Foto: Ģirts Raģelis
AUTORE: Katrīna Rudzīte
REDAKTORE: Anna Auziņa
DIZAINS: Annija Grosa
DARBA NOSAUKUMS: “Ērti pārnēsājami spārni”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: Krājuma redaktore dzejniece Anna Auziņa par krājumu: “Katrīnas Rudzītes otrajā dzejoļu krājumā saglabājas dzejniecei iepriekš raksturīgais jūtīgi improvizējošais rokraksts, no asociativitātes tomēr arvien vairāk virzoties uz saprotamāku poētisko izteiksmi. Krājumu caurvij subjekta un valodas mijiedarbības motīvi, tiek risināts klasiskais modernisma jautājums par valodas iekšupvēršanās un vēstījuma attiecībām. Līdztekus risinātas arī indivīda un sabiedrības attiecības, brīvi rotaļīgos tēlos tiek pausta atsvešinātība un melanholija. Izmisums vispirms pāraug izaicinājumā, pēcāk - skumjā cerībā bez ilūzijām. Spilgtākā jaunā krājuma iezīme ir intelektuāla draiskulība – šķietami naivas blēņas un joki parādās skaidrā teorētiskā ietvarā, tā radot paradoksus, kas piešķir Katrīnas Rudzītes dzejai provokatīvu pieskaņu.”
PAR AUTORI: Katrīna Rudzīte (1991) – dzejniece. Darbojas apvienībā “Sieviešu stendaps”. Studējusi sociālantropoloģiju Latvijas Universitātē, patlaban Kultūras akadēmijā studē maģistra programmā “Kultūras un starpkultūru studijas”. Par debijas krājumu “Saulesizplūdums” (2014) dzejniece saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā “Spilgtākā debija”. Viņas dzeja tulkota angļu, grieķu, slovēņu, krievu, baltkrievu un igauņu valodā. “Ērti pārnēsājami spārni” ir Rudzītes otrais dzejoļu krājums.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Ilmārs Šlāpins
Dzejnieks, publicists un filozofs
Jaunas, stipras, drosmīgas un par sevi pārliecinātas sievietes dzeja, kurā neatradīsim ne driskas no ierastajiem stereotipiem un klišejām. Asociatīvais valodas ritums tajā ir drīzāk intelektuāla izvēle, nevis tā erotiski mīlīgā “sievišķīgā aptuvenība”, ko savulaik bija pieņemts iecietīgi sagaidīt no “vājā dzimuma”. Katrīnas trauslums un ievainojamība ir tikai atspēriena punkts patstāvībai un pašpietiekamībai, kas piesaka jaunu un akūti nepieciešamu sarunas tematiku mūsdienu mākslas telpā. Gudra un pārdomāta dzeja, kas no lasītāja pieprasa aktīvu līdzdarbošanos, nevis tikai līdzjušanu.
Raimonds Ķirķis
Dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis
Katrīnas Rudzītes otrais dzejoļu krājums “Ērti pārnēsājami spārni” turpina atsevišķus debijas krājuma “Saulesizplūdums” motīvus, ievieš dažus jaunus, bet veic to jo sekmīgāk, proti, tie kļūst raksturīgi tikai Rudzītei. Viņas liriskā varone ir iesviesta draudīgā pasaulē, un katrs dzejolis tajā atgūst dzīvojamo platību citādai cilvēcībai. Skumjas un cerība ir līdzgaitnieces, kas spārno.
Daina Sirmā
Dzejniece un skolotāja
Katrīnas Rudzītes ērti pārnēsajami spārni lasītāja acu priekšā izaug no jaunas meitenes vējā plandošajiem šņukstiem. Ērti pārnēsājamie spārni ir gudras un drosmīgas intelektuāles sarkanu mežģīņu tamborējums tumsā – smalka un stipra, sāpīga un apasiņota, pārbaudīta konstrukcija, turklāt lidojumam apakšā vēl izvilkts drošības tīkls kā cirkā.
Pēc maldīšanās personās (nudien grūti izšķirt, kas gan kuro reizi ir es, tu, viņš, viņa un mēs), bailēs un vainas sajūtās, atmiņas struktūras plūdumā, dzērumā, kad aizmirsusies pat savas mājas adrese, ķermenī, valodas aptumsumā un apskaidrībā mani visspēcīgāk parauj vertikāle – kosmoss un pazeme.
Ar ērti pārnēsājamajiem spārniem lasītājs nokļūst kosmosa stacijā, kur visuma tumsas bezgalībā ierobežotas gaismas strēlē dzejniece plāno tulkot uguni un nakti, bet cits dzejnieces muskulis tajā pat laikā spēj saražot tik daudz gaismas, lai varētu apgūt pazemes teritorijas.
Oho! Pilnā balsī uzgavilēju grāmatas noslēgumā, kur vārā, izmocītā, pa milimetram vien atpakaļritošā gaisma dusmās lauž galvaskausus un krēslus, uz grīdas izbārsta klavieru taustiņus un laižas prom no pilsētas tumšajām acīm. Tikai viens lūgums – nepārcelties uz ķīniešu restorānu. Ja pārcelsies, kurš tad kops maigo atsauču dārzu? Arī jēgas jēlos, viļņainos audus tik silti glāstīt prot tikai Katrīna Rudzīte viena vienīgā.
