Inga Ābele. Foto: Ģirts Raģelis
AUTORE: Inga Ābele
REDAKTORE: Dace Sparāne-Freimane
DIZAINS: Ievas Jurjānes vāka skice, Jāņa Esīša vāku datorgrafiskā apstrāde
DARBA NOSAUKUMS: “Balta kleita”
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
ANOTĀCIJA: “Deviņas sievietes, deviņi stāsti. Un — deviņas drāmas, bet bez melodramatiskām putām un sentimentālas jūteļošanās. Ingai Ābelei piemīt reti sastopamais talants neliela apjoma tekstā izstāstīt vairāk, nekā tajā ir izlasāms. Viņa raksta par gluži ikdienišķu un mums visiem pazīstamu esamību, taču tā slēpj bezdibenīgus dziļumus, un, ja tie tiešām ir bezdibenīgi, šajās dzīlēs atrodams viss — gan esamības prieks, gan esamības šausmas, turklāt abas šīs substances tik cieši saaugušas kopā, ka nav izšķiramas. Aiz nākamā krustojuma var gaidīt nāve, tomēr dzīve bez saullēkta nav iespējama. Bet sapņos šīs sievietes skata sevi baltā kleitā. Varbūt tā ir kāzu, varbūt — mirstamā kleita, un apokalipse ir iespējama jebkurā mirklī, jebkurā vietā, jebkurā prātā.”
Guntis Berelis
PAR AUTORI: Inga Ābele (1972) ir prozaiķe, dramaturģe, dzejniece. Beigusi Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un TV dramaturģijas nodaļu. Viņa ir scenārija autore TV filmai “Akas māja” (2000) un līdzautore kinofilmai “Pa ceļam aizejot” (2001), pēc viņas lugas veidota kinofilma “Tumšie brieži” (2006), pēc Ābeles dienasgrāmatām veidota izrāde “Sibīrija” (2004). Rakstniece saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu dramaturģijā par grāmatu “Lugas” (2003), kā arī par stāstu krājumu “Sniega laika piezīmes” (2004), romāniem “Paisums” (2008) un “Klūgu mūks” (2014). 2009. gadā romāns “Paisums” apbalvots arī ar Baltijas Asamblejas balvu. Ābeles grāmatu tulkojumi iznākuši Lietuvā, Zviedrijā, Dānijā, Čehijā, Slovēnijā, Francijā un ASV.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Sabīne Košeļeva
Rakstniece
“Varbūt šeit nekas tāds nemaz nav jāizdara, nekas liels nav jāpaveic, pietiek piedzimt, ievilkt gaisu plaušās, atvērt acis un šo te visu ieraudzīt? Ļaut, lai dzīve notiek. Ir vienkārši jāpieredz... Pieredzēt, kā iedarbojas laiks, varbūt tā ir vislielākā drosme.” Jā, nudien, varbūt? Šādu jautājumu sev liek uzdot ikviens Ingas Ābeles stāsts, lēni un pamatīgi, ar meistarīgi stiķētajiem vārdiem nogādājot atpakaļ uz mitrās zemes, kur mums taču ir īstā vieta. Nē, ne jau tāpēc, ka, viņasprāt, būtu ko greizi sadomājušies un aizlidinājušies ne tur, bet gan tāpēc, ka mums pašiem tā gribas – vien to vēl neapzināmies, jo nav īsti sanācis laika norimt, ievilkt gaisu plaušās, atvērt acis un šo te visu ieraudzīt. Balta kleita ir skaista, bet gaužām nepraktiska – dārga, ātri nosmērējas, bet, ilgi turēta skapī, sadzeltē. Taču mēs to vilksim vēl un vēl, jo tā vien šķiet, ka cilvēka dabā ir censties pataisīt dzīvi par allažīgām svinībām.
Inguna Daukste-Silasproģe
Literatūrzinātniece
Deviņus sieviešu stāstus caurvij gluži simboliska balta kleita dažādās dzīves situācijās, grodi saaužot tagadni ar pagātni (no kuras īsti nav iespējams aizmukt), tiešāk vai netiešāk jaušot kādu liktenību.
Inga Ābele no jauna apliecina savu skaidro, smalko valodas emocionalitāti, vārda leksisko dziļumu, valodas plūdumu, psiholoģiski smalki izdzīvojot varoņu samezglojušos stāstus, dzīvi, notikumus, epizodes un spējot saglabāt arī tādu kā noslēpumainības, pārlaicības vai mistiski mītisku šķautni. Sava veida arhetipiskumu, taču neizstāstot un neatklājot visu, atstājot lasītājam iespēju izlasīt arī to, kas aiz vārdiem, kas puspateikts vai varoņu domāts, ilgots, sapņots, nepiepildīts.
Ingai Ābelei piemīt brīnišķa spēja radīt tekstu, kas sniedz plašumu, ļauj iet dziļumā un domāt par to, kā izvairīties no sajūtas – “aiziet no savas dzīves” vai kā nepazaudēt “saullēkta sajūtu”. Balta kleita kļūst par simbolu. Sapņiem. Kā mūža garumā saglabāt baltās kleitas sajūtu, saglabāt tīrību un skaidrību, kaut kleitas jau sen mainījušas krāsu? “Lai spētu izskaidrot savu dzīvi, mums nāksies atcerēties daudz ko no tā, ko šķietamies sekmīgi aizmirsuši. Lai godīgi izstāstītu, vajadzēs nirt klusumā, vienam.”
Nora Ikstena
Rakstniece
Katra Ingas Ābeles grāmata ir īpaša. Balta kleita – caurspīdīgs sievietes pasaules nospiedums. Sirds kā asins, asins kā vīns. Valodā Ābelei vairs tikpat kā nav robežu. Stāsti paši nāk pretī, tie tikai jāpieraksta.
