EKSPERTU KOMENTĀRI
Nikolā Ozano popularizējis latviešu literatūru franču valodā, tulkojot gan klasiku – Rūdolfa Blaumaņa noveli “Nāves ēnā”, gan laikmetīgo literatūru – Andras Neiburgas, Arno Jundzes, Jāņa Joņeva, Paula Bankovska, Sabīnes Košeļevas, Svena Kuzmina stāstus, Kārļa Vērdiņa dzeju, Osvalda Zebra romānu “Gaiļu kalna ēnā”, Luīzes Pastores, Elīnas Brasliņas, Signes Viškas, Līvas Ozolas bērnu grāmatas. Ozano atveidojis franču valodā arī romānu, kurš ir viens no visvairāk tulkotajiem mūsdienu latviešu literatūrā – Jāņa Joņeva “Jelgava 94”, kā arī tā paša autora stāstu krājumu “Tīģeris”. Šī sadarbība turpinājusies, Joņevam iztulkojot Ozano darbu “Biblihigianse jeb kādas grāmatas noslēpums”. “Biblihigianse” ir maza, bet ļoti īpaša grāmata, kas vēsta par 1941. gadā izdoto latviešu-franču vārdnīcu. Kā iespējama šādas grāmatas tapšana 2. pasaules kara sākumā, vācu okupācijas laikā? Kas bijuši tās veidotāji? Grāmata piesaista ar intrigu un brīžiem nedaudz kuriozajiem grāmatniecības detektīva līkločiem, kas atklāj Latvijas vēstures lappuses un stāstus par cilvēku likteņiem šajā sarežģītajā laikā. Tomēr vēl apbrīnojamāk ir tas, kā šo darbu caurauž rūpes un dziļa interese par grāmatu un humanitāro zinātņu pētnieka azarts.
Literatūras kritiķe un pētniece ANDA BAKLĀNE
Tulkotājs Nikolā Ozano jau daudzus gadus ir bijis viens no galvenajiem latviešu literatūras vēstnešiem frankofonajā pasaulē, ne vien meistarīgi tulkojot Jāņa Joņeva, Rūdolfa Blaumaņa un citu autoru darbus, bet arī regulāri pievēršot lasītāju un izdevēju uzmanību Latvijas literatūrai franču medijos un neformālās sarunās. Šo ilggadējo interesi nu ir vainagojusi arī latviski iznākusī grāmata “Biblihigianse” – vienlaikus detektīvstāsts par pirmās latviešu-franču vārdnīcas mīklaino vēsturi un mīlestības vēstule abām valodām, kultūrām, vēsturei. Tā ir lieliska iespēja arī latviešu lasītājiem iepazīt Ozano un tādējādi vēl mazliet satuvināt abas tautas.
Rakstnieks, tulkotājs, redaktors VILIS KASIMS
Latviju iepazinis, strādājot Rīgā Francijas vēstniecībā, tulkojis gan latviešu klasiķus, gan mūsdienu autorus, viena otra darbu virsrakstu pārveidodams, lai aizķertu franču lasītājus ar kaut ko pazīstamu. Pērn iznākusī Jāņa Joņeva tulkotā (un ne bez viņa dalības tapusī) “Biblihigianse” ir īpaša un izceļama grāmata, jo atklāj, cik dziļa ir Nikolā mīlestība uz latviešu valodu un literatūru, stāstot par savu galveno palīgu darbā – 1941. gadā izdoto “Latviski – francisko vārdnīcu”. Vēlme izzināt, kas bijuši šīs, kā viņš atzīst, labākās vārdnīcas veidotāji, kas ar viņiem noticis Latvijai liktenīgajā 1941. gadā un vēlāk, kļūst par sarežģītu pētījumu, gluži detektīvstāstu, kurā darbojas daudzi mums zināmi latviešu literāti, taču interesantākais un arī traģiskākais atklājas divu līdz šim nepazīstamu šīs vārdnīcas veidotāju dzīvē un nāvē.
Vai mums ir vēl kāds šim līdzīgs ārzemju tulkotāja veikts dziļurbums?
Tulkotāja RŪTA KARMA