“Virsnieku sievas”

4.175



Foto: Publicitātes fotogrāfija

IZDEVĒJS: Dienas Grāmata


AUTORS: Andra Manfelde


MĀKSLINIEKS: Jānis Esītis


ANOTĀCIJA: Stiprs un skaudrs darbs. Proza, kas svētīgi atgādina, cik tā ir atšķirīga matērija no vēsturisku pārstāstu treļliem. Vizualitāte, tēlu un simbolu gudrās proporcijas ļauj skatīties visdrūmākajos eksistences mārkos kā akās. Ticot autores patiesumam, iespējams nonākt pat padomju armijas virsnieku sievu dvēselēs, neiejūdzoties ideoloģiskās sakās.”
- Gundega Repše


PAR AUTORU: Andra Manfelde (1973) rakstniece, dzejniece. 2004. gadā uzvarējusi Dānijas Kultūras institūta rīkotajā Hansam Kristianam Andersenam veltītajā pasaku konkursā. 2005. gadā saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju par dzejas krājumu "Tranšejas dievi rok". 2005. gadā iznācis autobiogrāfiskais romāns "Adata", pēc romāna motīviem 2006. gadā iestudēta rokopera "Adata" (mūzikas autors Zigmars Liepiņš). 2008. gadā par dzejoļu krājumu "Betona svētnīcas" saņēmusi Annas Dagdas balvu; šajā gadā iznāk arī pasaku grāmata "Sirds pasaka". 2010. gadā iznākusi dokumentālās proza un dzejas grāmata "Ceļojums uz mēnesi. Visbija - Ventspils - Visbija", kurai piešķirta Egona Līva balva. Grāmata "Zemnīcas bērni" (2010) saņēmusi Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils domes balvu. Romāns “Virsnieku sievas” saņēmis E. Līva piemiņas balvu “Krasta ļaudis” (2017).

 

Ekspertu vērtējumi:

Edvīns Raups

Dzejnieks un tulkotājs

Liepājas Karostas pasaulīte, šī slēgtā zona, jau tūlīt paģēr tādu kā ētisku uzstādījumu, ka cilvēka cilvēkam celtās robežas neko nepasargā un nerada, nevienu nedara laimīgāku un neved tuvāk lielo eksistenciālo patiesību noskaidrošanai. Taču cilvēki vēstures ritumā spītīgi ceļ robežas, grauj tradīcijas – un cieš. Cieš arī padomju virsnieki, kas te ieradušies sargāt komunistu iekarojumus, un viņu sievas – šī militārā anklāva iemītnieki uz romāna laiku kļūst par tādu kā placdarmu, kurā saduras robežu cēlēju un to grāvēju vērtību mīti. Taču uzvar nevis vērtības, bet mīlestība, kas tām paceļas pāri.

Silvija Tretjakova

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra un lasīšanas veicināšanas programmu vadītāja

Andras Manfeldes grāmatas centrālais tēls ir Liepājas Karosta, romāna darbība risinās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, kad armijas vienības mazajā Pribaltikā ir sadzīviski nostiprinājušās, nav vairs kara satraukuma un šķituma par glorificēto statusu, taču arī pārmaiņas vēl nav jaušamas. Padomju režīms vīst, virsnieku sievu “darbs ir postenis, ģimene ir postenis, ķermenis ir postenis. Tu pats stāvi sardzē kā mūžīgā uguns, un neviens, sasodīts, neviens neatnāks tevi nomainīt”, lai turpinātu sargāt svešas jūras krastu. Sievietes cenšas atrast savu dzimteni, savu trauslo patvērumu, un tā, viņuprāt, ir mīlestība. Teksts gandrīz vai uzklājas ar detaļu tēlojumu, sāk žņaugt tā lasītāju. Sievišķīgi miesiskā dzīvības mistērija nostājas pretī vīrišķajai, viss pārvēršas zaudējumā un izsīkumā.
Rakstniecei izdodas Karostas mītiskā kartēšana, kur profānā teritorija ir unificētās ķieģeļu dzīvojamo māju rindas, bet sakrālā – Sv. Nikolaja Jūras katedrāle, kur attēlotajā laikā ieperinājies Matrožu klubs, taču pa visām dekorāciju šķirbām raugās svēto acis un kupolu var redzēt jau no tālienes. Manfeldes valodas svaigums, trāpīgums, viļņojošais stāstījums uzbur spilgtas sajūtu ainas: tikko krāsotās grīdas dvinga, kaprona matu lentes svilums, belašu bezdeļu smaka. Grāmatas nozīme teritoriju atgūšanā sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ir nenoliedzami būtiska, bet vēl svarīgāka varbūt ir Karostas dialoga veidošana ar šodienu, apjaušot, ka arī šī vide ir “mūsu augļūdeņi”, saknes laimei un nelaimei, kur “viens no dziļuma kodoliem ir piedošana”.

Undīne Adamaite

Kultūras žurnāliste

Rakstniece dodas teritorijā, kur pretī kā apdrupušas betona piecstāvu mājas slejas vienvienīgi stereotipi, un liek pa mirušās pilsētas ielām sākt tecēt dzīvības šķidrumu tērcītēm — vai tās būtu asinis, piens, sperma, lietus, alus, šņabis vai asaras. Šķiet, viņa šajā romānā ir nolēmusi nokāpt, cik vien zemu var fatālas, eksistenciālas greizsirdības zampā, izvazāt aiz matiem pa to gan savus varoņus, gan sevi, gan lasītāju, lai nekad tur vairs nebūtu jāatgriežas. Ja iespējams…Nekļūdama didaktiska, Manfelde, visu šīs varoņu miesas gravitācijas nomocīta, vēl spēj pamāt izejas virzienā — piedošana un izlīdzinājums. Tik un tā un joprojām. Nekā labāka nav. Rakstnieces vērojuma precizitāte ir apbrīnas vērta. It kā būtu iespējams rentgena stars ar cilvēcisku siltumu un attieksmi.

Our website is protected by DMC Firewall!