“Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata”

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Ērika Bērziņa

Dzejniece

Viens no pagājušā gada lielākajiem pārsteigumiem prozas kategorijā. Grāmata, ko izlasīju teju vienā elpas vilcienā. Grāmata, ko lasīju, braucot tramvajā, un piesedzu ar roku tekstu, lai kāds līdzbraucējs neredzētu, ko lasu. Tiešām bija sajūta, ka slepus lasu ļoti intīmu dienasgrāmatu, kurā bez kautrēšanās un izlikšanās plīvurīša visas lietas nosauktas īstajos vārdos. Jā, varbūt kādam tas šķiet mulsinoši vai pat neķītri... Jā, tas ir ļoti intīmi, bet drosmīgi un patiesi. Tieksme pēc tuvības un baudas, pēc seksuāla dzīves piepildījuma ir dzīves pieredzes neatņemama sastāvdaļa, par kuru tik atklāti spēj runāt retais. Tas parasti notiek tumsā, bez vārdiem, un arī par baudu runājam ar mulsumu. Paldies, autorei, tagad, ja cilvēki kautrēsies pastāstīt par savām vēlmēm, varēs nocitēt kādu fragmentu no “Terēzes dienasgrāmatas”. Bauda lasīt un iztēloties baudu.

Ivars Šteinbergs

Dzejnieks un literatūrkritiķis

Annas Auziņas romāns, uzskatu, ir viena no lielākajām pērnā gada prozas veiksmēm, jo tas meistarīgi, bez kompromisiem, taču vienlaikus gudri pievēršas tēmām, kas veido neatņemamu daļu no mūsu dzīves pieredzes, bet par kurām joprojām īsti nemākam runāt. Auziņas stratēģija šķiet vienkārša – lietot tiešu, konkrētu, burtisku un neizskaistinātu valodu, kas tādējādi izvairās no miglainām aplinkus pļāpām, izplūdušiem eifēmismiem un liekulīga puritānisma. Likumsakarīgi, ka Terēzes seksualitātes vēstures izklāstam vispiemērotākais bijis dienasgrāmatas formāts, jo tas piešķir vēstījumam intimitāti. Varētu padomāt, ka tādējādi lasītājs nostādīts vuārista pozīcijā, taču reāli šī tuvība, šī klātesamība personiskajos pārdzīvojumos un galvenās varones ķermeniskajā pašatklāsmē ir terapeitisks, pat dziedniecisks piedzīvojums, kas ir akūti nepieciešams mūsu platuma grādos. Proti, caur savu simbolisko “orgasmu” (respektīvi, teksta raisīto katarsi) “Mājoklis” leģitimizē sievietes seksuālo pieredzi publiskajā diskursā un ieraksta miesu kristīgajā tradīcijā kā nozīmīgu un neizbēgamu ticīga cilvēka dzīves aspektu. Jutekliskā bauda, kas askētiskos pasaules uzskatos pretnostatīta garīgajam piepildījumam, atklājas kā vajadzīga, dabiska un svinama esības dimensija.

Raimonds Jaks

Tulkotājs

“Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata” ir par svarīgāko – par dzīvību. Šokējošais tiešums, runājot par ķermeniskumu un seksualitāti, lauž daudzus vēl mūsu paaudzē un sabiedrībā atlikušos tabu. Latviešu literatūrā tas ir kaut kas nebijis un tas lasītājam iespiedīsies atmiņā ļoti spilgti. Romāns skata pasauli tikai no sievietes pozīcijām, un kaut arī necenšas risināt dzimumu līdztiesības problēmas, tas tomēr ir ļoti feministisks. Liekas pat, ka varones pasaulē dzimumu līdztiesības jautājums vispār ir atrisināts. Gan vīrieša, gan sievietes ķermenis tajā tiek uzlūkots kā objekts, un varone uz to raugās no aktīvām spēka pozīcijām, tai pašā laikā neko nezaudējot no sievišķās patības. Viņa pati veido savu dzīvi un attiecības, pieņem lēmumus patstāvīgi. Anna Auziņa darbu iztēlo kā internetā atrastu dienasgrāmatu, bet, cik var spriest, tad autobiogrāfisku elementu tajā nav mazums. Tas rada augstu ticamības pakāpi itin visam. Atpazīt pēdējo 46 gadu reālijas, jo īpaši Rīgā dzīvojušajiem, nav grūti.