„Cafe Europe”

cafe europe
Dmitrijs Sumarokovs
Foto: no personīgā arhīva

IZDEVĒJS: Orbīta


AUTORS: Dmitrijs Sumarokovs


REDAKTORS: Artūrs Punte un Aleksandrs Zapoļs


MĀKSLINIEKS: Rūta Briede un Artis Briedis


ANOTĀCIJA: "Cafe Europe" liriskais es ir kā dinozaurs no laika, kad bija modīgi būt enciklopēdiski gudram un strīdīgam visās literatūras jomās, klausīties ārzemju mūziku lentēs un ar sešu krāsu flomāsteriem rūtiņu burtnīcā rakstīt angliskas frāzes no leģendārām dziesmām. Tā ir 80to, 90to prāta asuma pārkonvertācija šodienā, neaizplūdinot zināšanas un jušanu nostaļģiskā miglā.”
Rūta Briede


PAR AUTORU: Dzejnieks Dmitrijs Sumarokovs dzimis 1967. gadā Rīgā, dzejnieks, prozaiķis, tulkotājs, žurnālists, īstenojis vairākus dažāda mēroga kultūras projektus, arī sadarbībā ar UNESCO. Almanaha "Avanport" (2000–2007), žurnāla "Daugava" (2007, kopā ar Andreju Ļevkinu) redaktors, žurnāla "Reflect..." (2009, Čikāga, ASV) viesredaktors. Publicējies antoloģijās, dzejas krājumos un literatūras žurnālos Latvijā, Krievijā, ASV, Lielbritānijā, Itālijā, Izraēlā, Igaunijā, Kazahstānā, Japānā. D. Sumarokova dzejoļi tulkoti latviešu, angļu, itāļu, igauņu, japāņu un evenkiešu valodā. D. Sumarokovs tulkojis no angļu, arābu un latviešu valodas.

 

Ekspertu vērtējumi:

Iveta Ratinīka

Dzejniece un literatūras skolotāja

Sumarokova teksts šķiet esam lingvistisks kompromiss, mēģinot atrast adresātu tādā kafejnīcu, uzgaidāmo telpu, viesnīcu, globālo tirgu pasaulē. Nekad neesmu bijusi bilingvālo krājumu cienītāja, arī šis nav izņēmums, jo nespēju dzejoli just daudzvalodīgi, ja saprotu oriģinālu (un tas man patīk nesalīdzināmi labāk nekā tulkojums). Un kur gan tad ir šīs grāmatas spēks? – Tajā, kā uzslāņojas paša autora piedāvātās citātu, dažādu svešvalodu valodas spēles, laika un telpas nogriežņi, garāmiešanas efekti dažbrīd visai sirreālajās miriādēs. Ko šajā tekstā meklēju es? – Iespēju izzvejot jaunu, savu tekstu.

 

Rūta Briede

Grāmatu dizainere

"Cafe Europe" liriskais es ir kā dinozaurs no laika, kad bija modīgi būt enciklopēdiski gudram un strīdīgam visās literatūras jomās, klausīties ārzemju mūziku lentēs un ar sešu krāsu flomāsteriem rūtiņu burtnīcā rakstīt angliskas frāzes no leģendārām dziesmām. Tā ir 80to, 90to prāta asuma pārkonvertācija šodienā, neaizplūdinot zināšanas un jušanu nostalģiskā miglā.

 

Lita Silova

Literatūrzinātniece un literatūras skolotāja

Dzejoļu krājums "Café Europe" patiesībā nav bilingvāls (divbalsīgs) dzejas krājums. Tajā valodu ir ievērojami vairāk: pilsētas valoda (vismaz Rīga, īpaši Zolitūde), kultūras iespaidu valoda (ne tikai Prusts, Kamī un Nabokovs), sena dzīves ritma valoda (arī "Igauņu dziesmas par nāvi"), spēles valoda (piemēram, šahs), nepabeigtības asociāciju valoda (lūk, Pērta ekvivalents vārdu mūzikā), modernās realitātes valoda (pat domēni, industrija), (ik)dienišķā angļu valoda (loģiski – netulkojama!), personisku un dzīvu iespaidu valoda (pārliecinošs un ieinteresēts dzīves norises vērojums), ... Krājuma daudzvalodības sarakstā, protams, ietverama un nebūt ne pēdējā vietā liekama – tulkošanas valoda (9:15 – Artis Ostups, Arvis Viguls).

Aivars Eipurs

Dzejnieks

Ja nu ir pārsteigums dzejā šogad, tad šis. Dmitrija Sumarokova (1967) dzejas krājums „Café Europe” pārstāv izdevniecības „Orbīta” bilingvālo sēriju. Latviskojuši Arvis Viguls un Artis Ostups. Pats autors krājuma izdošanu esot komentējis lakoniski: „Sen bija laiks.” Viņa dzejas krājumi jau esot izdoti Tallinā un Londonā, atsevišķi dzejoļi publicēti literāros žurnālos un antoloģijās Latvijā, Krievijā, ASV, Itālijā, Izraēlā, Kazahstānā un Japānā, kā arī atdzejoti dažādās pasaules valodās (igauņu, angļu, itāļu, japāņu u. c.). Dzejoļi krājumā strukturēti četrās nodaļās, kas veltītas Rīgai (Пуэрто-Рига), Eiropai (Café Europe), krievu rakstniekam Vladimiram Nabokovam (Набоков un igauņu mītam (Эстонские песни о смерти).
Puertoriko vietā Sumarokovam ir Puerto Riga. Kāpēc lai šī osta (spāņu val.) nebūtu Rīga? Kas attiecas uz skaņu spēlēm dzejoļos, to ir pat ļoti daudz, dzejnieks apveltīts ar izcilu maņu – šeit līdzināties var tikai Eināra Pelša vai Ulža Bērziņa paraugi. Dzejolis „Pērts” ir ne tikai autora versija dzejā par igauņu nopietnās mūzikas mūsdienu klasiķa un mistiķa Arvo Pērta mūziku. Tas atgādina no okeāna izskalotu pudelē atrastu vēstījumu ar daļēji nodzisušu tekstu. Vieniem vārdiem nodzēsti sākumi, citiem beigas. Visai jancīgās dziesmas par nāvi un igauņiem grāmatas beigu daļā nudien ir lieliskas. Kā par latviešiem. Tāpat jau skaidrs, ka mīts par igauņu lēnīgumu patiesībā attiecas uz mums.
Vēl viens izglītots īsts, dzīvs dzejnieks. Tepat kilometra attālumā no Zolitūdes.

Skolnieku vērtējumi:

Anna Knoka

11.klases skolniece

D.Sumarkova Café Europe - dzejas grāmatiņa, kura mani ieintriģēja tāpēc, ka tā bija rakstīta vairākās valodās, tā atstāja diezgan spilgtu iespaidu,
Café Europe es izvēlējos, jo ļoti gribēju to lasīt krievu valodā, taču izrādījās, ka manas zināšanas nav tik augstā līmenī. Dažu dzejoļu formāts un valoda (arī svešvalodu izmantošana) mani vedināja lasīt vēl un vēl. Mani piesaistīja dzejoļu saistība ar ārvalstīm un ceļošanu, kas varētu arī citus ievilināt šīs grāmatas lasīšanā, kā arī palīgā var nākt krievu, angļu un franču valodas zināšanas. Vienīgais, par ko tagad spēju domāt, ir brauciens uz Franciju, varbūt tāpēc izvēlējos šo grāmatu ar nosaukumu franču valodā.
Rezumējot neesmu vīlusies ar izvēli, taču bēdājos, ka nav tik daudz brīvā laika, lai izlasītu vēl kādu no piedāvātajām grāmatām, piemēram, I.Zanderes Putna miegā.

Evelīna Andžāne

(открытое пространство для ваших лирических героев)
жажда путешествовать утопленная кофем и кофем,
и прятками позади строк:
эйч - ти - ти - пи,
слэш - слэш,
даблъю,
даблъю,
даблъю.
будто бы щелкнуть на себя и увидеть продолжение
как ни странно, полусломанные слоги не нуждались в гипсе
за то, что легко так дет - ру дышать
предполагаю, следует официанта позвать
-
сыта
спасибо
расплачиватся?
брусникой
той, за которой Христом уходишь
и туманом возвращаешся

Kristīne Rozlucka

Kad pirmo reizi saņēmu rokās sīko, violeto grāmatiņu, atminējos kādu, kaut kur sen dzirdētu vai varbūt mācītu pamācību, ka mazās lietās slēpjas lielas gudrības. Nē, šis dzejas krājums man nebūt nedeva kādu vērtīgu padomu, nedz iemācīja ko jaunu, bet gan pārsteidza. Beidzot ir atradies kāds, kurš saņēmies, ievilcis elpu, atspēries un pārlecis pāri vienam no lielākajiem un paradoksālākajiem šķēršļiem cilvēces vēsturē - valodai.
Valodas galvenā funkcija ir nodrošināt savstarpēju saziņu, tomēr nereti tā kļūst par savdabīgu šķērsli, kuram laikam tiek pāri tikai poligloti, taču "Cafe Europe" burtiski pārkāpj pāri šai problēmai, it kā autors būtu pasmējies par citu nemākulību, izveidojot darbu, kurā valodas robežas ir pārceltas jau citā, saprotamākā un pieejamākā līmenī. Lasot šo dzejoļu krājumu, paveras brīnišķīga iespēja atklāt abu valodu nianses, kā vienai un tai pašai domai būtu pielaikota cita kleita ar nedaudz atšķirīgāku fasonu, kopumā radot vienu kopīgu, laisku noskaņu. Lai gan no sākuma kādu var mulsināt ideja, ka šīs divas tik atšķirīgās valodas var apvienot vienā darbā, vienai otru papildinot, taču veltīgi ir brīnīties, daudz produktīvāk pašam to izlasīt un pārliecināties, ka , jā, tas ir iespējams – latviešu un krievu valoda draudzīgi veido vienotu dzejoļu krājumu. Krājumu, kas ne jau mehāniski cenšas atveidot šo sinhrono mijiedarbību, bet rada interesantu mākslas darbu, sniedzot iespēju apskatīt, kā ir iespējams pārvarēt valodas barjeras. Apkopojot šīs pārdomas, jāatzīst, ka Dmitrija Sumarokova " Cafe Europe" ir darbs, kuru ir vērts izlasīt , lai vēl vienu reizi pārliecinātos, ka dzejai valodas barjeras nav vērā ņemama problēma.

Elīza Āboltiņa

D. Sumarokova 4 daļās veidotais dzejas krājums "Cafe Europe" ir uz asociācijām balstīta rotaļa, kas vienlaicīgi spēlējas ar pilsētvides prastajām un fenomenālajām detaļām, apcer mītu par nāvi un ar vienu kāju vienmēr atrodas ostā. Fonētiskā dažādība un vērotāja pierakstu stils glezno tādu Eiropu, kas šķiet pazīstama, tomēr tās procesi ir neizzināmi, atstājot telpu lasītāja interpretācijai apaugt ar iztēli un piedāvāt savu versiju. Laikmeta tēlojums ir daudzšķautņains un nedod iespēju sevī paslēpties, kas lasītājam liek glābties starp filosofiju un asprātību, kā norāda pats autors. Vēl var slēpties krājuma bilingvālajā tekstā, kas sevi ne tikai vienlaicīgi piedāvā latviešu un krievu valodā, bet ik pa brīdim atsvaidzina ar kādu trāpīgu rindiņu angļu vai, piemēram, spāņu valodā. Īsi dzejolīši ar potenciālu kļūt par patērētāju mantrām un gari gandrīz stāsti, kas rada spilgti eksotiskas redzes gleznas, norāda, ka Sumarokova teksts nav viengabalains, tā vīzijas uzslāņojas, un, tās atšķetinot, var vērot krājuma kontrastus un paradoksus vienotā etīdē, atklājot galveno domu, kura, šķiet, nebūt nav viennozīmīga un, vismaz man, šajā pilsētvides teātrī nav arī vajadzīga.

Our website is protected by DMC Firewall!