Inese Zandere. Foto: Ģirts Raģelis
AUTORE: Inese Zandere
REDAKTORE: Ūna Laukmane
DIZAINS: Anete Bajāra-Babčuka
DARBA NOSAUKUMS: “Divas Almas”
IZDEVNIECĪBA: Liels un mazs
ANOTĀCIJA: Meitenītes Almas dzīvē starp realitāti un iztēli nav novilkta stingra robeža, kā tas mēdz būt daudziem bērniem. Tādēļ viņai, vasaru pavadot laukos, līdzās mazai ciema kapsētai, kur šad un tad notiek bēres, nav grūti uz sevi attiecināt pār kapu sētu sadzirdētos vārdus: “Mūsu Alma ir mirusi. Mēs vairs neredzēsimies!” un iztēloties sevi par nomirušu. Alma cenšas saprast atšķirību starp dzīvajiem un mirušajiem, cilvēka attiecības ar savu vārdu, dažādu ar miršanu un piemiņu saistītu izteicienu nozīmi. Autore par šīm eksistenciālajām lietām raksta ar gaišu humoru, kurā nopietnība un smaids nav viens no otra atdalāmi. Grāmata, kuras galvenais adresāts ir pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērni, ir tuva bilžu grāmatai – dāsni ilustrēta, teksta daudzums lappusēs salīdzinoši neliels. Savukārt grāmatas tēma un stils var uzrunāt arī pieaugušos lasītājus.
PAR AUTORI: Inese Zandere (1958) ir latviešu dzejniece, publiciste un redaktore, bērnu grāmatu autore un izdevēja. Karjeras laikā strādājusi laikrakstos “Diena”, “Pionieris”, kā arī žurnālā “Rīgas Laiks”, kurā ieņēma arī galvenās redaktores amatu. Dzejniece pazīstama ar bērniem veltītu dzeju un lugām, kas guvuši daudzveidīgu izpausmi un recepciju arī citās mākslas jomās. Ineses Zanderes teksti plaši komponēti, pēc viņas dzejas uzņemtas vairākas animācijas filmas, ar scenāristes un libretistes līdzdalību tapuši muzikāli iestudējumi un uzvedumi, raidījumi bērniem. Vairākkārtēja Autortiesību bezgalības balvas ieguvēja, saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu par bērnu grāmatām “Iekšiņa un āriņa”, “Līze Analīze un citi slimnīcas skaitāmpanti” un dzejas krājumu “Melnās čūskas maiznīca”, nominēta arī par krājumu “Putna miegā”, kurš ieguvis žurnāla “Latvju Teksti” balvu. Par devumu literatūrā saņēmusi augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni (2008). 2018. gada 17. oktobrī saņēmusi LR Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par spilgtu ieguldījumu Latvijas literatūrā, bērnu literatūras un ilustrācijas attīstībā Latvijā.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Liāna Langa
Dzejniece un publiciste
Brīnišķi tēlainais un filigrāni uzrakstītais fantāzijas stāsts noteikti spēj pacilāt un iepriecināt gan lielo, gan mazo lasītāju. Mazo tas ieved dabā, tuvāk puķēm, velēnām un pat nāvei, bet dara to viegli un it kā nemanāmi. Skolā direktors ir vilks, kurš apēd Almu. Ja esi miris un neredzams, tiec pie daudzām konfektēm un savu attēlu spogulī uzzīmē ar neredzamu roku, tad atgriezies dzīvē pie vectantītes un kaķa. Ineses Zanderes uzrakstītā pasaule ir šūbertiski smeldzīga un saudzīga, maiga un vienlaicīgi skarba, skaista un tomēr arī bīstama gluži kā dzīve. Laimīgi ir bērni, kuriem lielās dzīves virzienā paveicas doties cauri šādiem fantāzijas tekstiem, kuri arī vēlāk noteikti nepievils
Andra Manfelde
Rakstniece
Starp Velēnām un Migliņām Inese Zandere pieskaras tēmai, kas latviešu bērnu literatūrā aplūkota reti. Proti – kas tur dzied aiz kapsētas vārtiem un kāpēc? Cik tālu tiksi, ja reiz kļūsi neredzams? Un cik veselīgi „jānoliek karote”? Eifēmismi paaudžu starpā rada komiskus pārpratumus. Alma jautā, pārprot, iztēlojas, bet ilgi gan negarlaikojas, jo tam, kam „stiķu un niķu pa pilnam” taču jārīkojas. „Divas Almas” varētu pamācīt arī pieaugušo, kā neatcirst uz neērtu jautājumu ar banālo „izaugsi – sapratīsi.” Ceļojums, kurā līdz ar mazu meiteni ienirt zaļajā vasarā. Caur vectantītes māju, gar kapsētu, kāpām un migliņām. Ceļojums kurā sapņot, jautāt, čiept konfektes un zīmēt kopā ar Almu un Almu, Inesi un Inesi, Aneti un Aneti, A.... un A...
Ērika Bērziņa
Dzejniece
Zanderei piemīt fenomenālā prasme – likt un ļaut mums, lasītājiem, paskatīties uz pasauli bērna acīm, un tajā pašā laikā nebūt pamācošai skolotājai, bet gan mīļam draugam. Runāt ar bērnu par nāvi un cilvēku aiziešanu citā pasaulē joprojām daudziem mazu bērnu vecākiem ir tabu tēma (lai gan bērni paši šos nāves un aiziešanas tematus uztver daudz vieglāk). Mazā Alma, izdzirdot vārdus, ka Alma ir mirusi, nodomā, ka viņa nu ir kļuvusi neredzama, jo viņas taču vairs nav. Kā jau bērnam, Almai piemīt dzīvā iztēle un spēja fantazēt, iztēloties... Un tikai kaķa saskrāpētā roka un saruna ar vectantīti ir apliecinājums tam, ka viņa tomēr ir dzīva. Zanderes stāstu lieliski papildina Anetes Bajāres-Babčukas ilustrācijas, lai arī mēs, pieaugušie, varam ieraudzīt to, ko redz bērni.