šobrīd 34 apmeklētāji

“Upe”



Laura Vinogradova. Foto: Gints Ivuškāns

AUTORE: Laura Vinogradova

REDAKTORE: Daina Grūbe

ILUSTRĒJIS: Vitālijs Vinogradovs

DARBA NOSAUKUMS: “Upe”

IZDEVNIECĪBA: Zvaigzne ABC

ANOTĀCIJA: Rute negaidot manto no tēva lauku māju pie upes. Tēvu Jūli viņa nekad nav pazinusi, taču pārlieku labi pazīst sāpes par skaudro bērnību un pirms desmit gadiem pazudušo māsu, pazīst neiederības izjūtu un tukšumu sirdī.
Un Rute bēg – bēg no pilsētas, no cilvēkiem, no sevis… Vai upe viņai palīdzēs atrast pašai sevi, savu dzīvi?


Mās, es tev gribu pastāstīt par upi. Par sevi tajā upē. Tā liek man drebēt, trīcēt. Tā liek man smieties. Es tik sen neesmu jutusi sevi tik dzīvu. Pie laipas upe ir diezgan tīra. Dziļa. Es nevaru aizsniegt tai dibenu, tad ir mazliet jāienirst. Pāri pārpeldēt var ātri. Ja grib izpeldēties kārtīgi, tāda riņķošana sanāk. Straumi jūt. Ja ļaujas, tā nes, un es nezinu, cik tālu var aiznest. Mās! Tai upē gribas palikt.

PAR AUTORI: Laura Vinogradova (1984) nāk no Popes, bet nu jau vairākus gadus dzīvo Rīgā. Rakstniecības prasmes izkopusi Literārajā Akadēmijā. Apgādā “Zvaigzne ABC” jau iznākušas trīs Lauras grāmatas bērniem, kā arī stāstu krājums pieaugušajiem “izelpas” (2018).

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Ilmārs Šlāpins

Dzejnieks, publicists un filozofs

Ir tādas filmas, kurās viss, ko vajadzētu izstāstīt, notiek aiz kadra vai arī ir jau noticis pirms tam, bet mēs vērojam tikai cilvēku sejas, figūras, kustības, aprautas sarunu frāzes un sajūtam tādu eksistenciālu nolemtību un piesātinātību, ko ne ar kādām asarām, pakaļdzīšanās ainām un negaidītiem sižeta pavērsieniem nebūtu iespējams panākt. Līdzīgs iespaids rodas, lasot Lauras Vinogradovas garstāstu, kas savaldzina lasītāju tīriem un nesadomātiem teikumiem, ļaujot ieraudzīt pasauli tādu, kāda tā ir, lai arī tādai tai nebūtu jābūt. Bērnības traumas, salauztie likteņi, vientulība un mīlestības trūkums šajā grāmatā nav ne izskaidrojums, ne attaisnojums, dzīve ir skarba un ar to kaut kā mums visiem ir jātiek galā.

Sabīne Košeļeva

Rakstniece

Lauras Vinogradovas garstāsts jeb īsromāns “Upe” – grozi, kā gribi – parauj vaļā katra iekšējo upi, citu pēc citas skalojot ārā nenotikušās un/vai nepiepildītās mīlestības un liekot atkal ieskanēties aizmirstiem smiekliem. Šī Upe nav strauja, krāčaina vai baisa, gluži pretēji – pat vēlīga un sevī ievelkoša. Upe, kas nomazgā visu lieko, kas nebiedē, bet pilnīgi noteikti – ja tai ļautos pilnībā un aizvērtu acis, dievs vien zina, ar ko šī pelde beigtos. Vinogradova uzbūrusi smeldzīgu un emocijām piesātinātu vēstījumu par mums, pieaugušajiem, kuri tā arī nekad nav pa īstam pieauguši. Vēstījumu, kas liek uzdot sev nekad neatbildamos jautājumus: kas ir ģimene, kur slēpjas laime un kā pārvarēt sāpes? Šos jautājumus sev uzdod arī galvenā varone Rute, mūkot no visiem un visa, cenšoties atgriezties (vai arī nonākt?) pie sevis. Vinogradovas Upē gribas palikt, jo tā vien šķiet, ka tās dibenā starp duļķēm ieslēpušās atbildes, kuras citādāk dzīves laikā nevar rast. Vismaz ne no pirmavota.

Inguna Daukste-Silasproģe

Literatūrzinātniece

Laura Vinogradova radījusi mikropasauli, vidi, tagadni, kurā iestiepjas garas pagātnes ēnas. Tas ir psiholoģisks, vietumis melodramatisks stāsts par vientulību, par dzīvi bez ģimenes sajūtas un par ilgām. Izirušu dzīves mirkļu mozaīkas. Stāsts par tukšumu, vientulību, tēva vai mātes trūkumu, jo “no bērnības sākas cilvēks”. Rutei tās ir ilgas par pirms desmit gadiem pazudušo māsu, vienīgo dvēseliski tuvo cilvēku, un saikni ar to viņa uztur, rakstot vēstules, kurā atklāj sevi, savas emocijas, savas šaubas un ilgas. Uzaugušas divatā, jo mātei nekad nav bijis laika. Aizbēgšana uz mantoto tēva māju nenes mieru. Nav iespējams sasiet pārrautos attiecību, ģimenes un dzimtas pavedienus. Māja upes krastā ir tukšā kā dvēsele, jo nekad nav ne pazīts, ne sastapts tēvs. Aizbraukšana / aizbēgšana uz mājām, kuras nekad nav bijušas Rutes mājas, nedod ilgoto siltumu, nemazina vientulības sajūtu.
Par būtisku tēlu līdzās cilvēku likteņu samezglojumiem vai strupceļiem kļūst upe, kas aizsalst, kas plūst, kurā var ieraudzīt sevi. Un upe kļūst kā dzīve vai dzīve kā upe. Vai, nodedzinot mājas, iespējams tikt vaļā no pagātnes ēnām? Vai samierināšanās un māsas Dinas nāves pieņemšana, izņemot miršanas apliecību, patiešām sniegs ilgoto – “tagad es eju dzīvot!”?


Copyright © 2021 STARPTAUTISKĀ RAKSTNIEKU UN TULKOTĀJU MĀJA