"Bulta, Zvaigzne un Laī"

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Ilmārs Šlāpins

Filozofs un publicists

Lai arī žanra specifika mēdz piedot klišejas un formālismu, Ieva nav ļāvusies kompromisiem un radījusi oriģinālu, intriģējošu stāstu, sarakstītu labā un vienlaikus interesantā valodā. Šķiet, autores pieredze reklāmas jomā likusi neatklāt visus amata noslēpumus, atstājot lasītāju līdz galam neapmierinātu un ar tādu kā "mazuma piegaršu" mutē. Vai āķi lūpā.

Lita Silova

Literatūras un latviešu valodas skolotāja, literatūrzinātniece

Vārda iegūšana – tās ir tiesības izsacīt sevi, izvērst savu domu. Bet, lai savu vārdu teiktu, ir jāpieaug pieredzē. Ievas Melgalves "Bulta, Zvaigzne un Laī" ir fantāzija par pasauli, kurā bērniem sāpīgi jāiegūst zināšanas par visu lietu kārtību un kurā pieaugušie arī mēdz pieļaut kļūdas. Šajā pasaulē daba (mežs, upe) ir robežšķirtne, lai apjaustu, ka zināmais, saprotamais un svešādais, gluži atšķirīgais ir tepat un līdzās. Ir tik viegli palikt iepazītajās robežās, bet tad diemžēl ir jāsamierinās, ka tikai bērni saprot un sapratīs laumu valodu, kas tik ļoti līdzinās dabas skaņām. Pēc grāmatas iepazīšanas no ļoti pieaugušas pozīcijas noķēru sevi domājam, kas patiesībā ir laumas, zinot, ka tās ir nemirstīgas un spēj ietekmēt cilvēkus, – emocijas?, pārdzīvojumi?, kliedzieni?, smiekli?, daba?...

Ieva Kolmane

Literatūrkritiķe, tulkotāja

Allaž kaitinājusi rakstu darbos it kā pašsaprotami no pasakām pārklīdusī labo/ļauno vai balto/melno spēku cīņa, un Melgalves aprakstītajos mirušajos, kas nepiedod, rodams patīkams remdinājums – pārceļamies nezināmā, bet ļoti ticamā pasaulē, kur fantāzija saplūst ar visu, kas pazīstams psiholoģisko romānu, simbolisma un detektīvromāna faniem, proti, tur labais un ļaunais rādās daudz dabiskāks – jo ir tik ļoti nosacīts.

Guntis Berelis

Rakstnieks un literatūrkritiķis

Pastāv žanrs, ko latviešu valodā, šķiet, mazliet neveiksmīgi dēvē par fantāziju. Neveiksmīgi tāpēc, ka žanra apzīmējums pēc attiecīgā teksta izlasīšanas vedina uz secinājumu, ka fantāzijas žanra autoriem ar fantāziju pagalam bēdīgi. Taču – ne šoreiz. Ievai Melgalvei viss kārtībā gan ar pašas fantāziju, gan ar fantāzijas pasauli, kas darināta ar profesionāļa roku un kurai nudien var uzticēties. Katrā ziņā – diez vai lasītājam rodas jautājums, piemēram, par to, vai laumas vispār jebkad eksistējušas. Tāpat sižets veiksmīgi aizķer lasītāju aiz žaunām un neļauj norauties līdz beidzamajai lappusei; sava vieta ierādīta arī morālei, kas nāk bez moralizēšanas. Un, kas arī nav mazsvarīgi, romānam ir samērā precīzi fiksēts adresāts – jaunākā tīņu vecuma lasītājs, kuru līdz šim latviešu rakstnieki nepavisam nav lutinājuši.

Dace Rukšāne-Ščipčinska

Rakstniece

Brīnišķīgs stāsts par laumu pasauli ne tikai fantazēt kārajiem bērniem – arī es aizrāvos ar lasīšanu un nevarēju nolikt grāmatu malā, kaut neesmu šī žanra cienītāja. Mani saista Ievas bagātā valoda, spraigais sižets un absolūts moralizēšanas trūkums, kas bērnu literatūrā nav nemaz tik bieži sastopama parādība. Krāšņie, bet ne pārspīlētie dabas un varoņu apraksti liek lasītājam noticēt, ka nudien eksistē šī paralēlā pasaule – vajag tikai nobraukt no autostrādes un kārtīgāk ieskatīties mežā. Melgalve nenoliedzami ir spilgtākā un valodā perfektākā Latvijas fantāzijas literatūras pārstāve.

Rūta Briede

Grāmatu dizainere

Fantāzijas žanrā ir viegli aizplūst rūpīgi "izrakstītā" vizuālajā stilistikā – Ieva Melgalve savu darbu turējusi stingros, spraiga sižeta rāmjos, radot mītisku pasaku par pieaugšanu.