„Skugabaldrs/ Ēnu lapsa”



Foto: LALIGABA publicitātes attēls

AUTORS: Sjouns

TULKOTĀJS: Dens Dimiņš

MĀKSLINIEKS: Zigmunds Lapsa

DARBA NOSAUKUMS: „Skugabaldrs/ Ēnu lapsa”

IZDEVNIECĪBA: Mansards

ANOTĀCIJA: Ēnu lapsa ir ziemeļnieciskā minimālisma literārs paraugs, kas ietilpības ziņā neatstāj bez sāta sajūtas. Mazā grāmatiņa ar minimāliem līdzekļiem paplašina valodas – tajā skaitā latviešu valodas – robežas, pateicoties tulkotāja Dena Dimiņa drosmīgajam lēmumam izmantot arhaiskas latviešu gramatikas reālijas un pateicoties Sjouna spējai iemiesoties un atspoguļot šķietami valodā un eksistencē ierobežota cilvēka – kam par liecību kalpo Abas glosārijs – neiedomājami (jo neredzamu) plašāko pasauli. Tā ir reta un skaista pasaule un literatūra. -Inga Žolude

PAR TULKOTĀJU: Dens Dimiņš (1974) - tulkotājs, studējis klasisko filoloģiju un franču valodu Latvijas Universitātē, apguvis islandiešu valodu Reikjavīkā – Islandes Universitātē. Strādājis par pasniedzēju Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā, mācījis latīņu, franču un islandiešu valodu. Tulko daiļliteratūru no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru un holandiešu valodas. Saņēmis Literatūras gada balvu par Mišela Velbeka „Varbūt ir sala” un Georgija Gospodinova „Dabiskā romāna” tulkojumu (2008), kā arī par Džonatana Litela romāna „Labvēlīgās” tulkojumu (2015).

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Silvija Tretjakova

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra un lasīšanas veicināšanas programmu vadītāja

Dena Dimiņa tulkojumu varētu dēvēt par atdzejojumu, jo “Skugabaldrs” ļoti līdzinās eposam. Tas varbūt nav varoņeposs, bet drīzāk antivaroņeposs, ja īsos teksta fragmentus, kas pieaug apjomā un atkārtojas refrēnā “Dzeltenrudās lapsas ir tik līdzīgas akmeņiem…” attiecinām uz mācītāju Baldru, nevis dabas pētnieku, kādreiz aptiekāru Fridriku B. Fridjouna dēlu, kurš no Kopenhāgenas pārceļas atpakaļ uz tēva mājām un neapzināti glābj visu to, ko mācītājs Baldrs ir sagandējis. Lai gan Sjouns ir devis savai grāmatai apakšvirsrakstu – tautas pasaka, drīzāk to varētu dēvēt par šausmu stāstu. Gadskaitlis 1883, kas vairākkārt parādās tekstā, neko nenozīmē, stāsts risinās mītiskā telpā un laikā stindzinošajā Islandes ziemas aukstumā, ko sajūtam neparasti reāli, pateicoties tulkotāja trāpīgajai valodai un varbūt arī ļoti organiski lietotajam mīkstinātajam ŗ. Dens Dimiņš tulko daudzkārt, viņš tulko metaforisko vēstījumu, tulko tēva pārdotās, piesmietās, jukušās meitenes Abu valodu, sniega vētras izpausmes, mednieka dialogu ar nošauto lapsu… Lasot sirreālo stāstu, arī mūsu kuģis uzskrien uz sēkļa, un katrs visapslēptākais klājs tiek uzlauzts un izpētīts.

Osvalds Zebris

Rakstnieks

Gandrīz neiespējami ir turēties pretī kārdinājumam apcerēt brīnišķīgo islandiešu autora Sjouna tekstu, lai arī runa ir par tulkojuma vērtēšanu. Jo tulkojums jau nav redzams. Denam Dimiņam ir izdevies (kārtējo reizi!) palikt nemanāmam, pietuvinot latviešu valodu autora emocionālajam un psiholoģiski pārsteidzoši trāpīgajam vēstījumam. Jaunradot valodu tā, lai savdabīgais, savā izteiksmē tik minimālistiskais Sjouns skanētu latviski, lai katrs vārds būtu savā vietā un lieta nosaukta īstajā vārdā, un tiktu saglabāta romāna eksistenciālā spriedze. Jā, to, kas tas tāds skugabaldrs, lasiet Dena Dimiņa skaidrojumā šeit.

Undīne Adamaite

Kultūras žurnāliste

Grāmata, ko ievietot dārgumu lādītē. Teksts, kas satrauc un kļūst par tavas iekšējās pasaules iemītnieku, raidot lasīšanas iespaida atviļņus tad, kad tu vismazāk domā par šo darbu. Tulkotājs Dens Dimiņš pret tekstu izturējies tik uzmanīgi, it kā rokās turētu porcelāna lapsiņu no sazin kāda gadsimta un dinastijas īpašuma. Šķiet, viņš koncentrējis savu meistarību līdz maksimumam, tajā pašā laikā nepārvēršot to par stūrgalvīgu pārcentību. Grāmata ir divu vārda mākslinieku — rakstnieka un tulkotāja – dejas cienīga mijiedarbība. Dena Dimiņa smalkjūtīgais tulkojums latviešu valodā izgaismojis gan balādisko tumšo asiņu smagumu, gan muzikālās formas vieglumu un ažūrumu. Elegants atgādinājums, ka mazāk ir vairāk un ka laba literatūra nevis sadala pasauli labajos un sliktajos, bet gluži otrādi, — nojauc jebkādas pēdas, lai mēs paši tām lavītos pakaļ katrreiz no jauna.


Copyright © 2024 STARPTAUTISKĀ RAKSTNIEKU UN TULKOTĀJU MĀJA