Ērika Bērziņa. Foto: Gints Ivuškāns
AUTORE: Ērika Bērziņa
REDAKTORE: Inese Zandere
ILUSTRĒJUSI: Anna Vaivare, Arta Brieža dizains
DARBA NOSAUKUMS: “Mammas dzejoļi”
IZDEVNIECĪBA: Liels un mazs
ANOTĀCIJA: Krājums veidojies kā poētiski vērojumi par attiecībām kuplā ģimenē, izmantojot gan bērnu, gan vecāku skatpunktus, lai radītu dzīvu ģimenes kopības izjūtu. Savā ziņā tā ir ģimenes dienasgrāmata, bērni dzimst, aug, veidojas savstarpējās attiecības, tiek piepildīta, atklāta un aizvien paplašināta viņu pasaule. Taču dzejoļu tēlainība un autores spēja jebkurā ikdienas situācijā, kas tik pazīstama visām ģimenēm ar maziem bērniem, atrast kontrapunktu dažādu vecumu atšķirīgajiem redzējumiem, padara šo ģimeni par savējo ikvienam lasītājam
Dzejoļi rāda mammas un bērnu dzīvi kā spēli, kurā noteikumi un uzdevumi nemitīgi mainās, bērniem augot, un katrs ģimenē ir šīs aizraujošās spēles dalībnieks. Mammas un bērnu acīm skatīta, ģimene ir dinamiska atklājumu un pārsteigumu iespēja, jo mīlestība un iejūtība rada jauno un interesanto arī no ikdienas darbiem, rutīnas, strīdiem un putras katliem.
PAR AUTORI: Ērika Bērziņa (1977) ir dzejniece, literatūrkritisku rakstu autore, žurnāla "Mans Mazais" galvenā redaktore. Studējusi filoloģiju Latvijas Universitātē. Organizējusi vairākus starpdisciplinārus kultūras pasākumus, iesaistās kultūras projektu īstenošanā. 2006. gadā iznācis viņas dzejas krājums "Ziemeļu lapsa", ar kuru viņa piedalījās starptautiskajā konkursā jaunajiem dzejniekiem "Bridges of Struga". 2020. gadā iznācis krājums "Mammas dzejoļi". Ērikas Bērziņas dzeja angļu valodā tika publicēta jauno dzejnieku antoloģijā "Bridges" (2007).
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Raimonds Ķirķis
Dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis
Ērikas Bērziņas “Mammas dzejoļi” ir stāsts par ikdienas likstām un varoņiem, kas tiek ar tām galā. Viņi rūpējas, lai zeķe būtu pareizajā kājā, putra gana tīkama un pastaiga pa ielu droša. Kur dzīve ir drūzma, tur arī daudz briesmu. Bet nav nevienas, par kuru mamma Bērziņas dzejoļos jau nebūtu parūpējusies. Apskaužama ir gādība, kas viņai piemīt.
Daina Sirmā
Dzejniece un skolotāja
Tik liela, silta, smaržīga mamma-piena kanna ar vienu bērniņu opā un otru vēderā pie plīts tik skaisti valda savu saimi rūpēs, steigā, nemierā un mīlestībā, bet bērnu saulītē-pasaulītē īstenība ir sapnis un sapnis ir īstenība. Tur vilks pārzina mazbērnu gaitas labāk par vecomāti, vanna raud, tāpēc ka tukša, raud tik ilgi, kamēr nav vairs tukša, tur akmentiņi ir lietus lāses un salūts, bet zebra, kas nogūlusies uz ielas, ir jāsveicina, sakot čau.
Viņiem nav ļoti viegli. Bērniem gribētos pamukt no aizliegumiem un paballēt kopā ar kaijām debesīs, mammai negribas uz lielo darbu. Melnos mākoņus virs viņu galvām, kad viņi ķērc kā drūmie, melnie putni, ēzdami melnu maizi un dzerdami melnu kafiju, prot izkliedēt māsas koši dzeltenā kleita.
Mans mīļākais dzejolis šajā grāmatā vēsta par mammas un tēta gultu – ģimenes kopējo miega kuģi ar segas burām uz sapņu salu.
Inguna Daukste-Silasproģe
Literatūrzinātniece
Kopš Ērikas Bērziņas dzejas krājuma “Ziemeļu lapsa” iznākšanas 2005. gadā ir aizritējis laiks. “Mammas dzejoļi” atklāj šo starplaiku – mamma, kas reizē ir pati dzejniece, tikpat labi var būt jebkura mamma līdzīgā ikdienas (mājas) dzīvē ar saviem pārsteigumiem un savu šķietamo vienmuļību, taču autore šai ikdienībai spēj piešķirt savu burvību un pat neatkārtojamību, bērni taču (iz)aug.
Pašas pieredzē balstītā ikdiena transformējas dzejas poētiskā pasaulē; dzejoļu formā azartiski un sprigani izstāstīta ikdiena – ar ģimenes portretu, brokastīm, kad “rīta putrā / sviesta saule”, ceļu uz bērnudārzu, ceļā pamanīto, nevaļu, steigu, zobu tīrīšanu, mazgāšanos, gulētiešanu, krekšķi utt. Kā dzejniece Ērika Bērziņa spēj tikt pāri mammas ikdienības lomai? Viņa raksta, dzejas rindās iedzīvina (fiksē) mammas gaitas ar dzejas poētiskajiem līdzekļiem – vārdu spēlēm, salīdzinājumiem, metaforām, līdzībām, sava veida rotaļību – veido tādu kā paralēlu stāstu ikdienībai. Un to lieliski papildina Annas Vaivares košās ilustrācijas.
