“Duna”

4.385



Foto: Publicitātes fotogrāfija

IZDEVĒJS: Dienas Grāmata


AUTORS: Inga Ābele


MĀKSLINIEKS: Jānis Esītis


ANOTĀCIJA: Vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" klajā laistais Ingas Ābeles romāns "Duna" vēsta par 1949. gadu Rīgā, Sēlijā un Latgalē. Daugava, cilvēku un sugas rikšotāju likteņi. Andrieva Radviļa zirgam no rūgtā ciešanu biķera netiek aiztaupīta ne lāse, tad kāpēc lai jel kas tiktu aiztaupīts viņam? Šī galvenā varoņa rezignētā doma vada visu romānu un paliks lasītāja prātā vēl ilgi pēc grāmatas aizvēršanas.
“Inga Ābele izvirza sev arheologa cienīgu uzdevumu atjaunot Latvijas kultūrvēsturiskajā audeklā krāsas, kas tur koši mirdzēja vēl līdz 20. gadsimta otrajai pusei. Pavedienu pēc pavediena saistot kopā negodīgajā vēstures totalizatorā saplosītās zaudētāju biogrāfijas, viņa tās saauž ap romāna centrālajām metaforām — Daugavu un zirgiem. Upes un cilvēka brīvības alkas saplūst kopā vienā spēkpilnā vārdā “Duna”.”
- Vents Zvaigzne


PAR AUTORU: Inga Ābele (1972) ir prozaiķe, dramaturģe, dzejniece. Beigusi Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un TV dramaturģijas nodaļu. Viņa ir scenārija autore TV filmai "Akas māja" (2000) un līdzautore kinofilmai "Pa ceļam aizejot" (2001), pēc viņas lugas veidota kinofilma "Tumšie brieži" (2006), pēc Ābeles dienasgrāmatām veidota izrāde "Sibīrija" (2004), viņa dramatizējusi teātrim literārus darbus. Rakstniece saņēmusi Literatūras gada balvu dramaturģijā par grāmatu "Lugas" (2003) un trīs prozā par stāstu krājumu "Sniega laika piezīmes" (2004) un romānu "Paisums" (2008) un “Klūgu mūks” (2014). 2009. gadā romāns "Paisums" apbalvots arī ar Baltijas asamblejas balvu. Ābeles grāmatu tulkojumi iznākuši Lietuvā, Zviedrijā, Dānijā, Čehijā, Slovēnijā, Francijā un ASV.

 

Ekspertu vērtējumi:

Osvalds Zebris

Rakstnieks

Par rakstnieka briedumu liecina teksta rāmums, kas panākams tad, ja grāmatai piemīt dziļums, idejas sakne, kas tekstu izdzen virs zemes, notur pret vēju, izaudzē lielu. Šāds pamatīgums ir ne vien trāpīgi izraudzīta metafora, – gandrīz nemanāma, kā pati dzīve, tā tomēr spēj rādīt plašāk; ne vien dziļi izjusti, augoši vai brūkoši raksturi; ne tikai vēsturisko norišu detaļas un vienkārši – interesants stāsts. Nesamierinoties, jautājot un meklējot, paliekot aktīvam stāstniekam, mieru tekstā var rast vien ārpus vēlmes pārsteigt, par varas makti pateikt ko jaunu vai glābt pasauli. Tāda ir Ingas Ābeles “Duna” – ar teju katrā teksta lappusē klātesošo zirgu kā brīvības alku simbolu un blakus tam negrozāmu likteņa plūdumu Daugavas tēlā.

Undīne Adamaite

Kultūras žurnāliste

Inga Ābele, protams, varētu sacensties ar Andru Manfeldi un Noru Ikstenu (kas gan tā būtu par muļķīgu sacensību!), kura raksta atkailinātāk un detaļās precīzāk. Bet ir kāda robeža, kur jebkāda sacensība beidzas un sākas tikai Ābeles vienas pašas pasaule. Izredzētība vai lāsts, — nezinu. Neapskaužu literatūras kritiķus, kuriem jāraksta recenzijas un analītiski jāvērtē katrs atsevišķs Ingas Ābeles darbs. Arī šis. Pat, ja redzu kādas dramaturģiskas nepilnības vai sižetu un varoņu izšķērdību, vai mazliet Holivudiskas beigas, man to aizrādīt Ingai Ābelei šķistu grāmatvediski un sīkmanīgi. Viņa raksta tā, it kā būtu stāvējusi Dievam blakus, laižot pasauli. Šis eksistenciālais kosmogoniskais pieslēgums mani satriec un saviļņo katrā viņas darbā no jauna. Un tad Inga Ābele tiekas ar lasītājiem Andreja Upīša muzejā, un no viņas izturēšanās šķiet, ka viņai vispār nav ādas un ka viņa ir uzrakstījusi pašu nejēdzīgāks darbu universā.

Silvija Tretjakova

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra un lasīšanas veicināšanas programmu vadītāja

Ingas Ābeles romāns “Duna” vēstījuma neparastuma un vēriena ziņā ir ļoti nozīmīgs darbs sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Romāna sižeta līnijas savijas kā Daugavas ietekas un straumes, dodot likteņupei dunošo spēku, ko nekas nespēj ierobežot. Atskats no mūsdienām izdodas raits un personalizēts. Jaunā sieviete, kas dodas intervēt izslavētā Rīgas hipodroma sacīkšu braucēju Andrievu Radvili, ir rakstniece pati, kurai šai grāmatā izdevies pierakstīt laiku, ko viņa vēlāk pēcvārdā salīdzina ar gobelēnu: “Laiks ir biezs kā gobelēns, un, šujot stilu uz stila, var panākt dziļuma dimensiju.” Iedziļināšanos Inga Ābele panāk, tagadnes stāstījumu caurvijot ar vecā vīra jaunības atmiņu ainām, kas piesātinātas ar faktiem par hipodroma vēsturi, sacīkšu zirgiem, cilvēkiem un viņu likteņiem. Dramatiskie notikumi Latvijā 1949. gada februārī un martā ir likti romāna vēsturiskās daļas darbība pamatā. Tas ir laikposms pirms traģiskajiem izsūtījumiem, ko nevienam nebija iespējams nojaust, jo cilvēku apziņas dzīlēs vienmēr saglabājas cerība. Latvijai tikko ir pārvēlies karš. Lai dzīvotu, ir jāpieliek lielas pūles. Lasot romānu, saprotam, ka neviens īsti netic notiekošā ilglaicībai, cilvēki cenšas samierināties ar režīma absurdajiem noteikumiem. Hipodroma darbība daudziem liek cerēt, ka atgriežas normālā pirmskara dzīve. Romānā krāšņi uzplaukst Ingas Ābeles bagātā valoda, te ir gan sēliskās izloksnes, gan no austrumiem atbraukušo un atsūtīto “priekšnieku” izteiksmes veids, gan dziļi poētiski dabas apraksti.

DMC Firewall is developed by Dean Marshall Consultancy Ltd