Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORE: Anna Auziņa
REDAKTORS: Kārlis Vērdiņš
MĀKSLINIEKS: Armands Zelčs
DARBA NOSAUKUMS: “Annas pūra govs”
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: Krājumā “Annas pūra govs” risinātas vairākas klasiskas dzejas tēmas – indivīda attiecības ar Dievu; iekšējā brīvība, prieks, neprāts, izmisums un samierināšanās; dzīves cikls un nāve; dzimtas un tautas vēsture kā mantojums. Krājumā iekļauta arī konceptuāla poēma “Identitāte”, kas izjauktā secībā parāda kādas ģimenes vēsturi, aktualizējot būtiskus 20. gs. notikumus un demonstrējot laikmetam raksturīgas valodas struktūras. Arī vairākos citos dzejoļos esmu strādājusi ar valodu, variējot tradīciju un priekšstatus par to, kas ir laba dzeja.” - Anna Auziņa
PAR AUTORI: Anna Auziņa (1975) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1994. g. Iznākuši trīs dzejas krājumi – "Atšķirtie dārzi" (1995), "Slēpotāji bučojas sniegā" (2001) un "Es izskatījos laimīga" (2010). Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju un "Preses nama grāmatas" godalgu.
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Edvīns Raups
Dzejnieks un tulkotājs
Pūra govs vēderā Anna ir māte un meita. Vista un ola. Skatuves dibenplānā daudz ģimeniskuma, daudz ikdienišķuma, daudz retorisku jautājumu – un atbilžu, kas zemi nosēdina uz zemes un debesis noliek atpakaļ debesīs. Kaut arī gribētos kaut ko vairāk. Ai, kā gribētos. (Dzejnieces aizkadra monologs.) Es gribu būt caurums mīlestībai, viņa saka. Un tā nav nekāda minimālā programma. Lasot šo grāmatu, lasītājs saprot, ka Annai, tai, kurai tā govs, nevajadzētu mazgāt grīdu, jo, kamēr viņa to dara, mitruma iespaidā iet bojā daudz labu dzejoļu. Anna iztaisno muguru un tā arī pieraksta: dzīve nav nekāda mitra lupata.
Henriks Eliass Zēgners
Dzejnieks
Ir dažas grāmatas, kas visu pārējo vidū izceļas pilnīgi fundamentāli. “Annas pūra govī” forma un saturs ir saausts kopā vienā audumā, bet talants tam cauri spīd ar teju fiziski redzamu gaismu. Krājumā netrūkst mūsdienīgu elementu, kas izmantoti ne tikai prasmīgi, bet arī emocionāli aizrautīgi, iezīmējot latiņu, ko mūsdienu latviešu dzejā iespējams sasniegt. Šķiet, ka autore grāmatā atdevusi pilnīgi visu, ko iespējams grāmatai atdot, vienlaikus spējot saturu izkārtot perfekti izstrādā mehānismā, kas liek tekstam nostrādāt maksimāli efektīvi.
Jānis Ozoliņš
Literatūrzinātnieks
Anna Auziņa iespērusi latviešu laikmetīgās dzejas maskulīnajam flangam, augšāmceļot poēmas žanru mūsdienu latviešu dzejā. Viņa ir uzdrīkstējusies fiksēt apziņu un identitāti. Centusies atrast rakstveida formu fragmentāriem un medicīniski grūti pētāmiem procesiem. Un, sasodīts, viņai ir izdevies! Pārlasot visus četrus līdz šim radītos dzejas krājumus, lasītājam atklājas viņas liriskā biogrāfija, “Annas skiču burtnīcas”, taču patiesāk un skaudrāk nekā Raiņa liriskā varoņa Dagdas piemērā, jo katrs nākamais posms bijis spēcīgāks par iepriekšējo. Taču Annas kā dzejnieces mērķis nav tikai dokumentēt, bet arī saprast. Pielakties dzīves un izteikt to vārdos, lai mēs, lasītāji, mīlam un ticam, ka viss būs labi, ka viss atkal būs labi. Un, ak vai, kādos maldos mēs dzīvojam, kādus maldu ceļus ejam, jo dzīve ir sāpīgu zaudējumu pilna, un varbūt tieši tāpēc dzīvošanas spīta vērta.
