Foto: Ģirts Raģelis
AUTORE: Jurga Vile
TULKOTĀJA: Dace Meiere
REDAKTORE: Inese Zandere
ILUSTRĒJUSI: Lina Itagaki
DARBA NOSAUKUMS: “Sibīrijas haiku”
IZDEVNIECĪBA: Liels un mazs
ANOTĀCIJA: Agrā 1941. gada jūnija rītā dusmīgi karavīri iztriec lietuviešu zēnu Aļģi un visu viņa ģimeni no gultām un pavēl gatavoties tālam ceļam. Tā daudzi jo daudzi lietuvieši pret savu gribu dodas uz Sibīriju. Kādēļ viņus ved projām? Par kādiem noziegumiem? Kur tā Sibīrija ir? Neskaitāmi jautājumi jaucas Aļģim pa galvu. Tur, tālajā un skarbajā zemē, viņa ģimene cenšas izdzīvot, ēdot sasalušus kartupeļus, zupu pasālot ar asarām un sirdi sildot ar dziesmām. Tur dzimst izsūtīto koris “Āboli”, un dziedot dīgst spārni.
1941. gada 14. jūnija deportācija, ko piedzīvo lauku pagasta vecākā ģimene, izstāstīta grafiskā stāstā. Komiksa valoda, kurā vienlīdz aktīvi darbojas gan vārdi, gan attēli, spilgti attēlo desmitgadīga zēna pasauli un ļauj tajā ieiet ļoti dziļi un personiski. Grafiskais stāsts "Sibīrijas haiku" atklāj ne tikai Aļģa likteni: tādus sāpīgus stāstus sirdī glabā daudzi lietuvieši un tieši tāpat arī latvieši. Taču, nepierakstīti un neuzzīmēti, šie stāsti var nogrimt aizmirstībā.
Grāmata guvusi lielu atzinību ne tikai Lietuvā, kur tā saņēmusi daudz dažādu literatūras un mākslas balvu, bet arī iztulkota 8 valodās, izdota Francijā, Itālijā, Lielbritānijā, Vācijā, Beļģijā, Zviedrijā un Indijā. Pēc grāmatas motīviem Lietuvā iestudēta izrāde bērniem, top arī animācijas filma.
PAR AUTORI: Jurga Vile studējusi franču filoloģiju Viļņas Universitātē un kinomākslu Parīzē. Strādājusi filmēšanas laukumos un kino festivālos, bijusi kultūras izdevumu korespondente. Tulko filmas. Kādu laiku dzīvojot Spānijā, viņa tieši tur uzrakstīja savas ģimenes stāstu, kas kļuva par autores pirmo grāmatu – “Sibīrijas haiku”.
Lina Itagaki universitātē Tokijā studējusi japāņu valodu un ieguvusi starptautisko ekonomikas bakalaura grādu, vēlāk ieinteresējusies par zīmēšanu un Viļņas Mākslas akadēmijā pabeigusi grafikas studijas. “Sibīrijas haiku” ir pirmā ilustratores grāmata. Šobrīd Lina ir brīvmāksliniece, zīmē grāmatas bērniem un komiksus dažādiem starptautiskiem projektiem, piedalās starptautiskos konkursos un izstādēs.
PAR TULKOTĀJU: Dace Meiere (1973) studējusi baltu filoloģiju Rīgā un Viļņā, papildinājusi valodu zināšanas Sjēnas Universitātē Itālijā, mācījusi itāļu valodu Latvijas Universitātes studentiem. Publicēti Meieres tulkojumi no lietuviešu, itāļu, spāņu un katalāņu valodas, viņa pārradījusi vairāk nekā 80 grāmatu, to vidū Umberto Eko, Sandro Veronēzi, Alesandro Bariko, Nikolo Ammaniti, Havjera Mariasa, Roberto Bolanjo, Kristinas Sabaļauskaites, Undīnes Radzevičūtes un citu autoru darbus. Saņēmusi Itālijas Kultūras ministrijas Nacionālo prēmiju tulkošanā (2007), vairākas Itālijas Ārlietu ministrijas prēmijas, balvu “Sudraba tintnīca” (2012), Latvijas Literatūras gada balvu (2014), Jāņa Baltvilka balvu (2019, 2020) un Lietuvas Kultūras ministrijas Svētā Hieronima balvu (2020) par nopelniem lietuviešu literatūras tulkošanā.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Inga Mežaraupe
Tulkotāja
Sibīrijas stāsti kā lietuviešiem, tā latviešiem ir vāri aprauta brūce, taču traumatiskajiem piedzīvojumiem, kas skatīti lietuviešu zēna Aļģa acīm, cauri spraucas patiess dzīves apliecinājums. Komikss ne vien savaldzina ar gaišo stāstījumu par skarbo Sibīrijas izsūtījumu, bet arī liek aizdomāties par to, cik liela nozīme ir dzīvesspēkam, kura pamati tiek likti dziļā bērnībā. No haiku aizgūtais dzejiskums un lakonisms piešķir Jurgas Viles rakstītajam un Linas Itagaki zīmētajam stāstam smeldzīgu emocionālo trāpīgumu, un, lai arī Daces Meieres tulkojumus ir jau ierasts uzlūkot kā izcilības mērauklu, šis ietiecas sfērā, ko saucam par pilnību.
Sabīne Košeļeva
Rakstniece
Grafiskais romāns jeb biezais komikss “Sibīrijas haiku”, ko lietuviešu autore Jurga Vile radījusi kopā ar ilustratori Linu Itagaki, paspējis izpelnīties atzinību ne vien dzimtenē, bet arī tulkots vairāk nekā 10 pasaules valodās, tostarp arī latviešu, kam jāpateicas Daces Meieres rūpībai, iejūtībai un meistarībai. Kodolīgajās teksta vienībās poētiski ietverts viss traģisko 1941. gada notikumu emocionālais vēstījums, un – kas jo teicami un apbrīnojami – neradot nomācošu smagumu, kas liek skaļi izlasītajiem vārdiem sprūst rīklē. Gluži pretēji – mazā Aļģa skaudrais ģimenes stāsts par piespiedu došanos Sibīrijas tālēs, atstājot mājās mīļo zostēviņu Mārtiņu, ābeļdārzu un bišu dravu, ar ko asociēties spēj teju ikkatrs latvietis, ir gaišu un dziedinošu fantāziju caurausts, nevilšus liekot arī pieaugušajiem izcilāt savu vēsturiskās kultūrtraumas nastu, lai tās smagumu vairs neturpinātu nodot tālāk jaunajai paaudzei, bet gan turētu piemiņā un godātu atgūto brīvestību, kas vieniem tik pašsaprotama, bet citiem – trausla un gaistoša. Harašo. Ļoti labi. Krasiva. Ļoti skaisti.
Inguna Daukste-Silasproģe
Literatūrzinātniece
Ģimenes stāsts iegulst kopīgā Lietuvas vēstures rakstā, dramatisks un traģisks. Izstāstīt to, kas kļuvis pagātni, tik tālu kā pati Sibīrija, būtiski bijis pašai rakstniecei, savukārt viņas tēvam tā ir konkrēta zeme, ledus zeme, ar skarbu realitāti, kuru nav iespējams aizmirst. Līdzās tekstam veidojas paralēls vēstījums – teksta vizualitāte (zīmējums, kas tuvināts bērna uztverei) un ar to spēcīgs emocionāls smeldzes pilns stāsts par dramatisku un traģisku laiku, kas skatīts lietuviešu zēna Aļģa acīm. Padomju okupācija, izsūtīšana, ceļš lopu vagonā, nonākšana sasalumā un atgriešanās bāreņu vilcienā kopā ar māsu Daļu un arī ar to dvēselītēm (sirdī un domās), kuru nāvē un salā stingušie ķermeņi palikuši ledus zemē, ir atsevišķi pieturpunkti. Bērna naivie jautājumi vēl spēcīgāk izgaismo neizskaidrojamo – kāpēc tā notika, vai tā bija jānotiek, kāpēc tas notika ar manu ģimeni, kuras harmoniskā dzīve tika izpostīta, ģimene šķirta, zaudētas mājas... Savukārt man jādomā par Māras Zālītes “Pieciem pirkstiem” un Kaspara Pūces “Pūcesbērna patiesiem piedzīvojumiem Padomijā”. Atgriešanās pagātnē, lai izprastu tagadni, nav zaudējusi smeldzi. Tulkotājai Dacei Meierei piemīt smalka valodas izjūta un iejūta, kas atklājas laikmeta un bērna izjūtu tvērumā.
