Speciālbalva Latvijas literatūrā 2012 - Marianam Rižijam.
Foto: LALIGABA publicitātes foto
AUTORS: Atis Klimovičs
REDAKTORE: Inese Zandere
DARBA NOSAUKUMS: "Personiskā Latvija"
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
ANOTĀCIJA: Grāmata Personiskā Latvija ir savā veidā unikāla Latvijas 20. gadsimta vēsture - izstāstīta caur cilvēku likteņiem, dzīvesgājumu. Šis darbs pilnā mērā apliecina, ka īstā vēsture ir tā, ko cilvēki paši piedzīvo. Turklāt šī 608 lappušu biezā grāmata ir ne tikai aizraujoša lasāmviela, to papildina arī dažādu laiku fotoattēli un skrupulozi izstrādāti vietu, personu un notikumu informatīvie alfabētiskie rādītāji.
PAR AUTORU: Atis Klimovičs ir reportieris un publicists. Dienas speciālkorespondents - kopš deviņdesmito gadu sākuma Gruzijā pabijis aptuveni 20 reižu. Atis Klimovičs, kas plašākam lokam pazīstams kā pasaules "karsto punktu" reportieris, žurnāla "Rīgas Laiks" interviju autors, vairāku gadu garumā ir intervējis ļaudis, kas dzimuši aptuveni pirmās Latvijas Republikas rašanās laikā. Viņš tikās ar cilvēkiem, aicināja viņus izstāstīt savu personisko Latvijas vēsturi, savu vēsturi. Lielākā daļa cilvēku nav plaši zināmi, viņi ir veci, vientuļi un grāmatas iznākšanas brīdī ne viens vien jau aizgājis viņsaulē. Tomēr grāmata ir gaiša un dzīvi apliecinoša. Atis Klimovičs par grāmatu "Personiskā Latvija" pagājušajā gadā saņēma Eduarda Veidenbauma prēmiju.Grāmatas redaktore Inese Zandere ir 3 dzejas krājumu un 20 bērnu grāmatu autore, viena no žurnāla "Rīgas Laiks" dibinātājiem un redaktoriem, vada bērnu grāmatu izdevniecību "Liels un mazs", viņa raksta dokumentālo literatūru, libretus, lugas un scenārijus. I. Zandere saņēmusi vairākas literārās prēmijas, Triju Zvaigžņu ordeni.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Vilis Daudziņš
_
Šī grāmata ir piemineklis cilvēka izturībai.
Guntis Berelis
Literatūrkritiķis un rakstnieks
Ir “lielā” vēsture un “mazā” vēsture. “Lielo” vēsturi, sekojot banālam aforismam, raksta politiķi un ģenerāli, un, piebildīsim, arī vēsturnieki, pakļaujoties kādai vairāk vai mazāk ideoloģizētai koncepcijai. “Mazo” vēsturu ir bezgalīgi daudz, katram cilvēkam sava, turklāt “lielā” vēsture nav nedz “mazo” vēsturu summa, nedz arī kāds aritmētiskais vidējais no “mazajām” vēsturēm. Būtībā katra “mazā” vēsture ir unikāla - un tieši šo “mazās” vēstures un tā “īpašnieka” unikalitāti ļauj just Ata Klimoviča Personiskā Latvija. Tās nav tikai 38 sarunas - tās ir 38 vēstures, kuru “īpašnieki” piederīgi dažādiem sociālajiem slāņiem, pārstāv dažādas profesijas un atšķirīgus pasaules skatījumus – ir gan matemātiķis, filoloģe, kinorežisors, vēsturnieks, gan arī bitenieks, zvejnieks, pulksteņmeistars, mežsargs, aldaris, zemnieks. Tās visas ir vēstures, par kurām neviens vēl nav rakstījis un kuras neviens cits bez to “īpašniekiem” nevar izstāstīt.
Anda Baklāne
Literatūrkritiķe
2011. gada rakstos 20. gadsimta vēstures tēma bijusi īpaši aktuāla – izdoti gan stāsti, gan romānu tulkojumi, gan autobiogrāfiskas atmiņu grāmatas un karavīru dienasgrāmatas. Ata Klimoviča veidotais sarunu un dzīvesstāstu krājums „Personiskā Latvija” ir viens no nozīmīgākajiem pienesumiem šajā strāvojumā un spilgti ilustrē to, kas visiem šiem tekstiem kopīgs - centieni atklāt vēsturi, kāda tā bijusi, konkrētu cilvēku acīm skatoties. Pirmkārt, tā ir vēsture bez vispārinājumiem un noapaļošanas, jo realitāte nekad nav tik viennozīmīga kā vēsture, kas atrodama mācību grāmatās. Otrkārt, personiskās vēstures pētījumi sasaistās ar tendenci, kas pēdējos gados aktuāla arī vēstures zinātnē. Ja tradicionāli uzmanības centrā bijusi politika un starpvalstu attiecības, tad šobrīd arvien vairāk tiek pētīta sociālā un ikdienas dzīve, cilvēku attiecības, paradumi un materiālā kultūra. Tomēr „Personiskā Latvija” mums nav un nevar būt vienkārši aizraujošu vēsturisku dokumentu krājums – tā aizskar vēl kādu būtisku stīgu. Grāmata atgādina, ka tuvojas laiks, kad vairs nebūs neviena, kas varēs personiski pastāstīt par laiku, kad radās Latvija, un tāpēc – ir jāpaspēj pajautāt.
Dace Rukšāne-Ščipčinska
Rakstniece
Atis Klimovičs ir devis nenovērtējumu ieguldījumu latviešu vēsturiskās apziņas veidošanā, savācot vienkopus visdažādākās 20. gadsimta liecības un atspoguļojot tās savā pirmatnībā un autentiskumā – bez cenzūras, bez komentāriem, bez vērtējuma. Paša autora klātbūtne manāma vien retajos uzvedinošajos jautājumos un materiāla izvēlē – citādi Atis Klimovičs ļauj mums pašiem izbrist 38 Latvijas cilvēku ceļus, paštiesas purvus un uztveres džungļus. Un tad nāk mūsu daļa salīdzināt tos ar saviem priekšstatiem, pieredzēm, maldiem un patiesībām. Šī grāmata maina cilvēku, maina latvieti mūsos un es ticu, ka tas jaunais būs vismaz par kripatiņu labāks, plašāk redzošs un citādību pieņemošāks. Īpašu papildus atzinību noteikti pelnījuši šīs grāmatas redaktori, kas sarūpējuši atsauces un izsmeļošu grāmatā minēto personu rādītāju.