„Nepāriet”

Nepāriet
Ieva Rupenheite
Foto: OSCAR print

IZDEVĒJS: Neputns


AUTORE: Ieva Rupenheite


MĀKSLINIEKS: Paulis Liepa


ANOTĀCIJA: "Dzejas krājuma nosaukums "Nepāriet" ir trāpīgs un īsts - nepārejošā savējādība - mirkļu, sajūtu un notikumu vērošana, kas ļauj sastapties ar sievišķīgi maigu un reizē jauneklīgi dumpiniecisku pasauli, kurā "kārtīgi nekustos // lai mirklis var mani trāpīt"."
Rūta Briede


PAR AUTORI: Dzejniece Ieva Rupenheite dzimusi 1969. gadā Rīgā, beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Kopš 2002. gada strādā Ventspils muzejā un dzīvo Sārnatē. Pirmais dzejoļu krājums "Vajadzīgo pasvītrot" iznāk 2001. gadā, savukārt par otro dzejas krājumu "Melnas krelles" (2007) Rupenheite nominēta Dzejas dienu un Literatūras gada balvai. "Nepāriet" ir Rupenheites trešais dzejoļu krājums.

 

Ekspertu vērtējumi:

Rūta Briede

Grāmatu dizainere

Dzejas krājuma nosaukums "Nepāriet" ir trāpīgs un īsts – nepārejošā savējādība – mirkļu, sajūtu un notikumu vērošana, kas ļauj sastapties ar sievišķīgi maigu un reizē jauneklīgi dumpiniecisku pasauli, kurā "kārtīgi nekustos // lai mirklis var mani trāpīt".

Iveta Ratinīka

Dzejniece un literatūras skolotāja

Rupenheites pasaulē centrā dzīvo pieaugusi sieviete, tāds mazo lietu dievs, kas sievietīgi, nekustīgi, rimti un rezignēti uzmana, tikko manāmi sakustoties, fotogrāfiskus pieskārienus ainavām, detaļām, cilvēkiem, emocijām. Teksts, ar kuru ļoti viegli identificēties sevi atradušai, pašpietiekamai būtnei, kam nav garlaicīgi vienatnē ar sevi, pasauli, domām. Bet tādai, kuru arī diez vai dēvēsi par jaunu ceļu meklētāju...

Aivars Eipurs

Dzejnieks

Iezīmētā apkaimē, kuras vārds ir iedzimta permanenta gaume, kas arī šajā Ievas Rupenheites krājumā nav izņēmums, pēkšņi iezalgojas – drīzāk tā, nevis "iezaigojas" vai "uzplaiksnī" – kāda negaidīta detaļa. Lai arī tās nav haikas un zilbju – tāpat rindu – skaits ir lielāks, mazākais skaitlis šeit vienmēr būs lielāks par lielāko. Kaut kas līdzīgs haikām, kas reizinātas ar divi vai trīs. Ne trīsreiz labāk – te citi satura un formas uzdevumi un attiecības.
Tepat mīt arī impresionisms. Tas nereti "ierodas uz tēju". Vai Ieva Rupenheite ir mazs latviešu Prusts? Nē, jo ekskurss valodā atšķiras, vispirms jau žanra specifikas noteikts. Toties viņus vieno madlēnas kūciņas efekts. Smalkās asociācijas ir tās, kas pulcina Rupenheites dzejas lasītājus.

Guntars Godiņš

Tulkotājs, dzejnieks

Ievas Rupenheites trešais krājums "Nepāriet" vēl vairāk nostiprinājis dzejnieces iezīmētās robežas – atturību, pārdzīvojuma un sapratnes pustoņus, redzamā un apjaušamā kontūras. Tā ir dzeja bez trokšņa, bez izrādīšanās, bez pārspīlējuma, ļoti harmoniska un polifoniska, niansēta dzeja, kas radusies no pareizas elpošanas, no paļaušanās uz vārdu un zīmju iespējām, valodas un apziņas sakritībām.
Katrs dzejolis šķiet kā neliela skice, tā veidojot ļoti vizuālu dzeju. Vai savu lomu te spēlē mākslinieces talants? Katrā ziņā Ievas Rupenheites rokraksts nav sajaucams ne ar vienu citu rokrakstu.

Agate Vanuška

Veltījums sievietei parastajai. Veltījums cilvēkam. Veltījums dzīvai būtnei. Ievas Rupenheites jaunākais darbs aiz sevis atstāj lipīgu sievišķības sliedi. Šī sajūta neslēpjas ēģiptiešu kokvilnas palagos, piebērtos ar rožu lapiņām, bet gan iešanā uz tirgu, makaronu vārīšanā un kāju nagu griešanā. Paliksim piezemēti un neleksim augstāk par savu sēžamvietu. Tomēr, lasot šo krājumu, nepameta sajūta, ka tur atrodas vēl kāds, kāds silts ķermenis, uz ko tas viss tiecas. Tādēļ arī sievišķīgums nešķita pārspīlēts, jo mīlestības vai iekāres priekšā mēs vispirms esam cilvēki un tikai tad vīrietis vai sieviete. Iespējams, ja es būtu nedaudz vecāka un atrastos pati savā ģimenes dzīvē, nevis tajā, kurā tiku uzaudzināta, man šis krājums šķistu kā skatīšanās Venēras spogulī. Nekur nelekšu un uz pirkstgaliem arī nestiepšos, bet, neskatoties uz otra cilvēka jūtamo klātbūtni, man kādas sajūtas pietrūka. Kaut kur starp lapām, kladēm, iespiestuvēm tā bija izbirusi un vairs netikusi saslaucīta atpakaļ. Esmu tikai par īsu un kodolīgu izteikšanos, bet sajūta bez izcelsmes ir tikai uz mirkli un tiek ātri aizmirsta. Galu galā jāsaka, ka laikam jau nekad iedrošināšanas nevar būt par daudz, ne sievišķīgas, ne cilvēciskas.

Dženeta Buidova

Ievas Rupenheites dzejoļu krājumu "Nepāriet" es raksturotu kā dzīves spoguli konkrētā laika periodā. Lasot šo krājumu, man radās iespaids, ka esmu tikusi pie pirmās rindas biļetes teātra izrādei par kāda sev nezināma cilvēka dzīvi, nepadarot situāciju perversu vai neveiklu.
Raksturot dzejoļus, kas atrodas šajā krājumā, ir sarežģīti, jo daži šķiet ļoti atšķirīgi no kopējās noskaņas, ar kuru sastapos lasīšanas brīdī. Turpinot komentāru par pirmās rindas vietu teātra izrādē, dzejoļu krājums dod iespēju ieskatīties notikumos, kas šķiet privāti, rodas iespaids, ka par to tobrīd vajadzēja uzzināt tikai pildspalvai un papīram. Brīžiem ir nedaudz grūti izprast dzejoļus, jo šķiet, ka tajos esošā ideja ir slēpta konkrētajā situācijā, par kuru tiek rakstīts, tādējādi izceļot ļoti spilgto un pamatoto priekšstatu par dzejniekiem – neviens dzeju nesaprot labāk par tās autoru.
Krājuma uzbūve liecina par uzmanības pievēršanu detaļām, jo, piemēram, autores dzejoļiem nav vienota kopsaucēja dzejas formai, kas liek domāt, ka dzejoļa domai, idejas plūsmai un vēstījumam tika pievērsts vairāk uzmanības nekā estētiskam rindiņu izkārtojumam. Arī ilustrācijas ir sastopamas, un, lai gan tiešu to saikni ar dzejoļiem es nesaskatīju, mani personīgi uzrunāja kafijas krūzes nospiedums un pulksteņa rādītāji.
Kā lasītāja no malas šajā krājumā saskatu ļoti ģimeniskus un mātišķus motīvus, kas man kā vidusskolniecei vēl nav aktuāli, bet tas nepadara krājumu nelasāmu arī šajā vecuma posmā. Noteikti to ieteiktu cilvēkiem, kuriem šie motīvi un modernā latviešu dzeja būtu aktuālāka. Valoda man šķita nedaudz piespiesta, bet saprotama. Priecājos, ka darbu lasīšanai saņēmu šķietami atbilstošā gada laikā, jo agrā, vēsā pavasarī šī grāmata, manuprāt, iederējās perfekti. Darbam piešķirtu četras medus karotītes no septiņām.

Skolnieku vērtējumi:

Sindija Bērziņa

12.klases skolniece

Nepāriet. "Mani nodomi ir ienaidnieki "un "tumšs adrenalīns izplūst no deniņiem." Tas nepāriet. Kas nepāriet? Ievas Rupenheites dzejoļu krājums. Tas turpinās katrā lapaspusē ar jaunu stāstu un jauniem varoņiem, dažādie notikumi rit vēl straujāk kā laiks, kas nepāriet.
Dzejoļi ļauj iztēloties un vedina domāt par to, ka dzīve ir pilna noslēptu lietu, par to, ka ne jau visi pieaugušie drīkst, par to, ka tur kaut kas bija. Arī par taisnību, jo vēlamies slēpt savu vecumu, meklējot darbus vai gaidot, kur aizvedīs upe. Un te pēkšņi pa vidu veikalā satikts draugs, kas ne vien kļuvis tik liels kā bērnības iela, bet arī smaržo pēc guči. Vai tas ir laiks, emocijas vai notikumi, kas nepāriet dzejoļos?
"Man nav pierādījumu, tikai..." tā atklāj pati autore.

Elīza Elizabete Ramza

12.klases skolniece

Ievas Rupenheites dzejoļu krājums ir viņas veltījums mammai, kas piedod, manuprāt, tik vitāli vajadzīgo sievišķīgo mīļumu nevis paliek kā tāds ‘’ak, mēs, īpašākās būtnes no īpašajiem’’. Šī doma, tāpēc ka dzejoļi ir par un ap sievieti un viņas dažādajām lomām dzīvē, bet šarms tur ir tāds, ka tie ir uzrakstīti sievišķīgi smalki, nekādā ziņā neuzveļot feministiskas idejas, tie arī nav histēriski vai kliedzoši, tieši pretēji, tie ar savu mieru un stabilitāti rada uzticību un ļauj patīkami ieslīgt domu lidojumā.
Patīkamas un nepārvērstas ciešanās ir arī domas, kas aprakstītas A.Žeberam veltītajā dzejolī ‘’* Visas Latvijas strādājošās sievietes...’’ , manuprāt, labi, ka dzejniece neizdomāja veltīt krājumu šīm visām Latvijas strādājošām sievietēm, neapšaubu dzejas vārdu patiesību, jo, protams, ka sajūtas, piedzīvotais, lomas mums visām kā sievietēm emocionāli liek justies līdzīgi vai pat kā uz vienas nots, bet tad dzejoļu krājums iegūtu nevajadzīgo kopīgo feministiskā gājiena vaimanu un kaut kā pierādīšanas garšu. Tagad dzejniece ir spējusi saglabāt intimitāti, ko tik lakoniskā valodā un pat ar sava skatijumā līdzībām uz lietām, spēlējoties ar vārdiem (guči – gurķi ) spējusi aprakstīt visdažādākās sieviešu dzīves pieredzes. Sajūtu gleznas ievij mani patīkamās pārdomās, varbūt tas ir cilvēciskums, kas liek sievietei starot savā būtībā, varbūt mīļums vai mātišķums, varbūt sievišķīgais spēks, tuvība un vientulība vai vienkārši valoda, kādā ietērptas šīs sajūtas, kamēr dažādība ļauj ikvienai atrast, kādu sev svarīgu, tuvu vai vienkārši piedzīvotu sajūtu. (‘’Tā skrien un apošņā gaisu, izpleš matus kā viļņus, labrāt mani grib kaut kur aiznest’’ kā tāda dzīves upes straume, kas, ja ļaujamies mūs visas kur nes.)
Varbūt tie ir 7 gadi, kas ļāva dzejas rindām tikt izkoptām tik smalki, precīzi un bez liekvārdībām un lieksajūtām, atstājot svarīgāko, ko dzejniece vēlējusies mums pateikt. Tik apbrīnojami saistoša ir dzejnieces valoda, aprakstot gan bērna taustīšanos pa dzīvi, gan tuvībā piedzīvojamo, gan pieminot dzīvē tik dažādās paslēptās lietas un arī neaizmirstot katrā paslēpto maigo un dziļo būtni, kura netiek atklāta kuram katram. Atstājot telpu domām, sapņiem un sevis meklējumiem multifunkcionālajā sievietes tēlā. Man dzejniece ir devusi to, ko no dzejas vienmēr gaidu, kas ir spēja pat vairākas reizes pārlasot tik salīdzinoši īsos dzejoļus spēt ieraudzīt tur katru reizi atšķirīgus pārdzīvojumus, atziņas un jautājumus, un man kā vēl jaunai meitenei esot visdziļāk lika aizdomāties rindas no dzejoļa ar tik dzīvei vērtīgo nobeiguma jautājumu ‘’Vai te mēs gribējām būt?’’

Arta Raituma

12.klases skolniece

Ievas Rupenheites dzejas krājums "Nepāriet" piesaista uzmanību jau ar spilgti zilganzaļo vāku vien, tas kā svaigs dizaina elements papildina istabas toņu gammu. Tomēr ne tikai ārējā, bet arī iekšējā dvēseles telpa tiek piepildīta līdz malām ar plūstošo akvareļa ilustrāciju un vijīgo vārdu palīdzību. Man šis darbs lika pārdomāt dzīvi – to, kuru nevar sadalīt rindkopās, kurā prieks mijas ar sāpēm, kura ir veselums, taču kā gobelēns caurausta ar neskaitāmiem pavedieniem. Lai gan grāmatu izlasīt iespējams ceturtdaļstundas laikā, tā patiesībā burtiski pieprasa daudz smalkāku iedziļināšanos, jo ik vārdam ir sava jēga, gluži kā šķietami nesaistītiem sīkumiem dzīvē. Vairumam dzejoļu nav interpunkcijas, līdz ar to panākts dažādu iespējamo teksta nozīmju un nianšu efekts, jo patiesībā nekas taču nav melns vai balts, ne tā? Mani piesaistīja arī bieži izmantotais sievietes tēls, liekot domāt nevis par skaļas jaunkundzes protestiem, bet gan būtni, kas ikdienā šķiet nemanāma, piemēram, māti, kurai pieķeras bērna rociņa, kā arī strādājošo, kurai jāpaspēj arī uzkopt māju, reizē nezaudējot sievišķīgumu. Dzejoļos daudz izmantoti dabas un pilsētvides mikrotēlu pretstati (tauriņi, stirnas, zāles stiebri un egles zariņi, tajā pašā laikā arī bruģis, tabakas fabrika un ielu lampas), šādi liekot apjaust pilsētnieka dzīves ritmu, tomēr reizē izjūtot gadalaiku maiņu un ilgojoties pēc lauku vides pieskāriena. Atspoguļota cilvēka ikdiena, kas reizēm ir priekpilna, citkārt atkal vienmuļa, to manuprāt, trāpīgi raksturo rindiņas "piedot radio muzikālo gaumi, piedot kolēģiem uzmestās lūpiņas", jo katrs dzīves mirklis taču ir jāizbauda tik tādēļ vien, ka dzīvo. Man sirdij tuvākais šķita dzejolis "Kraklē", kurā trāpīgi atveidota vēlme paslēpt dziļi sevī pārdzīvojumus, aizsedzoties ar masku, šķietami necaursitamu un garīgi spēcīgu bruņu kārtu. Šo un pārējos dzejoļus vajadzētu izlasīt visiem, kuri vēlas pavērt vaļā augšējo slāni, lai zem lupas paliktu dzīves slēptos mirkļus.

DMC Firewall is developed by Dean Marshall Consultancy Ltd