Māra Poļakova. Foto: Ģirts Raģelis
AUTORS: Leonīds Dobičins
TULKOTĀJA: Māra Poļakova
REDAKTORS: Vents Zvaigzne
DIZAINERI: Tom Mrazauskas un Aleksejs Muraško
DARBA NOSAUKUMS: “Enpils”
IZDEVNIECĪBA: Orbīta
ANOTĀCIJA: “Leonīda Dobičina (1894–?) romāns “Enpils” (“Город Эн”) ir daudzējādā ziņā neparasts romāns. Neredzēta ir tā uzbūve, neparasts bijis romāna liktenis, ārkārtīgi neparasts – tā autora iktenis,” grāmatas pēcvārdā raksta sērijas redaktors Aleksandrs Zapoļs. Par pagrīdes klasiķi dēvētais Leonīds Dobičins dzimis 1894. gadā Lucinā (Ludzā), vēlāk ģimene pārcēlusies uz Dvinsku (Daugavpili), kur Dobičins dzīvojis līdz 1911. gadam. Studējis Pēterburgas universitātē, pēcāk pārcēlies uz Brjansku, kur sākās viņa literārā darbība. “Enpils” darbība notiek 20. gadsimta sākumā Dvinskā. Daudzas detaļas atainotas gandrīz dokumentāli precīzi, lielākajai daļai personāžu ir reāli prototipi. “Enpili” mēdz salīdzināt ar hroniku, kurā nozīmīgi notikumi pielīdzināti nenozīmīgiem. Mēdz minēt kā romānu, kas veidots pēc kino montāžas likumiem; katrs teikums veidots kā lāse, kurā lūst pasaule. 1936. gadā, sākoties PSRS ideoloģiskajai kampaņai cīņā pret “formālismu un naturālismu”, pret Leonīdu Dobičinu tika veikta vajāšana un viņš pazuda. Dobičina nozīmīgums, laikam ritot, kļūst arvien nenoliedzamāks – salīdzināts ar Džeimsu Džoisu un Marselu Prustu, tulkots gandrīz visās Eiropas valodās, apliecinot, kādu vietu literatūrā patiesībā ieņem Dobičins – Eiropas mūsdienu klasiķis, viens no oriģinālākajiem eksperimentētājiem divdesmitā gadsimta rakstniecībā.
PAR TULKOTĀJU: Māra Poļakova (1975) ir dzimusi un augusi Rīgā, studējusi krievu kultūru Latvijas Kultūras akadēmijā, sengrieķu valodu Latvijas Universitātē, teoloģiju Maskavā un jidišu – Londonā. Tulko no krievu, vācu, angļu, sengrieķu, latīņu, jidiša, ebreju un ukraiņu valodas. Līdz šim latviskojusi teju 100 grāmatas, tostarp Mariamas Petrosjanas romānu “Nams, kurā...”, Serhija Žadana darbu “Mezopotāmija”, Dāvida Grosmana romānu “Bārā ienāk zirgs” un daudzus citus. Māra Poļakova saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu par labāko tulkojumu 2010. gadā, bet nominēta arī 2006., 2007., 2009., 2011., 2014., 2017., 2019. un 2020. gadā.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Ilmārs Šlāpins
Dzejnieks, publicists un filozofs
Dobičins ir noslēpumains autors, kas dzimis Ludzā, audzis Daugavpilī, pagasta ārsta un akušieres ģimenē, sācis rakstīt Padomju Krievijā 1924. gadā, bet divpadsmit gadus vēlāk, pēc rakstnieku sapulces, kurā tika apspriesta “cīņa ar formālismu un naturālismu”, pazudis bez vēsts, visdrīzāk – izdarot pašnāvību. Bērnības atmiņu iedvesmotā romāna “Enpils” tulkojums ne tikai atgriezis šo rakstnieku viņa dzimtenē, bet ar Māras Poļakovas palīdzību ļāvis rekonstruēt mums līdz šim nezināmu valodas un domāšanas teritoriju, kurā visi notikumi ir vienlīdz nozīmīgi, varoņa vērojumu nepārtrauc ne psiholoģiski iestarpinājumi, ne pat “autora balss”, bet laika ritums ir nenovēršami pavērsts tikai vienā virzienā.
Raimonds Ķirķis
Dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis
No annālēm izgrieztā krievu modernista Leonīda Dobičina romāna “Enpils” tulkojums latviešu valodā Mārai Poļakovai ir bijis sarežģītām izvēlēm pilns — kā atveidot idiosinkrātisku sintaksi, neradot aizdomas par nemākulību? Kā izcelt ērmīgo un paradoksālo vēstītāja runas plūdumu, vienlaikus nezaudējot ticamību dzīvi domājošam cilvēkam? Kā prasīgu tekstu izstrādāt līdz partikulai pedantiski, nezaudējot tā raitumu? “Enpils”, kaut lapu skaitā šķietami īss darbs, arī no lasītāja prasa ilgstošas pūles. Romāns burtiski rada sajukušu realitāti visos iespējamos teksta slāņos, tā kļūst nedabiska un neproporcionāla, kā gabalu gabalos sagraizīta. Toties darba augļi — kā tulkotājai, tā lasītājam — saldi. Mēs varam justies gandarīti.
Inga Mežaraupe
Tulkotāja
Domājot par Leonīdu Dobičinu, prātā neviļus nāk analoģija ar Marku Rotko: tagad mums ir pieejami viņi abi, taču, lai tā notiktu, viņiem vispirms vajadzējis gūt starptautisku atzinību. 1934. gadā publicētais, literārām alūzijām pieblīvētais romāns “Enpils” zēna prātā bez izšķirības virknē notikumus, lielus un mazus, vēsturiskus un privātus. Autors neskaidro, bet tikai tēlo, minimāliem līdzekļiem, aprautiem teikumiem. Aktieriem pats grūtākais esot nospēlēt bērnu un dzērāju. Iespējams, viens no sarežģītākajiem tulkotāja uzdevumiem ir atveidot tik bērnišķīgi skopu un savdabīgu valodu kā Dobičinam, un te nu Māra Poļakova demonstrē žilbinošu ekvilibristiku.
