Ivars Šteinbergs. Foto: Agnese Zeltiņa, "Punctum"
AUTORS: Ivars Šteinbergs
REDAKTORS: Artis Ostups
DIZAINS: Armands Zelčs
DARBA NOSAUKUMS: “Strops”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: Ivars Šteinbergs pie debijas krājuma strādājis ilgi un rūpīgi – pirmās dzejas publikācijas parādījušās jau 2012. gadā, izpelnoties laikabiedru interesi un atzinību.
Krājuma redaktors Artis Ostups: “Šteinbergs vienlīdz labi pārvalda gan panta formu, kurā viņš veido neparastas tēlu kombinācijas, gan dzejprozai raksturīgāko stāstījumu. Autoram ir stilizētāja talants: atsevišķi teksti veidoti citu autoru manierē, tāpat asprātīgi apspēlēts akadēmiskais diskurss. Šteinberga dzejoļu intonācija svārstās starp ironisku un nopietnu; saturiski autors pievēršas galvenokārt dzīvības un nāves tematikai un ikdienas dīvainībām. Viņam padevies krājums, kas spēcīgi papildina latviešu jauno dzejnieku uznācienu.”
PAR AUTORU: Ivars Šteinbergs (1991) – dzejnieks, atdzejotājs. Latviešu presē publicē dzejoļus, atdzejojums un literatūrkritiskus rakstus kopš 2012. gada. Strādājis kultūras žurnālistikā, vadījis literatūras raidījumu "Bron–Hīts" radio "NABA", 2017. gadā saņēmis Fulbraita stipendiju un 2018. gadā Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā (ASV) ieguvis maģistra grādu salīdzinošajā literatūrzinātnē. Studē doktorantūrā Latvijas Kultūras akadēmijā Kultūras teorijas programmā. 2020. gadā nominēts Normunda Naumaņa vārdā nosauktajai gada balvai mākslas kritikā.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Raimonds Ķirķis
Dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis
Salīdzinoši ilgi (dzejoļi rakstīti deviņu gadu periodā) tapušajā debijas krājumā “Strops” Ivars Šteinbergs uzrāda — visi diskursi ir uzlaužami, mēles atdarināmas, stili — piesavināmi. Turklāt tas tiek paveikts nevis ar debitantam raksturīgu sevis meklējumu patosu, bet jau rūdīta vārda meistara aprēķinu, apliecinot, ka pacietība ir vērtība arī šajā arodā. Šteinberga galvenais trumpis un instruments, ar kuru nezaudēt pašam sevi, ir ārkārtīgi sirsnīgā ironija gan par dažādām kariķējamām mūsdienu sabiedrības izpausmēm, gan tekstuālo tradīciju, kurā dzejnieks itin brīvi arī dzīvojas. “Strops” ir ne tikai autora, bet arī visas latviešu dzejprozas veiksme; šī forma ir Šteinberga dabiskā dzīvotne, pat ja vietām izliekas par citam piederošu. Krājums jautā, vai katra cilvēka unikalitāte nav mūsdienu mīts, un liek piesardzīgi cerēt, ka veidosies arvien jauni diskursi, kuru klēpī atskārst savu mazumu.
Inga Mežaraupe
Tulkotāja
Ar krājuma nosaukumu “Strops” Ivars Šteinbergs, protams, ir trāpījis kā naglai uz galvas: smalki stilizētās etīdes zumēt zum galvu reibinošā stereofonijā. Daļa no dzejoļiem un epifānijām ir kā reveranss vairākiem spilgtiem mūsdienu autoriem, taču arī tie, tāpat kā “no sevis” rakstītie, tver savrupus dzīves mirkļus caur dažādām prizmām un lielā tuvinājumā, turklāt valodā, kas ir krāšņa un ar ļoti reljefu faktūru.
Sabīne Košeļeva
Rakstniece
Kāds viedais reiz sacīja, ka “pasaule ir salta, rupja un grēkus neatlaiž, mēs visi tajā sitamies kā saulē kveldēti teļi, kāpjot viens otram uz galvas, kaut patiesībā gribam tikai tuvību, kas šajā neceļos gājušajā sabiedrībā pakāpeniski izsīkst”. Un tad visbeidzot ierodas Šteinberga “Strops”, kas ar savu silto polifoniju – vietām daiļskanīgu, citviet griezīgu – liek ieraudzīt sevi un šo salto, rupjo un grēkpilno pasauli pavisam no cita skatpunkta un apjaust, ka arī humanitārā izglītība var dzīvē itin labi noderēt. Ir veldzējoši tā uz brīdi nonākt fantāzijā, kur nekad līdz galam nesaproti – joks tas viss vai pa īstam. Ir jāslavē Šteinberga tiecība rakstīt par tādiem tematiem kā nāve un ikdienas dīvainības, pārlieku neaizraujoties ar puicisku paštīksmināšanos un vīzdenīgu zobošanos. Jo kuram gan mūsdienās nepiemīt tieksme pārlieku aizrauties ar savu personību?
