"Saulesizplūdums"

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Dace Rukšāne-Ščipčinska

Rakstniece

Ja reiz debitēt, tad pārliecinoši, spēcīgi un ar uzrāvienu! Katrīna, šķiet, pareizi darījusi, ka nav metusies pie pirmās grāmatas, kolīdz tapuši pirmie teksti. Četru gadu garumā vāktie un rūpīgi atsijātie dzejoļi pārsteidz ar pabeigtību, emocionālo spriedzi, poētismu un dziļumu. Krājuma kompozīcija (nemaz nerunājot par katru pantu atsevišķi) liecina, ka mūsu priekšā ir iznākusi talantīga un nobriedusi literatūras personība, kas savas prasmes slīpējusi gadu gaitā, pirms nolēmusi tās atrādīt plašākai publikai. Dvēseliski, mīlestības piesātināti dzejoļi bez liekām prāta konstrukcijām un morāles – atkailināts garīgums tā lieliskākajā formā

Iveta Ratinīka

Dzejniece un literatūras skolotāja

Rudzītes saulesizplūdums ir arī tumsas uzplūdums, žanriski nepieradināti, ritmiski nesavaldīti, drūmi, saasināti, ar sāpīgi jutīgiem pirkstiem aptaustītas pasaules teksti, kas vispirms izsaka tiekšanos pēc nedefinētā un ne tik viegli atšifrējamā, kā jau tas dzejai piedien. Autore šķiet siltuma izslāpusi, pilna ar ilgošanos pēc tikko tveramas gaismas sirreāli greizā ikdienas realitātes īstenībā. Viņas aktualizētās detaļas ir svaigas, tīkami neklišejiskas, metaforas – vitālas un dinamikā tuvas. Gribas cerēt, ka galotnēs šņukstoši pavasari autori saudzē un dzīvē vairāk harmonijas nekā pirms tam, kad atnāca šie teksti.

Artis Ostups

Dzejnieks

Rudzītes dzejas „es” dzīvo nepārtrauktā zemestrīces stāvoklī – pamats zem kājām draudīgi šūpojas, līdz izzūd pavisam. Realitātes fragmenti sakrīt cits citam virsū, radot neuzticību redzamajai pasaulei. Un Rudzīte prot šīm šausmām skaisti padoties.

SKOLNIEKU VĒRTĒJUMI:

Anna Elizabete Adiņa

Izlasot šo dzejas krājumu, man radās vairākas pārdomas. Viens no dzejoļa motīviem, kas tieši man šķita visnozīmīgākais un pamanāmākais šajā dzejas krājumā, bija nakts. Nakts ir brīdis, kad cilvēks ir vienatnē ar sevi, ar savām domām, bailēm un nožēlu (vai liriskajam "es", piemēram, uzmācas neuzrakstītā dzeja), kas pilnīgi pazūd, iestājoties dienai (jeb, citējot krājuma nosaukumu, saulesizplūdumam). Visvairāk man atmiņā palika šīs dzejas rindas: "varbūt šī nakts ir vienīgā fotogrāfija kuru izdevies attīstīt/ bet viss pārējais – nejauši izgaismojusies filmiņa". Tas man lika paskatīties uz dzīvi it kā no cita skatpunkta: varbūt patiesībā mūsu īstā dzīve notiek naktīs, kad mēs esam patiesi, jo nav nekā – tikai mēs paši, nekādas izlikšanās. Un dienas – tie ir tikai mazi saulesizplūdumi, kas nošķir naktis vienu no otras. Kopumā man šī dzeja likās diezgan skumja, tajā es personīgi sajutu vientulības klātbūtni. Lasot šo dzeju, es domāju, kāpēc autore dzejai ir radījusi tādu "nesaprastā vientuļnieka, kas cieš no bezmiega" noskaņu. Šķiet, ka atbildi radu šajās dzejas rindās: "bērnībā māmiņa šūpuļdziesmu vietā man lasīja depresīvus dzejoļus [..] / varbūt tāpēc man liekas ka naktīs zem parketa skalojās jūra" . Tāpēc liriskais "es" arī izjūt šīs skumjas, jo ir savā ziņā pie tām pieradis un tās viņam šķiet skaistas. Man patika, ka dzejā visu laiku bija sajūtama pilsētas klātbūtne, jo tas radīja it kā vēl lielāku nošķirtības iespaidu, jo pazust pilsētā ir viegli. Es šo dzeju noteikti nosauktu par mūsdienīgu, gan valodas lietojuma, gan arī pilsētnieciskās noskaņas ziņā. Turklāt, manuprāt, ir sajūtams tas, ka dzejas autore ir ļoti jauna, jo man šī dzeja savā ziņā atgādināja jaunības maksimālismu, kad visas lietas šķiet nozīmīgākas nekā patiesībā, dzīve - baisāka un neizprotamāka, nekā īstenībā, turklāt, naktīs, kad nenāk miegs, bieži tiek pārdomāta visa dzīve un izdarīti slēdzieni, kas no rīta, izplūstot saulei, vairs nav spēkā, jo dzīve atkal ir skaista.

Evelīna Andžāne

Autores pārdzīvojuma māksla un tā caurvija sajūtu gleznā rada metafiziska rakstura komforta dzeju. Gravitātes neskartu, gaisīgu liriku, kas ieguļ plaukstas lieluma dzejblokā. SAULESIZPLŪDUMS kalpo par meistarīgi apcerētu dzejnieka uzšķērstā kodola spoguļattēlu – ainavu, kurā kā pumpuram ir lemts ieplaukt lasītājam, ar laika un emociju plūdumu kā cilvēkam klātesošu Visumu. Nereti eksistenciāla iekūņošanās savā iekšpasaulē tekstam piešķir egocentrisku noskaņu un atsvešina lasītāju no teksta lasīšanas, asociatīvi radot priekšstatu par juteklisko kā ziepjūdeni un dzejoļiem kā konstanti veidotiem korpulentiem burbuļiem no tā. Tomēr Katrīnas Rudzītes debija dzejas sfērā pārsteidzoši uzzibsnī ar nepiespiestu atklātību un visaptverošu (jācer - arī visus aptverošu) garīgi trīsdimensionālu tēlainību. Vienkāršu, vieglu mākslinieka otas triepienu, ar kura trauslo membrānu pārņem alkas saplūst arvien no jauna.