Klātienē 387 viesi un nav reģistrētu lietotāju

“Ūdenstornis”


Lote Vilma Vītiņa. Foto: Ģirts Raģelis

AUTORE: Lote Vilma Vītiņa

REDAKTORE: Inese Zandere

DIZAINS: Artis Briedis

ILUSTRĒJUSI: Lote Vilma Vītiņa

DARBA NOSAUKUMS: “Ūdenstornis”

IZDEVNIECĪBA: Liels un mazs

ANOTĀCIJA: Lote Vilma Vītiņa ir gan dzejniece, gan komiksu māksliniece un ilustratore. Viņas grāmatā vienlīdz svarīgs ir gan teksts – dzejai tuva proza un dzejoļi, gan ilustrācijas – tušas zīmējumi, īsas komiksu epizodes. Tas viss veido vienotu kopumu – meitenes dienasgrāmatai līdzīgu vēstījumu pirmajā personā. Grāmatas varone ir mazpilsētas meitene, kuras ikdienas sastāvdaļas ir skola, klejojumi dabā, grāmatas un ūdenstornis. Ūdenstornis ir vieta, ko meitene radījusi savā iztēlē, glābiņš un slēpnis, kurā var nolīst jebkurā brīdī, kad dzīve šķiet neizturami vienmuļa. Ūdenstornī var notikt viss, pēc kā meitene ilgojas, bet zem gultas glabājas atmiņas no bērnības, kuras vēl var paņemt, paturēt rokās. Ūdenstornis meitenes iekšējās norises pārvērš tēlos un kļūst par patvērumu, bet ir grūti tajā dalīties ar citiem, pat, ja rodas draudzība, jo katram ir sava iztēles patvēruma pasaule, un ir jāatrod kopīgais.

PAR AUTORI: Lote Vilma Vītiņa (1993) – ilustratore un dzejniece. Dzejas publikācijas Valtera Dakšas izdotajā un Arta Ostupa sastādītajā dzejas antoloģijā “Kā pārvarēt niezi galvaskausā” un “Punctum” izdotajā dzejas krājumā “Monta Kroma. Re:”. Dzejas kopas tikušas publicētas arī portālos “Punctum” un “Satori”. Vītiņa ir teksta un ilustrāciju autore bilžu grāmatai bērniem “Dzejnieks un smarža”, kas izdota izdevniecībā “Aminori” (par to saņēmusi arī Jāņa Baltvilka balvu). 2020. gadā klajā nācis viņas debijas dzejas krājums “Meitene”.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Andra Manfelde

Rakstniece

„Ūdenstornis” ir kas vairāk kā jaunas, introvertas meitenes dienasgrāmata. Lasot mēs ieejam ne tikai Lotes, bet paši savā slepenajā istabā. Tā līdzīgi spāņu mistiķes sv. Avilas Terēzes „iekšējai pilij” atslēdz lasītājam durvis uz tikai viņam piederošo kontemplatīvo telpu, kurā patverties un pieaugt. Šeit atmiņu ķieģelīši ir precīzi ne tikai ar formu, ko papildina zīmējumi, bet arī ar neordināro uztveri, kas raksturīga bērnībai, jo bērns valodu vēl nelieto kā ierastu ikdienas darba rīku, bet drīzāk gan kā otu. Še putni smej meitenei, kas garlaikojas skolas solā ar sāpošu vēderu. Še vārnas, kaijas un visjautrākie – zvirbulīši, katastrofas laikā iegūst vienādu (sugas) vārdu – vētras putni. Grāmata mierina – tavs ūdenstornis nesabruks arī tad, ja drebēs kā pilna glāze. Arī tad, ja šķiršanās piepildīs istabas ar ledainu ūdeni. Te valda miers, skaidrība, vērība un precizitāte. Skaistums, kuru gribas atvērt atkal un atkal.

Ivars Šteinbergs

Dzejnieks un literatūrkritiķis

Lotes Vilmas Vītiņas “Ūdenstornis”, manuprāt, ir izcila grāmata, turklāt – ne tikai kā savveidīgs darbs jaunietēm un jauniešiem adresētajā žanrā, bet kā literārs krājums vispār. Pirmkārt, tekstu papildina pašas dzejnieces-ilustratores oriģinālajā stilā ieturētās grafikas, kas padara šo izdevumu par pilnasinīgu autores vīzijas iemiesojumu un mākslas objektu, kas sniedz estētisku baudījumu gan saturiski, gan vizuāli. Otrkārt, Vītiņa ar savu talantu nedz izrādās, nedz nekontrolējami šķiežas, bet gan novirza to mērķtiecīgā, pārdomātā un ietilpīgā ūdenstorņa metaforā, kas balsta visu krājumu gan kā centrālais konceptuālais satvars, gan – daudzpusīgs tēls. Proti, ūdenstornis vienlaikus kļūst par galvenās varones drošo paslēptuvi sevī – iztēles, atmiņu un introspekcijas telpu –, un attiecas uz pašu grāmatu kopumā, simbolizējot literatūras suģestiju, kas sola atelpu, līdzjūtību un eskeipismu. Treškārt, krājums pludina robežas starp rakstības veidiem, apvienojot prozu un dzeju, kā arī izvairās no garlaicīgas linearitātes sižetā, tomēr radīdams dramaturģiskas pabeigtības iespaidu. Taču šie centieni analītiski paraudzīties uz “Ūdenstorni” netrāpa mērķī, jo nepasaka pašu galveno: šī grāmata ir sajūsminoša. Sekojot afektu teorijai, kas aicina neignorēt mūsu sajūtas un izjūtas, svarīgākais, ko varu pateikt par Vītiņas veikumu, ir tas, ka es kļūstu par priecīgāku cilvēku, to lasot. Tā ir empātiska, dāsna, silta, bezgala mīļa, bet ne salkana grāmata, kas liek izjust pateicību un padara lasītāju par vienu iekšējo ūdenstorni bagātāku.

Zanda Gūtmane

Literatūrkritiķe

Pusaugu meitenes, topošas sievietes iekšējā pasaule ir viena no plašākajām pasaultelpām. Latviešu literatūrā līdz šim tai atrasts nepiedodami maz vietas. Lotes Vilmas Vītiņas “Ūdenstornis” atver durvis uz šo telpu un aicina tajā visas meitenes, kuras raksta un nenosūta saviem Garkājtētiņiem vēstules; meitenes, kuras sauc – “esiet sveicinātas, skumjas”; meitenes, kuras dodas gulēt ar “Pienu un medu” pagalvī un arī visas tās, kuras par visu šo neko nezina, bet jūt savas iekšējās pasaules veidošanos. Gan jau “Ūdenstornis” aicina arī pašpietiekamas būtnes, kuras jau vairākas desmitgades veiksmīgi tiek galā ar savu “īsto dzīvi”, jo – mīt savos ūdenstorņos. Iespējams, viņas labprāt gribēs paskatīties uz to vietu, no kuras nākušas. Lotes Vilmas Vītiņas “Ūdenstornis” tomēr nav masu pulcēšanās telpa, bet gan atsevišķa indivīda vienpatās un sarežģītās iekšējās dzīves, sevis un citu saprašanas, pieaugšanas telpa, kas vairs neliek justies vientuļam un nesaprastam. Kad šī sava iekšējā telpa iemantota, “to var redzēt pēc acīm – ka tu esi tornī.”


Copyright © 2022 STARPTAUTISKĀ RAKSTNIEKU UN TULKOTĀJU MĀJA

Please publish modules in offcanvas position.