Klātienē 90 viesi un nav reģistrētu lietotāju

“Vendenes lotospuķe”


Inga Žolunde. Foto: Ģirts Raģelis

AUTORE: Inga Žolunde

REDAKTORE: Gundega Blumberga

DIZAINS: Jānis Esītis

DARBA NOSAUKUMS: “Vendenes lotospuķe”

IZDEVNIECĪBA: Dienas grāmata

ANOTĀCIJA: Romāns par latviešu rakstnieku un dzejnieku Jāni Poruku (1871–1911). Gundega Blumberga: “Inga Žolude ir radījusi tik pilnestīgu Jāni Poruku, ka lasot viņš kļūst par tuvu cilvēku, kam veltīt visu sajūtu spektru: līdzi just un apbrīnot, strīdēties un dusmoties. Viņas dzejnieks ne tikai mirkst asarās un cieš, ne tikai ielaistās ar Ķelnes ūdeni un pērk jaunas krāgas, jo viņa vizītkarte nevarēja būt šļaugana šļurpatu parpala, bet raksta, raksta un raksta, lai atkal un atkal tiktu iekšā dzīvē, kas nepavisam nav saudzīga pret radošu cilvēku. Ne tolaik, ne tagad. Jo, kā teikts romānā, dižumam līdzi netiek dota apsargāšana, gluži pretēji – tu stāvi dižs un ievainojams, viens pret visu pasauli.”

PAR AUTORI: Rakstniece Inga Žolude (1984) publicē prozu kopš 2002. gada. Sarakstījusi romānus “Silta zeme”, “Sarkanie bērni”, “Santa Biblia”, “Materia botanica”, “Vendenes lotospuķe”, stāstu krājumus “Mierinājums Ādama kokam”, “Stāsti”, garstāstu “1904. Melanholiskais valsis”. 2020. gada nogalē izdots pirmais rakstnieces darbs bērniem, grāmata “Pirmo reizi uz Zemes”.Par stāstu krājumu “Mierinājums Ādama kokam” saņēmusi Eiropas Savienības Literatūras balvu, savukārt romāns “Sarkanie bērni” ieguvis Laikraksta “Diena” gada balvu kultūrā un Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas literāro balvu “Sudraba tintnīca”. Vairākkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas nominante.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Zanda Gūtmane

Literatūrkritiķe

Reiz sensenos laikos bija romāni, kurus lasot, aizmirsās laiks un telpa. Kuros katra detaļa gluži sataustāma, sasmaržojama un sagaršojama, katrs tēls – daudzkrāsaina un bagāta pasaule, kas atklājas lēnām un pakāpeniski, ar apkārtējo pasauli vienotā plūdumā. 19. gadsimta episko romānu gars jau tālā pagātnē, bet Ingas Žoludes “Vendenes lotospuķe”, kas veltīta šī paša laikmeta romantisma dzejniekam un prozaiķim Jānim Porukam, itin kā atsauc to atpakaļ. Dzīvojot līdzi Druvienas zemnieku dēla gaitām žilbinošajā Elbflorencē – Drēzdenē, ejot cauri mācekļa un meistara, vētru un dziņu, apmiera un radīšanas gadiem, bet neļaujot skatienam kavēties tur, kur svešām acīm neklājas lūkoties, lasītājs nonāk tik tuvu Porukam kā vēl nekad. Rakstniece itin kā kļuvusi par Poruku, noliekot pie malas iespējamās pašizpausmes izpriecas un atdodot sevi citam laikam, citām acīm, balsij un rokai, kura raksta. Protams, nezinām un nekad neuzzināsim, vai Poruks sajustu sevi un savu laiku šajā romānā, bet mums, 21. gadsimta lasītājiem, Inga Žolude ir radījusi gluži iedomājamu aizgājušā laika pasauli. Bez koķetērijas, ka to mūsdienās nav iespējams izdarīt un ka viss var būt tikai interpretācija un spēle. Arī bez stereotipu valkāšanas – ne bālais zēns, ne sirdsšķīstu ļaužu kārtas, ne trakuma apsēstais, bet daudzkrāsains un cilvēcisks, ar pietāti skatīts ir Ingas Žoludes Vendenes lotoszieds.

Agija Ābiķe-Kondrāte

Literatūrzinātniece un literatūrkritiķe

Inga Žolude ir viena no spēcīgākajām latviešu mūsdienu prozaiķēm un biogrāfiski vērienīgais romāns par Jāni Poruku ir jauna rakstnieces radošā darba virsotne. Teicama ir romāna koncepcija paraudzīties uz kanoniskā ietvarā ieslēgto latviešu romantisma zelta klasiķi un smalkjūtīgi pietuvināties viņa dzīves izjūtai, liktenim un laikmeta apstākļu ietekmei. I. Žoludes interpretācija par J. Poruka personību un pretrunu laikmetu, izmantojot 19. gadsimta beigu valodas, dzīvesstila un vides stilizāciju, izdevusies kā ļoti baudāma vēsturiskās laiktelpas rekonstrukcija. Literārās inteliģences veidošanās nav iedomāja bez citu kultūru ietekmēm, bet, kā justies jaunam latvietim, kurš nejūtas piederīgs ne Druvienas laukiem, ne Drēzdenes saloniem un biedriem, kuri piederīgi inteliģentu dinastijām atšķirībā no Druvienas Jāņa ar vienkāršu zemnieku kultūras saknēm. Centrāli šis darbs aktualizē skaudri pārlaicīgo problemātiku – kā dzīvot pasaulē, kurā nejūties saprasts un iederīgs? Kā radīt un pastāvēt, mīlēt un just, ja piedzīvoto iegrožo ideālu žņaugi un morālētika? Spēja just dziļi un niansēti nav trausla nevarība, bet, kā atklāj Poruka dzimta uzvārda izcelsme, ugunīgs “porohs” – uzliesmojošs šaujampulveris, kas apzīmē viņa radošo uguni. Aizrautības uguns aizdedz arī romāna lasītāja interesi un nākas pārdomāt, kāda būtu Latvijas literatūra un kultūra bez šādām personībām? Zēnu bālums ir klišeja un alošanās, romāns mums paver citu pasauli un darba titulsimbols – metafiziskais lotoszieds – maģisku radošuma brīnumu.

Andra Manfelde

Rakstniece

Pētnieciskais materiāls romānā ievīts tā, ka šķietami esam klāt J. P. daiļdarbu radīšanas brīdī. Valoda plūst strauja kā palu Elba, kurā noraudzīties adorējot un tad mesties peldus, gluži kā pašam Johannes Poruck nežēlojot jauniegūtos vakareiropas svārkus. Tādam pa pusēm aizlienētam ģērbam lielu skādi nenodara viss materjālistiskais ūdens, bet gan kultūras mantojuma, mīlas ilgu un aizmiršanās vīna smagums. Varena portreja kurā bālais zēns vienkopus ar patriciešiem kavēdamies restorācijās, virzās pamīšus te pa eņģeļu, te dēmonu tiltu, tieši Laika Pavēlnieka skāvienos. Kamēr lasām – XIX gs. kultūras citadele Drēzdene no jauna tiek uzbūvēta. Un pie pašas latviešu literatūras iztekas smeļam. Līdz dziļumu dziļumiem – ziemeļu upespērlenei.


Copyright © 2022 STARPTAUTISKĀ RAKSTNIEKU UN TULKOTĀJU MĀJA

Please publish modules in offcanvas position.