"Putekļi smilšu pulkstenī"

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Dace Rukšāne-Ščipčinska

Rakstniece

Arno patīkami pārsteidz ar sazaroto sižetu, kas vairākus it kā neatkarīgus stāstus savelk kopā vienā veselumā, ne brīdi nepazaudējot centrālo pavedienu. Dzīva, sulīga valoda un caurvijoša intriga, kas pārklāj ļoti plašu laika spektru. Neskatoties uz dažādu žanru miksli, autoram ir izdevies saglabāt vienotu noskaņu visā tekstā, kas ir visai reta parādība šāda veida literatūrā, kur fantāzija mijas ar autobiogrāfiskiem faktiem, epistolāro žanru un laikmeta raksturojumu.

Guntis Berelis

Rakstnieks un literatūrkritiķis

Vienu un to pašu tekstu katrs lasītājs izlasīs atšķirīgi – tā ir īpatnība, kas iemājojusi pašos literatūras pamatos. Arno Jundze ir sarakstījis romānu par šo īpatnību, literatūras pamatu pārtapinādams sava darba fundamentā. "Putekļi smilšu pulkstenī" ir konstruktors, kuru lasītājs var salikt pēc saviem ieskatiem. Atšķirīgie fragmenti katram lasītājam veidos citādu kopainu. Dažs fragments paslīdēs garām, apziņu neskarot, cits tiks aizmirsts uzreiz pēc izlasīšanas, vēl cits – iemājos uz palikšanu un sāks pārtapināt lasītāju citā cilvēkā. Turklāt neviens no šiem veidojumiem, kas tiks uzdarināts no Jundzes romāna, nebūs greizs vai pavisam aplams – gluži tāpat kā smilšgraudi, birstot smilšu pulkstenī un ik reizi izkārtojoties atšķirīgā kombinācijā, nekad nesakārtojas nepareizi. Iespējamo kombināciju ir bezgalīgi daudz, un visas vienlīdz pareizas. Vēl trakāk – arī pārlasot romānu, sakombinēsies cits teksts, tātad – cits romāns. Seno grieķu gudrais, stāstot, ka vienā upē divreiz nevarot iekāpt, cita starpā ar to droši vien bija pravietojis Jundzes romānu.

Guntars Godiņš

Tulkotājs, dzejnieks

Grāmatas centrā ir pretrunīgie deviņdesmitie gadi. Arno Jundze romānā spējis iejusties savu toreizējo sajūtu pasaulē, nevis reflektēt par laiku un notikumiem. Tas nav arī skats no malas uz tuvējo vēsturi, bet gan tiešs un nepastarpināts jauna cilvēka pārdzīvojums, tāpēc autora klātesamības elpa jūtama ikvienā aprakstītajā epizodē. Tā ir laika personificēšana. Dažādie romāna sižeta pavērsieni, metaforas aizrauj, neviļus uzdodot jautājumu – kas ir mūsu sabiedrības morālais pamats, ja viss ir tik ļoti sadraņķēts? Romāna astoņpadsmitā nodaļa ir spilgta vienkāršrunas un slenga paraugstunda un nosacīta "mācību grāmata". Vienu otru lamuvārdu un izteicienu latviešu un krievu valodā nebiju dzirdējis. Nu esmu iemācījies.

Lita Silova

Literatūrzinātniece un literatūras skolotāja

Ja ceļošanai laikā un telpā piešķir nacionālo šarmu, latviešu pieaugošais lasītājs iegūst labu izpētes un izziņas uzdevumu. Izrādās, ka noslēpumi iespējami ne tikai Parīzē vai Romā, vai noslēpumainā pilī Bavārijā un pat Meksikā, bet arī tepat – bijušajā Sv. Jura baznīcā, tagad –mākslas muzejā, uz kurieni pēc grāmatas izlasīšanas doties radošās ekspedīcijās kopā ar ģimeni. Atklāt talantu parastajā, saskatīt noslēpumaino arī loģiski izskaidrotajā – te būtiska saikne vienkāršajam un sarežģītajam. Kāpēc gan lai noslēpumi nenotiktu ar visvienkāršāko skolas vecuma puisi un meiteni, kuru slepenos talantus atklāj ne tikai ik dienu blakus esošie cilvēki, bet arī kāda ēnaina ordeņa pārstāvji? Galu galā ikviens bijušais un esošais bērns ir pelnījis savu ordeni (lielāku vai mazāku) par to vien, ka iepazīst un dzīvo savu dzīvi saskaņā ar savu pārliecību.

Aivars Eipurs

Dzejnieks

Šis latviešu fantāzijas romāns tīkams jau ar atpazīstamu vidi un latviskiem personvārdiem. Rīgas ielas, centra skola, kurā mācās mūsu varonis, atgādina 49.vidusskolu. Pusaudzis pēc stundām strādā servisā un arī garīgi šķiet attīstīts netipiski vecumam. To var izskaidrot arī ar to, ka rakstnieki darbos parasti ietver savus bērnības pārdzīvojumus, un, ja reiz kļuvuši par rakstniekiem, tad jau bērnībā nav bijuši nekādi caurmēra "normālie", bet drīzāk advancēti bērni. Romānā aprakstītais saistīts ar ceļošanu laikā šurp un turp, pat neko īpaši neizlaižot un nekavējot parasto ikdienu. Izmantota gan jaunākā zinātnes pieredze, gan hipotēzes; autors nenoliedz Stīvena Hokinga klātbūtni. Varbūt arī mums blakus kāds ir tā atceļojis, tikai instruēts no Ēnu ordeņa puses to neteikt. Varbūt kāds iestrēdzis psihiatriskajā slimnīcā un speciālai vienībai viņš jānogādā tur, no kurienes nācis.

Austra Gaigala

Literatūrzinātniece

Neraugoties uz plašsaziņas līdzekļos izskanējušo autora "atzīšanos", ka grāmata ir pasūtījuma darbs īpaši jaunākā pusaudžu vecuma zēnu auditorijai, fantastikas romāns "Kristofers un Ēnu ordenis" ir saistošs krietni vien plašākam gan biksēs, gan kleitās tērptu dažāda vecuma lasītāju lokam. Žanra klasikas elementi un problēmas sabalsojas ar mūsdienu realitātei atbilstošu izpratni par dažādu tehnoloģiju sniegtajām iespējām, fizikas populāru skaidrojumu un izklāstu, vēsturiskām detaļām, raisot spraigu un intrigu uzturošu sižeta izklāstu, pārdabisko notikumu virkni padarot šķietami reālu un loģiski izprotamu, tādējādi lasītājam kļūstot tajos līdzdalīgam. Taču pārsteigumu sagādā pavisam cits aspekts. Proti, tas ir galvenā varoņa Kristofera tēls, viņa raksturojums, rīcība dažādās pavisam ikdienišķās situācijās skolā, reakcija konfliktsituācijās, attieksme pret meitenēm un citas nepārspīlēti, bet precīzi izzīmētas psiholoģiskās nianses, pieskaroties arī tik sensitīviem jautājumiem kā pakāpeniska samierināšanās ar mātes nāvi un tēva lēmuma izpratne, kad pēdējais izvēlējies aizbraukt no valsts, atstājot dēlu radinieka paspārnē. Lielisks pusaugu zēna iekšējās pasaules atspoguļojums un vienlaikus arī apliecinājums, ka emociju un sajūtu apzināšanās un vārdā nosaukšana ir adekvāta jaunā cilvēka dzīves sastāvdaļa, nevis tikai meiteņu pasaulei piedienīga aizraušanās un laika kavēklis.