Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORE: Emīlija Dikinsone
TULKOTĀJS: Kārlis Vērdiņš
REDAKTORS: Jānis Elsbergs
MĀKSLINIECE: Anna Aizsilniece
DARBA NOSAUKUMS: „Āboliņš un bite / One Clover, & a Bee”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: Izcilā amerikāņu dzejniece Emīlija Dikinsone dzīvoja noslēgtu dzīvi Amhērstā, viņa pieredzēja tikai dažu savu dzejoļu publicēšanu. Pēc dzejnieces nāves viņas 1775 atstātie dzejoļi tika pamazām publicēti grāmatās, tā atklājot Dikinsoni kā vienu no visnozīmīgākajām balsīm amerikāņu 19. gadsimta dzejā. Sastādot šo 101 dzejoļu izlasi, vēlējos dot priekšstatu gan par Dikinsones slavenajiem un hrestomātiskajiem dzejoļiem, gan arī iepazīstināt ar viņas raksturīgākajiem motīviem un tēliem. - Kārlis Vērdiņš
PAR TULKOTĀJU: Kārlis Vērdiņš (1979) ir dzejnieks un literatūrzinātnieks. Studējis kultūras teoriju Latvijas Kultūras akadēmijā, ieguvis doktora grādu literatūrzinātnē Latvijas Universitātē. Dzeju publicē kopš 1997. gada. Kopš 2007. gada strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Atdzejojis T.S. Eliota (T.S. Eliot), Georga Trākla (Georg Trakl), Konstantina Bībla (Konstantin Biebl), Josifa Brodska (Joseph Brodsky), Volta Vitmena (Walt Whitman), Emīlijas Dikinsones (Emily Dickinson), Čārlza Simiča (Charles Simic) un V.B. Jeitsa (W.B. Yeats) dzeju. 2014. gadā Kārļa Vērdiņa dzejolis “Come to Me” iekļauts Londonas “Southbank Centre” ekspertu izveidotajā pēdējo 50 gadu labāko mīlas dzejoļu sarakstā. Izdotas dzejas izlases Krievijā, Polijā, Čehijā un Lielbritānijā.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Ieva Kolmane
Literatūrkritiķe un tulkotāja
19.gs. amerikāņu dzeja ir ciets rieksts, un Emīlija Dikinsone noteikti ir viens no cietākajiem, jo noteikti nav ierindojami tipiski romantisma vai kādā citā strāvā. Te ir runa par personības savādību, kas spoguļojas dzejas savādībā un savpatnībā, un Kārlis Vērdiņš, godam atdzejotājs, te strādājis kā radošs filtrs, Dikinsones dzeju atainodams visās iespējamās dimensijās – konceptuāli, fonētiski, metriski un simpātiski.
Silvija Tretjakova
Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra un lasīšanas veicināšanas programmu vadītāja
Kā mēs bez Dikinsones esam iztikuši?! Tā bija jāizsaucas, izlasot skaļi visu “Āboliņš un bite” dzejoļu krājumu, ik pa laiciņam cenšoties nolasīt kaut ko arī angliski. Tās ir unikālas sarunas starp dzejniekiem un atdzejotājiem, kurās varam piedalīties, pateicoties “Neputna” bilingvālajiem dzejas izdevumiem. Ieslēdzot savu dubitandum est, nolēmu pieķert Kārli Vērdiņu viņam vien raksturīgo un šķelmīgo atskaņu un ritma lietojumā. Nepieķēru. Ar mani runāja Emīlija, kurai bija svarīgi, lai viņas dzejoļi būtu dzīvi. Un tādi dzīvi tie nonākuši pie mums maigos baltā āboliņa krāsas samta vāciņos. Pievienotā vērtība krājumam ir atdzejotāja lieliskais priekšvārds “Man vārds – Nekas! jeb Emīlijas Dikinsones slepenā dzīve”. Ar šo krājumu esam tapuši apgaismoti, piedzīvojuši izziņas grūtības, iepazinuši “sīvo frāzi”, saskaņojuši savu sirdi un prātu ar “vienu no visnozīmīgākajām balsīm amerikāņu 19. gadsimta dzejā”.
Henriks Eliass Zēgners
Dzejnieks
Dikinsones dzeja ir tik neticami gaisīga, ka to šķiet teju neiespējami pārnest citā valodā – it kā būtu jāpārstāda augs, kura skaistums atklājas tikai tad, kad uz tā uzsēdies tauriņš. Tomēr runas par atdzejojuma neiespējamību apklust, sastopoties ar tik uzskatāmu mīlestību pret tekstu, kāda redzama šajā izlasē. Vērdiņš piešķīris Dikinsonei latvisku balsi, kas nav vis pārnesta, bet gan uzmanīgi, cieņpilni izaudzēta no jauna.
