“Dadži”

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Andra Manfelde

Rakstniece

Oda aizmirstajiem. Tiem, kas mierinās ar īlenu pārdurot roku, tiem, kas zem izkārtnes „Draudzība” jau atkal ved mājās piedzērušos mammu, tiem, kas gaida zem vilcieniem un skapī, tiem, kas kapsētā cer uz mesiju. Mātei, kura aizslauka dēlu līdz ar atkritumiem, vainīgajiem, kuri nes citu noziegumus kā savu nastu. Un tiem, kas caur durvju actiņas palielināmo stiklu vēro svešu nelaimi, tīksmīgi redzēto iegrāmatojot rūtiņu burtnīcā. Stāsti-protokoli, kuros viss „pēc maniem vārdiem pierakstīts pareizi”. Naratīvi rotē no dažādiem skata punktiem, līdz notikuma skelets atklājas vismaz 3D. Kā ar lāzera staru autore operē to olu, kurā veidojies noziedznieks, pedofils, upuris, varmāka, trakais... Te ir elle, kurā starp kropļiem tiek uziets cilvēks. Sabiedrība kā lazarete, te slimie ārstē slimos. Tomēr šī nav augstākā instance. Pieturzīmes teikumā „piedot nedrīkst apžēlot” būs jāsaliek pašam.

Ērika Bērziņa

Dzejniece

Pārliecinoša debija. Autore ļauj ielūkoties cilvēku likteņos, dzīvēs, kas ir tepat mums blakus… kaimiņu mājā, blakus dzīvoklī, nomales ieliņā. Tie ir salauztu cilvēku likteņi… Draudzīgais onkulis – pedofils; mīlošs vīrs – emocionāls varmāka un manipulators; māte – alkoholiķe, vardarbīgi pusaudži… Ārēji pareizie cilvēki, kam katram ir sava trauma, savs noslēpums. Dīvaiņi. Citādie. Cilvēki, kam nav piešķirts laimes gēns. Vardarbība, ļaunums, nicinājums, bailes, bet arī mīlestība un vēlme dzīvot. Daudzi no stāstiem beidzas nevis ar punktu (ar viennozīmīga atrisinājuma detalizētu izklāstu), bet daudzpunkti, ļaujot lasītājam pašam domāt, fantazēt, iztēloties, bet kas notika pēc tam.

Ivars Šteinbergs

Dzejnieks un literatūrkritiķis

Ar grāmatu “Dadži” Džena Andersone sevi pieteikusi latviešu literatūrā kā prasmīgu stāstu autori. Viņas varoņi lielākoties ir sabiedrībā neievēroti, visdrīzāk nelaimīgi un reizēm – marginalizēti, taču caur Andersones līdzjūtīgo skatienu viņi top dzīvi, pilnvērtīgi un ar niansētu iekšējo pasauli. Sarežģītas un sāpīgas attiecības (ģimenē, starp draugiem un svešiniekiem) ir viens no caurviju motīviem, kas vieno daļu stāstu, taču par grāmatas izdošanos patiesībā uzskatu rakstnieces darbu ar vēstījumu. Proti, Andersone izmēģina dažādus paņēmienus stāstu konstruēšanā – skatupunkti pamainās, piemērojoties katra stāsta vajadzībām, – un pārliecinoši savos darbos iestrādā īsprozai tik nozīmīgo pavērsiena momentu, pēc kura iestāšanās pēkšņi ir jāpārvērtē viss iepriekš lasītais. Labākajās reālisma tradīcijās tiek apspēlētas indivīda un apstākļu mijiedarbe, kā arī.