„Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā”

3.55

Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā
Uldis Bērziņš
Foto: Kristine Madjare

IZDEVĒJS: Neputns


AUTORS: Uldis Bērziņš


REDAKTORS: Jānis Rokpelnis


MĀKSLINIEKS: Juris Petraškevičs


ANOTĀCIJA: „Brieduma, gudrības un meistarības caurstrāvots krājums. Bērziņa dzeju ir patīkami vizualizēt un nav jūtams kompromiss starp labskanību, ideju un vizuālo, asociatīvo ainu, kas rodas lasot.”
Rūta Briede


PAR AUTORU: Dzejnieks un atdzejotājs Uldis Bērziņš dzimis 1944. gadā Rīgā. Studējis latviešu filoloģiju Latvijas Valsts universitātē (1962–1964). Pirmās dzejas publikācijas 1963. gadā, taču pirmais dzejoļu krājums iznāk tikai 1980. gadā. Studējis tjurku valodas Ļeņingradas universitātes Austrumu fakultātē (1968–1971), valodās papildinājies arī Āzijas un Āfrikas valstu institūtā Maskavā (persiešu un turku valoda), Taškentas Valsts universitātē (uzbeku valoda), Reikjavīkas universitātē (islandiešu valoda) Čehoslovākijā, Zviedrijā u. c., mācījies starptautiskajā Bībeles tulkotāju seminārā Amsterdamas Brīvajā universitātē. Stažējies Lundas universitātes Teoloģijas fakultātē Korāna tulkošanas jautājumos. Bijis turku valodas pasniedzējs Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē. U. Bērziņš atdzejo un tulko no slāvu, semītu, turku, irāņu, ģermāņu un citām valodām, uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem mūsdienu atdzejotājiem, impulsējis daudzus citus dzejniekus gan dzejā, gan atdzejā. 2011. gadā izdots U. Bērziņa tulkotais Korāns, par šo tulkojumu Bērziņš saņēmis Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu. U. Bērziņš bijis Latvijas Bībeles biedrības Teksta komisijas loceklis, ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1992). Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995), saņēmis Zinaīdas Lazdas balvu (1994), Baltijas Asamblejas balvu (1995) un Spīdolas balvu (2000). 2009. gadā ieguvis Dzejas dienu balvu atdzejā. Par dzejoļu krājumu „Saruna ar pastnieku” 2009. gadā saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu dzejas kategorijā. Ulda Bērziņa dzejas izlases izdotas Igaunijā, Lietuvā, Zviedrijā un Krievijā.

 

Ekspertu vērtējumi:

Rūta Briede

Grāmatu dizainere

Brieduma, gudrības un meistarības caurstrāvots krājums. Bērziņa dzeju ir patīkami vizualizēt, un nav jūtams kompromiss starp labskanību, ideju un vizuālo, asociatīvo ainu, kas rodas lasot.

Iveta Ratinīka

Dzejniece un literatūras skolotāja

Bērziņa teksts ir kā nevaldāms valodas okeāns, kurā elegantas pieturzīmes veido asociatīvi un nebūt ne tik tieši intertekstuālie pieskārieni dažādu radošo personību esamībai. Vārdveiža vieglums, situāciju vai tekstu elegantas stilizācijas, un tomēr katra teksta pašpietiekamība. Dzejnieka valoda ir kā patvērums, formu daudzveidība – patīkami pārsteidzoša, avīzes formas laicīgums un poētiskā dziļuma pārlaicīgums – negaidīts katru reizi, kad krājums tiek pārlasīts. Šī negrāmata ir patiess teleskops kā jauna ieraudzīšanai šī gada dzejas ainavā, bet varbūt precīzāk – bāka.

Guntars Godiņš

Tulkotājs, dzejnieks

Uldis sen jau ir uzcēlis pieminekli gan "kazai", gan valodai. Lasot viņa dzeju, bieži atceros Josifa Brodska atziņu, ka dzejā ir viss, kas atrodams valodā.
Šī nav ierasta grāmata, bet gan dzejas avīze jeb skrejlapa ar oriģinālu vizuālo efektu (mākslinieks Juris Petraškevics), ar alūziju par Viļa Cedriņa 1937. gadā izdoto "latvju marīnistiskās poēzijas" izlasi "Jūras nemiers" ar autora izvēlētu personāžu mitoloģiju. Šajos dzejoļos Aleksandrs Čaks, Fricis Dziesma, Juris Kronbergs, Snorre Sturlas dēls, Knuts Skujenieks, Vilnis Zaļkalns un citi ir Ulža konkrētie un nosapņotie varoņi no kāda aizlaiku vai priekšlaiku eposa, ko viņš visu laiku raksta. Ir bezgala patīkami "izšūpoties" Ulža valodas šūpolēs.

Skolnieku vērtējumi:

Kaspars Gailītis

11.klases skolnieks

Šajā dzejoļu krājumā mani, pirmkārt, piesaistīja netradicionālais laikraksta tipa formāts. Šis formāts dzejoļu krājumam ir visnotaļ neraksturīgs un savāds, bet lasot es sapratu, kādēļ autors šādu formātu ir izvēlējies. Aiz lielajām A3 lapām ir viegli paslēpties, iegrimt un izšūpoties caur dažādajiem dzejoļiem. Otrkārt, intriģējoša bija dzejoļu dažādība. Visiem dzejoļiem ir vienojoša tēma – jūra, tomēr katrs dzejolis ir krasi atšķirīgs gan stilā, gan fontā, gan formā. Sajūta ir gluži kā atrodoties bibliotēkas jūras ailēs – viena tēma, bet dažādi autori. Manuprāt, lai varētu izbaudīt šī dzejoļu krājuma pilnību un plašumu, ir nepieciešams izzināt un iepazīt krājumā pieminēto autoru darbus un īpatnējos stilus. Tomēr, neskatoties uz to, ka manas zināšanas šo autoru darbos un stilos ir ierobežotas, peldot caur šī dzejoļu krājuma plašumiem, varēja izjust jūras mierus un nemierus, kurus palīdzēja izjust ne tikai paši dzejoļi, bet arī ilustrācijas, kas, manuprāt, ļoti veiksmīgi papildināja un paplašināja dzejoļus. Gluži kā mani, manus vienaudžus varētu piesaistīt šī dzejoļa krājuma neraksturīgais formāts, kā arī nekonkrētais stils, jo krājumu caurvij dažādi laiki, valodas un stili, kas savukārt ir ļoti oriģināli. Pēc šī dzejoļu krājuma izlasīšanas rodas vēlme iepazīt krājumā pieminēto autoru daiļradi, kas, manuprāt, ir arī šī darba mērķis – sajust autoru tuvumu un iepazīt tos.

Agnese Lipska

U. Bērziņa dzejkrājums "Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā" iezvana neplānotas sarunas ne tikai ar citu laikmetu māksliniekiem, bet arī ziņkārīgiem vilciena blakussēdētājiem, kuri kļūst par lieciniekiem šim gadsimtam neloģiskai ainavai: jaunietis mājupceļā nevis hipnotizē savu dārgo viedtālruni, bet gan lepni šķir milzīgu, arhaisku priekšmetu – avīzi.
Ķecerīgais formāts pāraug filozofiskā motīvā un paradoksā par valodas mākslas laicīgumu, reizē vēstot par mūžīgo nesaraujamību vienotajā kultūrvēstures upē. Vienreiz saburzāmā avīze it kā atbrīvo lasītāju no pienākuma pārdzīvot par prātā nesaliktajām kultūrzīmju mozaīkām, kuras (šajā brīdī mazais vidusskolēns padevies nopūšas) veido krājuma struktūru. Tā ir gandrīz austrumnieciski meditatīva un harmonizējoša pieredze palaist vaļā izlasīto, nevis padarīt grāmatu par plauktā novietojamu pieminekli, no kura reizi mēnesī reliģiski notraukt putekļus. Atmiņās šūpojas daudzbalsīgā telpa, kuras pieminētie autori veido kopīgu bibliotēku un apliecina sevi kā neatraujamu daļu no mākslas pasaules lielās bildes.
Tagad mēs zinām, kas prātā ir literatūrvēstures varoņiem, taču aizvien gribas dzirdēt, kā izklausītos paša U. Bērziņa motīvs?

Amanda Brizga

Guntaram Račam ir burvīgs teiciens "Vai nu tas ir ģeniāli, vai nu es to nesaprotu!" Man līdzīgi gribas sacīt par izdaudzināto un Latvijas literatūras gada balvai nominēto Ulda Bērziņa dzejoļu krājumu "Izšūpojusies bibliotēka ostmalā".
Uldis Bērziņš jau iepriekš sevi, manuprāt, ir apliecinājis kā lielisks rakstnieks, un, ne velti viņa gara darbs "Dzeja" ir ticis izvēlēts par vienu no vērtībām Latvijas kultūras kanonam, tomēr šis jaunākais krājums ir mazliet citai mērķauditorijai rakstīts, pēc manām domām. Jau formāts (avīze) apliecina to, ka šos darbus pilnībā izprast varētu tikai tie cilvēki, kuriem gadi ir krājuši pieredzi, laiktelpas plašuma uztveri, erudīciju un kuri atceras lietas, par kurām mūsdienu jaunieši var uzzināt tikai klausoties. Urbanizētā un mūsdienu tehnoloģijās "ieaugusī" vide vairs avīzes nevēlas taustīties lasīt, līdz ar to pilnībā "taustāmo" formātu aizstājot ar digitalizēto un binārajiem cipariem pierakstīto, taču Bērziņa laikraksts pilnībā "izsit no sliedēm" lasītāju `tipisko`, tādējādi kliedzoši čukstot ausī "a p s t ā j i e s!"
Lai gan formāts šajam krājumam ir visplašāk un visskaļāk apspriests, tādējādi pilnībā ieņemot "top 1" vietu un nomināciju pie vizuālā noformējuma, tomēr, manuprāt, ir vēl daudzveidīgā un plašā valoda, kura tiek prasmīgi apspēlēta un par kuru ir vērts runāt. Ulda Bērziņa kultūrzīmēm un marīnisma motīviem pilnie darbi ir pārsātināti pat visattīstītākajai fantāzijai. Lasot dvēseliskos dzejoļus, piesaistītus zināmajiem autoriem kā motīviem, brīžam piesātinājuma kulminācijā pat zūd oriģinālās idejas jēga – tās sākumpunkts.
Dzejoļu krājums neatstāj vienaldzīgu. Tas piesaista, sasaista un atraisa – tāpat kā jūra, kurā izšūpojusies bibliotēka.

Dita Kantore

11.klases skolniece

Paņemot rokās šo dzejas avīzi rodas sajūta, ka tā uzreiz kļūst saprotamāka un tuvāka man - lasītājam. Īpašais noformējums ir pirmais, kas iekrīt acīs, iztēlojos ainu pie ostmalas – sēžu uz soliņa un lasu šo avīzi, fonā dzirdot vēju, jūras šalkoņu un kaiju klaigas. Arī katra dzejoļa noformējumam pievērsta uzmanība – cits lielākiem, cits mazākiem burtiem. Tieši šāda noformējuma izvēle liek aizdomāties par to, cik dzeja ir pieejama sabiedrībai, cilvēkam, cik katram tā šķiet sasniedzama un saprotama. Varbūt šis bija mēģinājums parādīt, ka dzeja var būt arī kā ikdienas sastāvdaļa mums vieglāk uztveramā veidā.
Sākot lasīt dzejoļus, uzburtā jūras un ostas noskaņa nepazūd, jo pirmais dzejolis arī veltīts jūras tematikai. Dzejas avīzi caurstrāvo lielo latviešu dzejas dižgaru klātbūtne – Čaks, Aspazija,Vācietis,Skujenieks un citi, arī citu autoru – gan latviešu, gan ārzemju - klātbūtne jūtama, kas gluži kā jūras viļņi šļācas virsū, kas uz brīdi liek apstāties, ieklausīties un padomāt. Tas dzejoļus padara daudzslāņainākus un liek aizdomāties par iespējamo dažādību dzejas pasaulē.
Dzejas valoda krājumā arī ir īpaša, jo dzejoļos parādās gan vācu, gan spāņu, gan krievu un citas valodas, kā arī mīkstais "r" burts. Šie paņēmieni veido dzejoļus interesantākus un paver jaunas iespējas sevis pētīšanai – ne tikai savu jūtu, bet arī zināšanu.
Šis dzejoļu krājums jeb dzejas avīze varētu būt interesants jauniešiem tieši sava neierastā noformējuma dēļ, kas acumirklī piesaista un izraisa interesi. Manuprāt, noformējums ir viens no svarīgākajiem aspektiem tieši jaunieša izvēlē, vai darbu lasīt, tādēļ tieši "Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā" varētu būt arī laba lasāmviela jauniešiem, turklāt arī izglītojoša daudzo autoru pieminēšanas dēļ, tā ir iespēja sasaistīt zināšanas par mākslas pasauli.

DMC Firewall is a Joomla Security extension!