Laura Vinogradova. Foto: Ģirts Raģelis
AUTORE: Laura Vinogradova
REDAKTORE: Guna Pitkevica
DIZAINS: Ieva Maurīte
DARBA NOSAUKUMS: “Tētis un suns”
IZDEVNIECĪBA: Zvaigzne ABC
ANOTĀCIJA: Magda nevar saprast, vai bēdāties par zaudēto, vai labāk priecāties par to, kas viņai palicis. Mirkli padomājusi, viņa nolemj labāk priecāties un saka visiem paldies. Cik daudz labāk tomēr ir priecāties nekā skumt! “Tētis un suns” ir sirsnīgs stāsts visai ģimenei par svarīgāko un vērtīgāko. Mēs katrs nojaušam, kas tas ir, bet ne vienmēr protams nosaukt vārdā. Šī grāmata ir par draudzību starp paaudzēm, vienaudžiem, mani un tevi.
PAR AUTORI: Laura Vinogradova (dzimusi Tālberga, 1984) – rakstniece. Vairāku stāstu krājumu un bērnu grāmatu autore. Stāstu krājumi: “izelpas” (2018) un “Lācu kalns” (2018); garstāsts “Upe” (2020); prozas darbi bērniem “Snīpulītis no Snīpuļciema” (2017), “Mežpasakas. Par Meža Susuri, skudrām, Vilceni un Pūces Bērnu” (2019), “Tētis un suns”. 2021. gadā saņēmusi Eiropas Savienības Literatūras balvu par garstāstu “Upe”.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Andra Manfelde
Rakstniece
Priecāties taču ir labāk, nekā dusmoties. Tomēr labās, visiem zināmās patiesības ir kā sausas, izkaltētas sēkliņas, kas izbirst no plaukstas pie katras dziļākas nopūtas. Lai tās nestu augļus, kaut kas ir jāzaudē un jāpārcieš. Vienkāršs stāsts par vienu vasaru ar dusmīgu sākumu. Emocijas un notikumi seko tik precīzi cits citam, ka mazliet atgādina definīciju „kā tikt laimīgam”. Un tieši šajā skaidrībā slēpjas grāmatas pievilcība un spēks. Dzīves mutulī esošajiem „Tētis un suns” rosinās padomāt par tiem, kas klusiņi mēdz stāvēt nostatus un perināt gan jau kaut ko aizdomīgi melnu. Un malā stāvētājus, savukārt, iedrošinās, ka varbūt arī ar noslēpumiem jādalās, it sevišķi, ja tie kaitinoši skaļie ir tevis paša tuvākie. Bet sākumā vajag drosmi apskaut ko svešu, klibu un melnu...
Ērika Bērziņa
Dzejniece
Prieks un skumjas iet roku rokā ne tikai pieaugušo, bet arī bērna dzīvē. Lai gan mums, pieaugušajiem, vajadzētu būt tiem, kas bērnu nomierina un iedrošina, ka viss, kas notiek, notiek uz labu (vai tiešām?), ne vienmēr atrodam tam laiku, ne vienmēr aizdomājamies, kas notiek bērna prātā un sirdī. Tādas it kā vienkāršas lietas, kaut kas līdz galam neizrunāts, bērna priekšā noklusētas... Magdai ir ļoti skumji, ka tētim, viņas labākajam draugam, ir jādodas prom... Magda rod patvērumu un mierinājumu dabā, ierīkojot arī savu slepeno mazdārziņu, un, kad meitenei sastop jaunu draugu – pieklīdušu suni bez mājām, – viņas sirdī ielīst prieks. Suns ir draugs, kurš saprot un netraucē... Talantīgā Laura Vinogradova šo stāstu izstāsta tik viegli, ka šķiet, tas noticis ar mani... Un, lai gan man nekad nav bijis suņa un mans tētis nav devies tālu prom, lasot viegli kļūt emocionālam.
Agija Ābiķe-Kondrāte
Literatūrzinātniece un literatūrkritiķe
Rakstniece Laura Vinogradova stāstā par Magdu un skumjām, ar kurām meitenei jāsadzīvo, veido pasauli, ko atpazīs daudzi bērni – tās ir vilšanās pieaugušajos, kad jūties nodots, atstāts un vientuļš, tās ir ilgas pēc sava noslēpuma, savas, citiem nezināmas pasaules, kurā veidot visu tā, kā vēlies pats. Ne mazāk spēcīgas, protams, ir arī mīlestības alkas, kuras vislabāk saprot vien kāds draugs dzīvnieka veidolā. Autore cieņpilni un sirdsgudri attēlo bērna sirds dzīvās sajūtas, ko rada gan skumji, gan priecīgi emocionāli satricinājumi. Stāstā Magda piedzīvo brīnumu, ko nerada ne mūsdienās tik iecienītais mobilais tālrunis, ne planšete, bet gan lielā, pārsteidzošā daba – tās skaistums un brīnumainās pārvērtības. Ne mazāk brīnumaina ir meitenes satikšanās ar draugu, kurš ir vientuļš tāpat kā viņa, un kuram Magda var palīdzēt un par kuru rūpēties. Vēl kāds svarīgs atgādinājums, ko saņemam no šī stāsta, ir par mūsu iekšējo domu telpu, par sajūtām, kuras visas ir vienlīdz nozīmīgas un, ka justies dusmīgam ir normāli un cilvēcīgi. Stāsta morālē lasītājam tiek atgādināts dzīves likums, ka pēc visām bēdām vienmēr nāk prieks.