„Pirmā reize”

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Ilmārs Šlāpins

Filozofs, publicists, redaktors

Dainai Tabūnai piemīt vienkārša un asprātīga balss intonācija, kādā līdz šim ir tik reti runāts par pusaudžu meitenes saskaršanos ar pieaugušo dzīves sarežģītību. Daudz kas šajos stāstos ir nodēvējams par pirmo reizi latviešu literatūrā, un Daina šo pirmatklājēja privilēģiju izmanto godbijīgi – neizbradājot un nenobetonējot svaigi izcirstās taciņas.

Iveta Ratinīka

Dzejniece un literatūras skolotāja

Tabūna no abām pārējām autorēm debitantēm atšķiras ar zināmu valodas ekonomiju, atturīgumu, vienkāršumu, apzināti minimālu tēlainumu, ko varētu uztvert arī kā nesamākslotību. Šķiet, pasauli viņas varones joprojām redz kā pirmajā reizē, necenšoties slēpties ne aiz gudra vieduma, ne aiz intelektuālām spēlītēm, runājot gan par pirmo saskarsmi ar reliģiju, emocijām, jūtām, nepasakāmo. Patīkami, ka pavisam jauna cilvēka pasaules skatījumam nav uzlikta analītiska pieaugušā, visuredzošā, sarežģīt gribošā autora attieksme.

Artis Ostups

Dzejnieks

Tabūnas prozu raksturo rūpīgi izsvērta vienkāršība, kurai nav svešs humors un ironija. Tā ir atslēga, ar kuru viņa atmūķē durvis uz, iespējams, neērtiem, taču svarīgiem jautājumiem par jauna cilvēka attīstību. Šī drosmīgā atklātība trāpa viņas paaudzes sirdī.

SKOLNIEKU VĒRTĒJUMI:

Arta Raituma

12.klases skolniece

Tā vien šķiet, ka ikvienam atmiņā uzaust kāds notikums, lasot vārdus "Pirmā reize". Tieši tāds ir Dainas Tabūnas stāstu krājuma nosaukums, ar savu intrigu un noslēpumainības garšu. Mana pirmā reize ir lasīt darbu, kurā saskatu tik lielu radniecību ar saviem iekšējiem pārdzīvojumiem un atmiņām. Septiņi it kā sižetiski nesaistīti stāsti un to galvenās varones patiesībā sadodas rokrokā, veidojot vienu vēstījumu. Manuprāt, šī grāmata atspoguļo gan manī, gan katrā sievietē dziļi apslēpto, tomēr virmojošo jaunrades, brīvības un neierobežotās iztēles dzinuli. Kas gan šajos stāstos ir tik tuvs un gandrīz taustāms? Mani uzrunā jau gados jaunākās, proti, kādas sākumskolas vecuma meitenes savdabīgā pieredze. Viņa sāk apgūt ticības mācību, un, kā jau bērns, patiesā sirsnībā uzsāk iekšējas sarunas ar Jēzu, padarot to par savu uzticamo iedomu draugu. Tas liek atminēties manis pašas dzīvo fantāziju bērnībā un ilgās stundas, kas pavadītas, savā nodabā izdomājot visdažādākās pasakas. Vairākos stāstos atveidotas arī ģimenes attiecības, piemēram, māsas un brāļa kopīgie, no citu acīm slēptie noslēpumi, vecāku un meitas nesaprašanās, pārdzīvojumi pēc mātes un tēva šķiršanās. Atblāzma no pašas piedzīvotā un tādas asprātības kā izaicinājums apēst papīra lapu vai tēta "stiprā dzēriena" slepena nobaudīšana liek uzdot jautājumu: "Vai tiešām arī citi ir izjutuši šīs klusās vēlmes, dīvainības, vilšanos un pieaugšanas sāpes?" Dažos stāstos vēstīts par kādas studentes trakulīgo uzdzīvi un bezrūpību, kā arī jau pieaugušas sievietes vienmuļo darbu un centieniem atrast sevi. Tomēr visas varones neatkarīgi no vecuma izjūt savu atšķirību no citiem "normālajiem" cilvēkiem, jo viņu realitāte ir pašu radītās pasakas un mēģinājums saglabāt sevī mūžīgi mazliet izbrīnīto, zinātkāro bērnu. Daina Tabūna meistarīgi sakausē kopā šķietami dažādās epizodes ar vijīgas, krāsainas leksikas palīdzību un iederīgiem sarunvalodas elementiem. Šie stāsti ir dziļa un smalka sievietes būtības izpēte, tādēļ ikviena lasot var ne tikai gardi pasmieties, bet arī izjust saldas skumjas. Reizēm taču ir nepieciešams izrauties no darbiem, lai vismaz domās dotos neprātīgā ceļojumā uz Eiropas augstāko tiltu! Turklāt arī vīriešiem es ieteiktu izlasīt šo tikpat kā rokasgrāmatu, lai labāk izprastu raibo sievietes dvēseli, kas vienmēr plīvo gracioza tauriņa lidojumā.

Anna Elīna Vītola

12.klases skolniece

Lai arī Dainas Tabūnas grāmata ietver 7 dažādus stāstus ar atšķirīgām dažādu vecumu galvenajām varonēm katrā no tiem, es bez jebkādām grūtībām spēju iejusties jebkurā tēlā, jūtot līdzi tā emocijām, pārdzīvojot kopā ar to. Galvenokārt grāmata piesaista ar tās ļoti reālajiem un mūsdienīgajiem sižetiem, kuros savus dzīvi var saskatīt jebkura meitene gan 7, gan 25 gadu vecumā. Dažādie stāsti arī ir autores veiksmes atslēga gados jaunas publikas iesaistīšanai. Katrs no tiem stāsta par kādas meitenes ''pirmo reizi'' jaunu dzīves emociju iegūšanā, pirmā reize lietojot alkoholu, iemīloties, patiesi bēdājoties. Katra meitene to reiz piedzīvo, un aizraujoši ir palūkoties gan uz sevi pirms 5 gadiem, spēlējoties ar lellēm laukos, gan uz sevi pēc 5 gadiem, apceļojot pasauli ar mīļoto cilvēku. Grāmata ir kā universāla meitenes dienasgrāmata, tikai ar atšķirību, ka no tās var mācīties, jo notikušo vēl var izmainīt. Katra stāsta varone piedzīvo smagus pārbaudījumus, kā arī pieļauj kādas kļūdas, no kurām lasītāja var mācīties, protams, vieglāk ir pašam kļūdīties un mācīties no sevis, taču gudrākais spēj mācīties no citiem. Stāstu mūsdienīgā un ikdienišķā valoda rada ticamības un vienkāršības iespaidu, kas ir ļoti svarīgs tagadnes meitenei, citādāk stāsti radītu neiespējamības, nerealitātes priekšstatu. Autore ir izmantojusi vārdus un izteicienus, kurus lieto jaunieši, tādā veidā radot iespaidu, ka grāmata ir par viņiem pašiem, nevis par kādu mistisku tēlu. Tāpat galvenajai varonei nereti pat nebija vārda, jo rakstīts ir pirmajā personā, kas vēl vairāk lasītājam liek sevi asociēt ar stāsta varoni. Kaut arī grāmatas galvenā auditorija ir jaunieši, stāsti ir pietiekami aizraujoši un provokatīvi, lai šo publiku arī ieinteresētu. Par jaunu cilvēku problēmām vienmēr ir bijis sarežģīti rakstīt, jo problēmas ir neskaitāmas un ātri mainās, taču, laikam mainoties, redzams, ka jaunieši var kļūt citādāki, taču problēmas paliek tās pašas. Manuprāt, Daina Tabūna ir izveidojusi darbu, kas kalpos kā pamācība ne tikai man, bet arī manai meitai, piedzīvojot pirmo reizi.

Adele Apsīte

12.klases skolniece

Ir tādas pieaugušo rakstītas grāmatas par jauniešiem, kuras lasot gribas vien vīpsnāt par autoru izmisīgajiem centieniem radīt autentiskus dialogus un mūsdienu paaudzei saistošas, saprotamas situācijas. Šī noteikti nav viena no tādām grāmatām. Godīgi sakot, "Pirmā reize" bija mana pirmā reize lasīt dažādu meiteņu dzīves gājuma stāstus, kuru emocijas un tēli ir līdz sāpēm pazīstami. Septiņas dažādas meitenes katra savā vecumā iepazīstas ar tik apspriestiem tematiem kā mīlestību, reliģiju, seksu un likteni. Un katrā šajā stāstā ir kaut kas mazs, taču tik ticams, ka grāmata vairāk līdzinās albuma šķirstīšanai, kas uzjunda nedaudz nostalģiskas atmiņas, piemēram, no neveiklā četrpadsmit gadu vecuma, kad sirds ir salauzta no pirmajām neizdevušajām attiecībām un tā vien gribas izaugt (Kā galvenās varones māsa Eva stāstā "Tur, Ārā"), vai smieklīgām īsziņu sarakstēm ar draudzenēm ("Meiteņu sarunas"), kurās tiek apspriesti puiši un iespējamas ballītes. Grāmata savā ziņā virzās hronoloģiskā secībā, sākot no aptuveni astoņus gadus vecās galvenās varones stāstā "Darījumi ar Dievu", beidzot ar strādājošajiem aptuveni divdesmit gadus vecajiem jauniešiem beidzamajā, manā mīļākajā, nodaļā, kurā ir klāstīts par to, kā viņi ar mugursomām vien ceļo pa Eiropu, stopējot mašīnas. Grāmata ir ne tikai ļoti emocionāli uztverama, pateicoties savam autentiskumam, bet arī patiesi smieklīga. Piemēram, pašā pirmajā nodaļā autorei ir izcili sanācis iejusties mazas meitenītes ādā, kura no sava nepieredzējušā un nedaudz naivā skatpunkta cenšas izprast reliģiju un tās nozīmi. Arī sarakstes "Meiteņu sarunās" patiesi varētu būt pilnībā nokopētas no daudzu jauniešu telefoniem, jo pārsteidzošā kārtā šīs SMS sarunas ir ne tikai asprātīgas un smieklīgas, bet arī ļoti reālistiskas ar savu valodas lietojumu un slengu. Taču visvairāk mani aizkustināja pats pēdējais stāsts - "Aukstā Zeme". Galvenā varone, esot jau gandrīz atgriezusies mājās no ceļojuma un aukstumā drebinoties kādā Lietuvas nomalē, nonāk pie burvīga secinājuma, ka viņu ceļojuma galamērķis - Mijo tilts, ko Jēkabs, meitenes draugs, jau ilgi bija sapņojis redzēt, tā arī palika neapskatīts, taču viņš par to nesūdzējās, jo kopā pavadītais laiks un radītās atmiņas tomēr ir nesalīdzināmi vērtīgākas par vienu apskates objektu. Dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu viens pats, un par spīti tam, ka ne vienmēr izdodas paveikt plānoto, kaut vai sasniegt Mijo tiltu, ir jāizbauda tas, kas mums ir.

Beāte Ubagovska

12.klases skolniece

Patīkami cilvēcisku, relatable stāstu krājums par pieaugšanas krāšņumu un postu. Nesamāksloti, patiesi un ar viegla humora devu tas ved lasītāju cauri mazliet mulsinošajām pieredzēm pieaugot. Saikne ar nosaukumu samanāma ikkatrā stāstā, un nes azartā "uzķert" šo saikni ikkatrā no epizodēm – un tā izteiktāk vai ne tik ļoti atrodas katrā no tām. Leksika, lai arī pārsteidzoši precīzi piemeklēta katram no vecumposmiem, pasvītro tā unikalitāti, tomēr atstāj lasītāju pārsteigtu vairāk par to nekā sižeta attīstību. Kaut izlaist to (stāstu krājumu) no rokām nepabeigtu ir grūti, sāta sajūta tā arī nerodas. Darba kvalitāti mazliet pazemina tādi uzmanību novērsoši, mazliet maldinoši aspekti kā viena no stāstiem kontrastējošais apjoms vai autores vārda lietojums citā. Tas neviļus sakairina un rosina cerību uz intensīvāku kulmināciju vai vismaz kādu elementu, kas šo krājumu sajoztu kopā – tomēr tas nenotiek. Lai šis darbs kalpo drīzāk kā atskats uz notikumiem, kas šķietami skāruši tevi pašu (jo stāsti patiesi mazliet smeldzīgi šķietami atbalsojas tevī pašā ), vai varbūt lai labāk izprastu mezglaino sievietes dvēseli - nenobriedušiem prātiem nerekomendētu.