“Veranda”

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Agija Ābiķe Kondrāte

Literatūrzinātniece un literatūrkritiķe

Annas Belkovskas dzejas virskārta ir šarmanta pašironija, bet ne mazāk valdzina patiesā intonācija, kādā dzejniece reflektē par savu pieredzi, nenomācot lasītāju ar intelektuālu konstrukciju pārdaudzumu. Dzejnieces rakstība turpina Ingas Gailes un Annas Auziņas aizsākto dzejas valodu, kurā dzejas ass ir jutekliskā un ķermeniskā pieredze, un sieviete pārliecinoši pretojas pašcenzūrai un perfekcionisma žņaugiem, kuri ar varmācīgiem ideāliem un “labāko sevis versiju” vajā mūsdienu cilvēku. Šis kompaktais, nesamocītais, atklātais un emocionāli lādētais krājums, iespējams, kļūs par mīļāko dzejas grāmatu lasītājiem, kuri pēdējo gadu jaunākajā latviešu dzejā nav spējuši rast sevi uzrunājošus dzeju. Fragmentētajā, haotiskajā laicīgumā dzejniece runā ar atbrīvojošu mūžības balsi: “es protams gribētu paspēt daudz vairāk / bet tas vairs nav manos spēkos”. Ne mazāk šajā debijā priecē mākslinieciski spēcīgi un kopumā precīzi izteiksmes līdzekļi, kā arī poētiskā noslēpuma suģestija: “nevaru uzšķērst nevienu valodu / lai tu redzētu kas manī iekšā”. Dzeja, kas mudina mūs just, atklāt, pieredzēt un nebaidīties, ir liela vērtība.

Andra Manfelde

Rakstniece

Vērot, mīlēt un atcerēties – no šiem trim pavedieniem Anna Belkovska savij gana precīzu un stipru tīklu, lai tiktu notverts tas fenomens, ko saucam par dzeju. Vēl vairāk – par jauna cilvēka dzeju. Tā gan nav ne sociāla, ne konceptuāla, kā pēdējos gados ierasts, bet atkal jau jutekliska, gleznieciska un vislīksmākā nozīmē – sievišķīga. Tomēr gana racionāla, lai nekļūtu jūtelīga vai sentimentāla. Ikdienas vārdiem autore piešķir vismaz divējas nozīmes. Fotogrāfiski precīzi fiksējot gleznieciski krāsainos mirkļus, kuros ne jau saules gaisma apžilbina, bet kaut kas vairāk. Mirdzums, ko tikai dzejai pa spēkam uzdot kā sakrālu. Atmiņas, kuras caur laika distanci un vārda precizitāti tiek apzinātas, izceltas un tādejādi arī uzvarētas, kā reiz notīrītās mātes asinis. Spilgta, sievišķīga, niansēta, nesasteigta un ļoti gaumīga debija.

Ivars Šteinbergs

Dzejnieks un literatūrkritiķis

Uz krājuma “Veranda” vāka lasāmās koordinātas Čertoka ezeram dod vienu atslēgu uz Annas Belkovskas dzejas specifiku: tā ir 21. gadsimta pastorāles transformācija, kurā idilliskā dzīve pie dabas (ūdenstilpe Latgalē) laikmetīgi sajaukta ar urbāno sensibilitāti (“GoogleMaps” kodu valoda). Belkovska portretē savas paaudzes latviešu gara stāvokli situācijā, kurā daudzi cenšas iekšēji līdzsvarot piederību mierīgajiem Latvijas plašumiem ar kapitālisma straujo, saraustīto rutīnu, termiņu stresu un pēkšņo attapšanos pieaugušā lomā, kas pilna ar jaunām atbildībām un problēmām. Dzejniece saistoši raksta par attiecībām ģimenē vai starp pāriem, par jaunas sievietes pieredzi un traumām. No izkrišanas ārpus labas dzejas robežām autori attur atbruņojoša pašironija un uzteicama izdoma tropu veidošanā. Proti, grāmatā ir vairāki spilgti un atmiņā paliekoši dzejoļi (“Debesu ķermeņi”, “Smaržu skaidrojošā vārdnīca”, “Maršruts”, “Manifests” u. c.), kurus man negribas pārlieku ķidāt, bet gan vienkārši izbaudīt ar maņām – kā noglāstot govij purniņu. Šie dzejoļi mums atgādina, ka mēs esam vērtība, vērtība par spīti gan trivialitātēm, piemēram, pumpām vai slinkumam, gan nopietniem apstākļiem, piemēram, depresijai vai sāpīgai ģenealoģijai. Uznāciens latviešu lirikā, kas uzrunā ar atklātību, iejūtību un asprātību.