EKSPERTU KOMENTĀRI
Kad piemin “Literāro Akadēmiju”, prātā allaž viena un tā pati asociācija – dzejnieks Ronalds Briedis. Viņš ir bijis un ir šīs rakstniekdarbnīcas stūmējs un vilcējs, no kura ne reizi nav dzirdēta gaušanās par kādām grūtībām vai likstām, – bet tās taču ik pa brīdim piemeklē mūs visus. Īpaši tos, kuri uzņemas atbildību un velk to ilgu laiku, Ronalda gadījumā – jau apaļus 20 gadus. Esmu bijis akadēmijas audzēknis un dažas reizes arī “pasniedzējs” prozas meistarklasē. Un visās šajās reizēs rakstniekdarbnīca man ir bijis liels ieguvums. Pārliecība par savu balsi kā mācāmajam un pārsteidzoši plašs literāro ideju, teksta strukturēšanas paņēmienu, valodas iespēju un paņēmienu lauks, kas man kļuva pieejams kā prozas meistardarbnīcu vadītājam (drīzāk – norišu līdzdalībniekam). Ronald, paldies, un, lai tev veiksmīgas nākamās desmitgades – tajās darbnīcās, kur aizvien nāks mācekļi un pašam savā rukātavā.
Rakstnieks OSVALDS ZEBRIS
Šķiet, tas prasa kaut kādu īpašu ietiepību – darīt to, ko tu dari, absolūti mierīgi, nedaudz ironiski un bez mazākā patosa, turklāt situācijā, kad kāds cits jau kuro reizi būtu atmetis ar roku. Pat ne tādēļ, ka grūti (lai gan, protams, tikt galā ar milzīgu baru topošo autoru ir grūti), bet tādēļ, ka ilgs un metodisks darbs, veidojot vidi, kurā ikviens cerībpilns autors var atrast savu vietu, šķietami neatbilst mūsdienu dzīves straujajam un mainīgajam ritmam. Turklāt visus šos gadus “Literārā akadēmija” ir nevis veidojusi savu “latviešu literatūras skolu”, bet gan pēc iespējas iejūtīgāk palīdzējusi attīstīties visdažādākajiem talantiem. Domājot par “Literāro Akadēmiju”, kurā šobrīd ir pabijuši vai ar kuru saskārušies teju visi Latvijas rakstnieki, ir pat grūti aptvert, ka to jau gadiem ilgi ir uzturējis faktiski viens neatlaidīgs cilvēks, kurš ne tikai pats vadījis kursus, bet arī prasmīgi atlasījis talantīgākos autorus to pasniedzēju lomām.
Rakstniece, dzejniece, tulkotāja IEVA MELGALVE