šobrīd 68 apmeklētāji

“Dzejoļi pēc mūsu ēras”



Ingmāra Balode
Foto: Kristaps Kalns (Kultūras Diena un Izklaide)

AUTORE: Ingmāra Balode

REDAKTORS: Artis Ostups

DIZAINS: Miks Pētersons, Foto: Didzis Grodzs

DARBA NOSAUKUMS: “Dzejoļi pēc mūsu ēras”

IZDEVNIECĪBA: Neputns

ANOTĀCIJA: “Ingmāras Balodes trešā krājuma būtība slēpjas vārdā “pēc”: viņa mēģina sev un lasītājam atbildēt, kas notiek, kad vienu dzīvi nomaina cita,” tā krājuma redaktors dzejnieks un literatūrzinātnieks Artis Ostups. “Līdzīgi kā iepriekšējos krājumos “Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli” un “alba”, Balode meistarīgi apvieno pilsētnieces vērojumus un pārdzīvojumus, nereti mums tik ļoti pazīstamus, ar plašu kultūras citātu klāstu, kas ne mirkli nav pašmērķīgs. Lasot jaunos dzejoļus, šķiet, ka autores dzeja kļuvusi vēl tīrāka un precīzāka, it kā turpinātu iesākto ceļu uz patiesību,” tā Artis Ostups.

PAR AUTORI: Ingmāra Balode (1981) ir dzejniece un tulkotāja. Studējusi poļu valodu un kultūru Latvijas Kultūras akadēmijā. Ingmāra Balode aktīvi iesaistījusies Latvijas literatūras dzīves veidošanā – darbojusies Radio NABA raidījumā "Bron–Hīts", bijusi interneta žurnāla "Satori" un apgāda "Mansards" redaktore. Saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu par abiem līdz šim iznākušajiem dzejas krājumiem – “Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli” (2007) un “alba” (2012). Balodes dzejoļi tulkoti angļu, lietuviešu, ukraiņu, poļu, čehu, itāļu, zviedru u. c. valodās. Saņēmusi vairākas godalgas par dažādiem 20. un 21. gadsimta poļu dzejas un prozas tulkojumiem. Pateicoties viņai, latviski lasāmi tādi ievērojami autori kā Hanna Krāla, Mikolajs Ložiņskis, Dorota Maslovska, Slavomirs Mrožeks, Ādams Zagajevskis un citi.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Ilmārs Šlāpins

Dzejnieks, publicists un filozofs

Dzejoļi plūst lēni un rezignēti, tajos jūtama pārdomāta un apzināta pasaules vērojuma kondensāts – kā pāris pilieni, kas notek no elpas aizsvīdušu briļļu stikliem. Ingmāra Balode nesteidzas un nežēlo vārdus, kas vienā vai otrā dzejolī izrādījušies lieki, atstāts tikai svarīgākais, taču aiz aprautajām frāzēm, neatbildētajiem jautājumiem un fotogrāfiskiem mirkļa tvērumiem redzams pasaules plašums. Prāga, Varšava, Jeruzaleme šajos dzejoļos nav glītas pastkartītes, kas nopirktas tūristu rajona kioskā, tie ir pieturas punkti iekšējās pieredzes izzīmētajā topogrāfiskajā kartē. Bet svarīgākā Ingmāras Balodes ceļojumos uzkrātā bagāža ir izlasītā un atdzejotā cittautu dzeja, visvairāk jau poļu valodā tapusī. Tas ir jūtams poļu literatūrai un kinematogrāfam raksturīgajā spējā saskatīt un pieņemt dzīvi kā morālu izšķiršanos ik brīdi, pašos ikdienišķākajos notikumos.

Raimonds Ķirķis

Dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis

Ar katru jaunu dzejoli asociāciju lielmeistare Ingmāra Balode rāda, ka valoda zina vislabāk. Viņas liriskajai varonei tā ir esamības pamatu pamats. Neviens priekšmets, klusā daba vai emocionāls stāvoklis nav kļuvis esošs, pirms to skāris vārds. Bezatbildīga paļāvība valodai var būt bīstama, tomēr Balode apjauš arī izziņas robežas — neviens tēls vai metafora neizliekas par ko neiespējamu, tās ir saprotamas un pieejamas arī, ja radikālas vai mīklainas. Balode noteikti ir viens no svarīgākajiem mūsu ēras atskaites punktiem.

Daina Sirmā

Dzejniece un skolotāja

Man kā skolotājai ir piešauta roka uz raksturojumiem. Nolēmu šeit uzrakstīt raksturojumu, sak, tādu kā senlaiku CV, tveramu arī kā pārmudžinātu krājuma konspektu. Statistikas pārvaldei lūdzu saskaitīt, cik ļautiņu pieņem šo raksturojumu kā savējo. Saņēmu 2 apstiprinājumus.

Vairāk par smaržīgām maijpuķītēm, kas nopirktas uz ielas, viņu interesē puķu caurspīdīgās ēnas, trīsošie pleci un lieli, kad tie cenšas iedejot sienā viņas dzīvoklī. Viņa tic tiem cilvēkiem, kas dzejoļos, un viņas dvēsele mīt vienā burtā.
Kad viņas apziņa noasiņo, koki top arvien sarkanāki.
Lai gan viņa ir piedzīvojusi trīs bezmiega ziemas, sirds sitas kā uguns pret krāsns durvīm aiz bieza čuguna sieta, un pagaidām vēl ir silti.
Kalnu pārejā viņai blakus ir sveša vispelniemklātākā seja.
Viņi abi gribētu paņemt zemi un pacietīgi sēdēt garās vagās, bet viņi neko nejēdz no zirgiem.
Bērnam viņa iemācīs karu, zemes nogruvumus un lasīt zvaigznēs, zinot, ka arī zvaigznes šķirsta viņas bērna dvēseli.
Kad visi glāsti ir atrauti no pieres, viņa pagaršo pāris akmeņu, viņa pieskaras otram ar ērkšķi un iekožas otra slaidajā rokā kā tilts.


Copyright © 2021 STARPTAUTISKĀ RAKSTNIEKU UN TULKOTĀJU MĀJA