Ruta Štelmahere. Foto: Ģirts Raģelis
AUTORE: Ruta Štelmahere
REDAKTORE: Jānis Rokpelnis
DIZAINS: Zane Ernštreite
DARBA NOSAUKUMS: “Kalps”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: Rutas Štelmaheres ceturtais dzejoļu krājums.“Šajā grāmatā organiski saplūst Rutas Štelmaheres dzejnieces un gleznotājas Dieva dotie spēcīgie talanti. Ar mākslinieces aci un jūtīgu sirdi uztverta un nevainojamā izteiksmē atveidota mūsdienu Latvija, tās cildinātas un necildinātas vietas un cilvēku likteņi. Krājums patiešām ir mākslinieciski izcils un tematiski pirmreizīgs,” krājumu raksturo Jānis Rokpelnis. Autore par krājumu: “Kamēr grāmatas autore klīst pa ciematu un pilsētu ielām, gar muižām, pilīm, baznīcām un mazām noskretušām savrupmājām, kāds viņai seko. Kamēr viņa iet caur tumšu, noslēpumainu mežu vai miglainā pļavas kafejnīcā vēro akmeņu dīgšanu, kāds lej tēju no mākoņa lejkannas. Kamēr caur dažādu gadsimtu logiem viņa nekautrīgi cenšas saskatīt pazīstamus vaibstus un izdomātas sejas, kāds caur mūžīgu logu vēro arī viņu. Mūžīgais Kalps, kurš veido daudzdimensionālu kopainu, kamēr viņa atklāj tikai sīku detaļu ēnas.”
PAR AUTORI: Māksliniece un dzejniece Ruta Štelmahere (1965) dzimusi Jelgavā, kopš 1988. gada dzīvo Jēkabpilī. Beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Četru dzejoļu krājumu autore: “Ieskaties sēklai acīs” (1998), “Klēpis” (2011), “Krekls” (2016), “Kalps” (2021). Par krājumu “Klēpis” saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Liāna Langa
Dzejniece un publiciste
Man noteikti jāpiekrīt mūsu dzejas klasiķim Jānim Rokpelnim šā krājuma kodolīgajā vērtējumā – tas ir “mākslinieciski izcils un tematiski pirmreizīgs.” Gandarī Rutas Štelmaheres profesionālais spēks un garīgais briedums. Satura un formas daudzveidība ir tikai viens apliecinājums tam, bet saviļņojošs ir arī katrā dzejolī sajūtamais centiens ar tikai vien poēzijai pieejamiem līdzekļiem tuvoties patiesībai, lietu būtībai, pasaules un esības kodolam. Gleznotājas pieredze Rutas dzeju bagātina ar krāsām, toņiem, reizēm satrauktiem triepieniem un niansēm. Dzejas centrā ir šodien nu jau reti sastopamā cēli pazemīgā kalpošana dzīvei un dzīvībai, mīlestībai un patiesībai. Autore “guļ laivā kā atvērta vēstule”, lai mūsu “piecstāvu izmisumi aizlidotu.”
Andra Manfelde
Rakstniece
Ar smiltīm, akmeņiem, māllēpēm, stārķiem, vižņiem, ļepatojošu Abavu, zemledus poēmām Štelmahere darina Latvijas karti no jauna. Kontūra aizsākas uz noputējuša lauku ceļa ar Dāvida zvaigzni un noslēdzas vērojot kalpu, kurš Jeruzalemē pulē skatloga stiklu. „Bija” ir tikai mazliet blāvāks par „tagad”. Robeža starp „mans” un „svešie” mīksta kā laika upes izvelēts audums. Vēl pievakarē māte aprūpēja bērnu, vēl vakar – vecmāte savu līgavaini, aizvakar kalponīte mutes bļodā lēja ūdeni, lai apkoptu vecā barona pēdas un, šķiet, pavisam nesen, aizaizaiz... Kungs mazgāja mācekļiem kājas. Kungs vai Kalps? „Kalpā” muižas celtas nevis no dzimtļaužu sviedriem, bet no dabas barokālā atspulga, kas pēcāk sačūkst dumpju uguņos. Muižu mūri kā sviedrauti saglabājuši kolhoznieces sejas nospiedumu. Viss šepat un tagad, dabā ierakstītas radību un Radītāja pēdas. Cik tālu vien sliecas dzejnieces skatiens, tas izlīdzina, sakārto, samierina un nopaijā. Remdējošo mirkļu audekls gatavs, kalps attaisnots.
Ērika Bērziņa
Dzejniece
Kā malks svaiga lauku gaisa, malks rīta rasas, noslēpumainas meža smaržas. Vai dzirdi, kā pie tavām durvīm klusi guļ upe... Ruta Štelmahere glezno ar vārdiem, sapludinot krāsu toņus un pustoņus, radot to īpašo, neatkārtojamo noskaņu. Metaforu akvarelis, valodas ainava... Vai atgriežos mājās, vai dodos ceļā, vai viesojos pie tiem, kas mani pieņem un atklāj savus atmiņu stāstus... Gribas vērt zemeņu krelles uz smilgām, iedzert vīgriežu tēju, saritināties uz dīvāna, ietīties vecmāmiņas segā un baudīt.