gundara autobiogrāfija ar grēksūdzes elementiem. Dramaturģiskie paņēmieni, izspēlētie sižeta pavērsieni padara tekstu par dzīves skatuvi, kuros aizkulises netiek slēptas. Šodienas konstrukts (kad maisi ir atvērti, sabiedrības diagnoze aiz dzelzs priekškara skaidra) savienojumā ar sižeta izspēli, dokumenta sauso liecinājumu un autora pašironiju veido skaudru liecību par to, ka vēsturiskā tagadnes patiesība slīd pārāk ātri kā miglaini titri un gala vārds būs balstīts tikai un vienīgi paša sirdsapziņā. Tas atbruņo tik ļoti, ka manā priekšā ir ne tikai paaudzes vai varoņa portrets, bet gan pats laiks. Laiks, kurā taču jaunībai ir jādzīvo, vecumam jāizdzīvo, kurā atbildes uz politiski eksistenciāliem jautājumiem nezini un ir bīstami izzināt. Laiks, kurš notiesā klusumā, lai ar evaņģēlija precizitāti dekādēm ilgi atgādinātu solījumu „jā, jā, trīsreiz jā.” Grāmata, kura neiežēlina lasītāju, varoņus neglorificē, bet caur šo formas atradumu panāk meta analīzei līdzīgu efektu, ka šķiet – godīgāk vairs nav iespējams un tas aizkustina.